Darba dienu pārcelšana nav iespējama arī tajos uzņēmumos un iestādēs, kuros noteikta sešu dienu darba nedēļa, maiņu vai summētais darba laiks. Vienlaikus, pēc LM speciālistu domām, darba dienu pārcelšana varētu radīt krietnus zaudējumus uzņēmējiem mazajos un mikrouzņēmumos.
LM atzīst, ka vienota darba dienu pārcelšana visā valstī praktiski ir realizējama tikai tādos uzņēmumos un iestādēs, kuros ir noteikts normālais darba laiks piecas dienas nedēļā. Turklāt, analizējot valsts sektorā strādājošo darba laika organizāciju, daudzās valsts institūcijās, piemēram, sociālās aprūpes centros, muzejos, tiek izmantots cits darba laiks. Līdz ar to pat valsts pārvaldes iestādēs nav iespējams vienoti pārcelt darba dienas.
Turklāt šāda iniciatīva negatīvi ietekmētu arī tos vecākus, kuri strādā pie komersanta vai komercsabiedrībā, kurš nepārceļ darba dienas, jo viņiem rastos papildu izdevumi auklītēm, kas nodarbotos ar bērnu pieskatīšanu, uzskata ministrija.
LM norāda, ka Darba likumā nav iespējams kā normu iekļaut darba dienu pārcelšanu, jo tā neatbilst starptautiskajiem standartiem, kas noteikti attiecībā uz darba laika ilgumu.
LM viedoklis par darba dienu pārcelšanu iesniegts Ekonomikas ministrijā.
Saskaņā ar Darba likumu darba laiks ir laika posms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas. Nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas.
Savukārt darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņas grafikos vai darba līgumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
