Kur tad galu galā rodas vispārējās cilvēktiesības? Necilās, ikdienišķās vietās, mūsu māju tuvumā...
...tās ir tik necilas un mazas, ka nevienā pasaules kartē mēs nevarēsim tās atrast. Bet tieši tur rit atsevišķā cilvēka dzīve: dzīvesvietā, skolā vai augstskolā, kur viņš vai viņa mācās, rūpnīcā, fermā, bitrojā, kur viņš vai viņa strādā. Šajās vietās ikviens vīrietis, sieviete, bērns tiecas pēc taisnīgas attieksmes, vienādām iespējām, vienādas cieņas un dzīves bez diskriminācijas. Ja šīm tiesībām tiks piešķirta maza nozīme šeit, tad tām būs maza nozīme jebkur citur. Ja nebūsim spējīgi uz pilsonisku rīcību - ieviest cilvēktiesību standartus mūsu mājvietās –, tad velti cerēt uz progresīvu attīstību plašākā pasaulē.
Tā 1958. gada 27. martā ANO Vispārējās Cilvēktiesību Deklarācijas desmitgades svinībās ANO mītnē Ņujorkā teica viena no Deklarācijas autorēm Eleonora Rūzvelta.



"Lūdzu, asiņo: tad sapratīšu, ka esi dzīvs," dzied blūzmens Bens Hārpers. Dziesma ir par nejūtīgumu, atsvešinātību, līdzcilvēku biezajām ādām, kurās līdzjūtības vai sāpju izjūtu...var tikai iedurt. Dara pāri, un nejūt, ka otram sāp.

20. gs. 70. gados poļu publicists Vieslavs Luka uzrakstīja grāmatu "Tagad ir tik maz mīlestības...", par to, kā tuvi cilvēki dar pāri viens otram ģimenē, par vardarbību pret bērnu, sievieti, sociālistiskās Polijas valsts vardarbību pret saviem pilsoņiem.

2005. gadā rokmūziķis un, manuprāt, visu laiku patiesākais un apzīstamākais "pasaules lāpītājs" Bono ar savu grupu U2 uzsāka kampaņu ONE www.one.org , kurā mudināja mūsu pasaules pilsoņus ar savu politikso un finansiālo izšķiršanos darīt galu ekstrēmajai nabadzībai Āfrikā.

Bono, Vieslavu Luku un Benu Hārperu vieno cieņa pret cilvēku. Cieņa pret ikviena cilvēka tiesībām būt, dzīvot un īstenot sevi šajā vienīgajā pasaulē, kas ir mūsu mājas. Citu nav. Kas tad kops, ja ne mēs paši.

Cilvēktiesību saturs

Cilvēktiesības ir dzīves pilnvērtīgai dzīvošanai būtiskās iespējas un brīvības, kas pienākas ikvienam. Tomēr to īstenošana nenotiek automātiski: neesam piedzimuši, pirmkārt, vienā kultūrā, otrkārt, ar ieprogrammētu cieņu pret visu cilvēku cilti. Reālajā pasaulē, lai panāktu noteiktu cilvēku vai grupu tiesību īstenošanu, nepieciešama, apziņa par šo tiesību svētumu, kā arī politiska vara. Vara kā spēja īstenot tiesības, piešķirot savas valsts iedzīvotājiem noteiktas vitālas pamatiespējas. Lēmums par pamatiespēju piešķiršanu vai nepiešķiršanu atkarīgs no kultūrvides un vērtībām, kas vada gan politikas veidotāju, gan ieviesēju, gan mūsu visu prātus un ikdienas izvēles. Citiem vārdiem, ir vienas fundamentālas cilvēktiesības, bet to prioritāte un izpildījums dažādās kultūrās un valstīs atšķiras.

Ikviens un katrs cilvēks ir svēts, neaizskarams un tam piemīt iedzimta vērtība un cieņa. Apliecinot cilvēka svētumu un neaizskaramību, noteiktas izvēles un darbības attiecībā uz cilvēku ir atzīstamas un veicināmas, bet citas – aizliedzamas. Ir darbības, kuras nav pieļaujamas ne pret vienu cilvēcisku būtni, un darbības, kuras būtu jāveic ikviena cilvēka labā. (Michael J. Perry)

Cilvēktiesības apliecina darbības, kas nodrošina cilvēka dzīvību un cilvēka cienīgu dzīvi. Cilvēku, kuriem ir vara, izvēles un darbības, kas ļauj cilvēkiem dzīvot un sevi īstenot, ir tiesību īstenošana, savukārt pretējas izvēles un darbības nozīmē cilvēktiesību pārkāpumus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!