Samulim esot ieteikts ar projekta realizāciju pagaidīt līdz veselības iestāžu reorganizācijas beigām, līdz māsterplāna ieviešanai. Veselības ministrija (VM) tikmēr oficiāli skaidro, ka līdz šim nav saņemts "konkrēts priekšlikums".
VM valsts sekretārs Uldis Līkops šaubās, vai ir pareizi pielietot "suņa uz siena kaudzes" politiku. Valsts nespēj uzturēt rehabilitācijas centrus, tātad vienīgās cerības saistītas ar privāta kapitāla piesaisti. To var īstenot privatizācijas vai koncesijas veidā. Tad rehabilitācijas pakalpojumus valsts pirktu no privātajiem, taču nebūtu spiesta rūpēties par grūstošām sienām, cauriem jumtiem un ik ziemu aizsalstošu kanalizāciju.
Rehabilitācijas iestāžu vadītāji pašlaik ir sadalījušies divās nometnēs - vieni turpina cerēt uz valsti, otri uz godīgiem investoriem. Līkops uzskata, ka rehabilitācijai tās līdzšinējā izpratnē jāmainās. Viņš pieļauj, ka sanatorijas ēku varētu pārdot izsolē, bet rehabilitācijas pakalpojumus pārcelt uz tuvējo slimnīcu.
Pēc VM datiem, šogad rehabilitācijas pakalpojumi par 3 599 981 latu pirkti no visām astoņām Latvijā esošajām rehabilitācijas iestādēm. Pašlaik rindā uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem jāgaida pat līdz diviem gadiem, un kopumā tos saņem tikai kādi 25 procenti no visiem slimniekiem, kam tas būtu vajadzīgs.
Jau pašlaik vairumam pacientu rocība liegtu pēcoperāciju, traumu vai hronisku kaišu atveseļošanās kūres apmaksāt pašiem. Par divām "Tērvetē" pavadītām nedēļām jāmaksā 150 latu. Gediņš uzskata, ka tas ir pārāk maz, lai strādātu ar peļņu. Ja privātuzņēmēji, pārņemot šo nozari, panāks cenu pieaugumu, rehabilitācijas izdevumus valsts varēs segt mazākam cilvēku skaitam.
Veselības ministrija ļauj noprast, ka iecerējusi atbrīvoties arī no citiem līdzīga rakstura objektiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
