Pašlaik pieklīdušie kaķi dzīvo pie biedrības domubiedriem. Divi suņi, kas mitinās pie Ingvildas pagaidu mājās, steidzami meklē mājas. Carnikavas pašvaldība piedāvā zemi patversmei, taču būvniecības izmaksas varētu būt visai lielas.
"Ja rodas kāds īpašs gadījums, liekam sludinājumus, rakstām portālos, aicinām palīdzēt, atsaucīgi cilvēki sniedz atbalstu ziedojot. Cilvēki ir dažādi – vieni grib palīdzēt, citi uzskata, ka visi jāiemidzina. Ir labi cilvēki, bet ir arī indivīdi, kas var sunim cirvi iecirst galvā un iemest kanalizācijas akā," stāsta Diāna Aumeistere.
Visaizkustinošākais piemērs šķiet rudais kaķēns Lasītis, kura stāsts apceļojis teju visu Latviju. Atrastais Lasītis bija slims un novārdzis. Tomēr Ingvilda nezaudēja cerību kaķēnu atveseļot un interneta portālos vērsās ar lūgumu palīdzēt kaķēnam. Cilvēki sadalījās divās frontēs – vieni steidzās palīgā, citi bļāva, ka jāiemidzina, lai nemokās, uz ko Ingvilda atbildēja: vai akli cilvēki arī ir jāiemidzina?
Kad kaķēns bija tik tālu atveseļojies, ka spēja pārciest operāciju, actiņas vai, pareizāk, to, kas no tām bija atlicis, izoperēja. Viņš atrada saimnieci un draudzeni. Tagad viņš laimīgi dzīvo pie kādas kundzes, kura saka, ka neviens kaķis viņas dzīvē nav bijis tik fantastisks kā šis aklais. Viņš nes peles, iet ārā un dzīvo pilnvērtīgu kaķa dzīvi.
Diāna pati apmeklē kinoloģijas kursus, bet savus četrkājainos draugus ved uz adžiliti nodarbībām. "Visu dzīvi man patikuši suņi. Bērnībā es kritu ap kaklu un bučoju katru pretim nākošu suni. Vecākiem arī patika suņi, bet ne tik ļoti. Reiz televīzijā ieraudzīju skotu terjeru, kas man tik ļoti iepatikās, bet toreiz vēl nezināju, kas tā par šķirni. Draugi uzdāvināja grāmatu par suņiem, un tikai tad beidzot es "identificēju" šo šķirni. Un uz vieniem Ziemassvētkiem saņēmu dāvanu – skotu terjeru," stāsta Diāna.
Brīnums, uz ko cer Diāna un Ingvilda Aumeisteres, ir atrast piemērotu vietu patversmei. Varbūt tepat Pierīgā ir kāds, kurš savā lauku saimniecībā jūtas vientuļš. Smagie lauku darbi kļuvuši par apgrūtinājumu, kūtis stāv tukšas, lauki neapstrādāti, un sirds tik smaga. Ideāls variants, ja šādai patversmei blakus būtu veco ļaužu mītne.
"Pensijas vecuma cilvēki tik ļoti baidās ņemt dzīvnieciņu, jo nezina, kas ar to būs pēc tam. Pie manis starptautiskā izstādē Ķīpsalā pienāca sieviete un stāstīja, ka visu gadu krāj naudiņu, lai divreiz gadā atbrauktu uz šo izstādi, jo viņai patīk dzīvnieciņi. Viņa apzinās, ka savā vecumā nedrīkst nevienu ņemt. Arī divi vīrieši izstādē teica, ka nedrīkst nevienu dzīvnieku ņemt, jo nav bērnu, kas pēc tam par viņiem rūpēsies. Bet, ja šāda patversme būtu netālu no veco ļaužu pansionāta? Iegūtu gan dzīvnieciņi, gan vecie ļaudis," uzskata Diāna.
Ja reiz ir ciemati, kas Ziemassvētku laikā pārtop par rūķu ciemiem, kāpēc kaut kur Latvijā nevarētu būt dzīvnieku ciemats?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
