'Nakts vilku' pārstāvis ST uzvar valsti par ieceļošanas aizlieguma pārsūdzēšanas kārtību  (6)

Pieteikumu tiesā bija iesniedzis Igors Lakatošs. "Delfi" jau rakstīja, ka Lakatošs ir prokremlisko motociklistu kluba "Nakts vilki" pārstāvis, kurš 2016. gadā tika izraidīts no Latvijas un iekļauts valstij nevēlamo personu sarakstā. Motociklistu kluba "Nakts vilki" pārstāvji pazīstami ar to, ka rīkojuši pretrunīgi vērtēto braucienu "Maskava-Berlīne" par godu tā dēvētajai Uzvaras dienai.

ST pēc viņa pieteikuma vērtēja Imigrācijas likuma 61. panta 8. daļu, kas nosaka, ka iekšlietu ministra lēmumu par personas iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijā ir aizliegta, kas pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, var pārsūdzēt ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs.

Tāpat ST vērtēja šī paša likuma 63. panta 7. daļu, kas noteic: "iestāde, kas pieņēma lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu sarakstā, nosakot ieceļošanas aizlieguma termiņu, kas pārsniedz trīs gadus, pārskata pieņemto lēmumu ik pēc trim gadiem no attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienas un, ja ir zudusi nepieciešamība ārzemnieka iekļaušanai sarakstā uz attiecīgo termiņu, pieņem lēmumu saīsināt aizlieguma termiņu vai atcelt ieceļošanas aizliegumu."

ST vērtēja abu šo normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā."

Bijušais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V) 2016. gada 6. aprīlī pieņēma lēmumu iekļaut Lakatošu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijā aizliegta, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz nenoteiktu laiku. Lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Valsts drošības dienesta atzinumu.

Pamatojoties uz apstrīdētajām Imigrācijas likuma normām Lakatošs lūdza iekšlietu ministru šo lēmumu pārskatīt. Tagadējais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) 2019. gada 9. maijā pieņēma lēmumu atstāt spēkā iepriekšējo lēmumu.

Lakatošs pārsūdzēja Ģirģena lēmumu ģenerālprokuroram, kurš nolēmis sūdzību noraidīt. Saskaņā ar likumu šis lēmums ir galīgs.

Lakatošs pieteikumā ST pauda uzskatu, ka apstrīdētajās normās noteiktā kārtība, kādā pārsūdzams sākotnējais lēmums par viņa iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā un iekšlietu ministra lēmums, ar kuru pārskatīts sākotnējais lēmums, nenodrošina sūdzības izskatīšanu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā.

Lēmumu pārsūdzības procesā personai neesot pieejama tiesa šā vārda institucionālajā nozīmē, jo galīgo lēmumu pieņemot ģenerālprokurors. Tomēr ģenerālprokurors, izskatot personas sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu, nevarot būt neatkarīgs un objektīvs.

Turklāt pārsūdzības procesā personai netiekot nodrošinātas tiesībām uz taisnīgu tiesu atbilstošas procesuālās garantijas.

Kā informē ST, tiesa spriedumā secināja, ka, lai gan Imigrācijas likuma 63. panta 7. daļa pieteikuma iesniedzējam ir piemērota, tā tomēr nav radījusi viņam nelabvēlīgas tiesiskas sekas tādējādi, ka pati par sevi būtu liegusi pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā.

Tāpēc tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par šīs normas atbilstību Satversmei.

Spriedumā norādīts, ka, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam jāņem vērā, ka tikpat svarīgi kā tas, lai ārzemnieka sūdzība tiktu izskatīta neatkarīgā un objektīvā institūcijā, ir arī tas, lai tā tiktu izskatīta pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā.

Ievērojot valsts drošības intereses, ārzemnieka iekļaušanas sarakstā, un izraidīšanas procesā viņam procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas ierobežotā veidā, tomēr neatņemot tās pēc būtības.

ST atzina, ka ārzemniekam gadījumā, kad ir aizskartas viņa likumīgi iegūtās tiesības uzturēties valsts teritorijā, ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības. Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, konkretizējot to kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 1. pantu, izriet ārzemnieka tiesības ar izraidīšanu saistīto lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un objektīvā institūcijā.

ST secināja, ka tiesības tikt uzklausītam ir viena no procesuālajām garantijām, kura, kaut vai ierobežotā veidā, tomēr ir jānodrošina ārzemniekam arī lēmuma par viņa iekļaušanu sarakstā pārsūdzības procesā.

Valstij ir jānodrošina tāda lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu sarakstā pārsūdzības kārtība, kas nodrošinātu viņa tiesības vismaz rakstveidā iesniegt savus apsvērumus par izraidīšanas pamatojumu, secināts spriedumā

Lai ārzemnieks varētu izmantot tiesības izteikties, viņš informējams par lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem, izņemot tādus apstākļus, kuru izpaušana var apdraudēt valsts drošību. Arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības, un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību.

ST spriedumā atzīmēts, ka personas informēšanas ierobežojumiem jābūt samērīgiem ar nepieciešamību aizsargāt izlūkošanas un pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas bijusi par pamatu lēmumam par ārzemnieka iekļaušanu tā dēvētajā nevēlamo personu sarakstā.

Turklāt, lai tiktu pienācīgi nodrošinātas ārzemnieka tiesības tikt uzklausītam, ir svarīgi arī tas, lai neatkarīga un objektīva institūcija pēc būtības izvērtētu viņa izraidīšanas pamatotību, neaprobežojoties ar tikai formālu lēmuma pārbaudi.

Tātad arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības, un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību.

ST konstatēja, ka lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu iepriekšminētajā sarakstā pārsūdzības procesā ārzemnieks netiek informēts par apstākļiem, kas bijuši par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai. Šajā procesā netiek vērtēta iespēja izsniegt personai informācijas vai apstākļu kopsavilkumu tādējādi, lai neapdraudētu valsts drošību.

Spriedumā norādīts, ka izņēmuma gadījumā, kad ārzemniekam sevišķi svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ nevar tikt izsniegts informācijas kopsavilkums par viņa izraidīšanas iemesliem, ir svarīgi tas, lai viņa tiesību tikt uzklausītam ierobežojums tiktu līdzsvarots ar citām procesuālajām garantijām, proti, lai neatkarīga un objektīva institūcija varētu izvērtēt apstākļus, kas ir pamatā lēmumam par ārzemnieka izraidīšanu, tostarp noteiktā procedūrā arī valsts noslēpumu saturošu informāciju. Tādēļ jo īpaši svarīgi ir tas, lai tiktu novērstas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par tās institūcijas objektivitāti, kura izskata sūdzību.

ST secināja, ka izraidītajam ārzemniekam pat minimālā apmērā netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības. Līdz ar to lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu iepriekšminētajā sarakstā pārsūdzības procesā personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.

Tiesa ņēma vērā to, ka apstrīdētā norma skar valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju.

ST atzina, ka, ievērojot nepieciešamību nodrošināt šādas informācijas aizsardzību, ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu likumdevējam iespēju pieņemt jaunu tiesisko regulējumu – izdarīt attiecīgus grozījumus Imigrācijas likumā un, ja nepieciešams, arī citos normatīvajos aktos.

Tā kā likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 1. marta.

ST norādīja, ka ar likumdevēja pieņemto jauno procesuālo regulējumu ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies Latvijā, jābūt nodrošinātām tiesībām pārsūdzēt lēmumu par viņa iekļaušanu iepriekšminētajā sarakstā neatkarīgā un objektīvā institūcijā un pārsūdzības procesā – arī Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošām procesuālajām tiesībām.

Turklāt tiesības izmantot šo jauno procesuālo regulējumu attiecībā uz iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija lēmuma pārsūdzību piešķiramas pieteikuma iesniedzējam.

Līdz ar to ST nosprieda atzīt Imigrācijas likuma 61. panta astoto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. marta.

Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".