Nedēļu ilga vandīšanās pa nelaiķu mantām ir norma. Kāpēc?

Kad naktī uz 9. maiju Maskavas ielā divstāvu koka mājā ugunsgrēkā gāja bojā Indra Blažēvica (54) un viņas mazmeitas Lorēna (8) un Luīze (12), liesmas paņēma līdzi arī daļu no mantām. Daļa no tām tika izsviesta mājas apkārtnē. Tās, liesmu apzīmogotas, vairāk nekā nedēļu bija kā ekspozīcija un atgādināja par notikušo Baibai Blažēvicai, Indras meitai. Pa mantām vandījās katrs, kas vēlējās, arī trīs nepilngadīgi puikas, kurus nofilmēja radinieks.

Pāris dienas pēc ugunsnelaimes Baiba ar savu meitu devās pie mājas iedegt svecītes zaudēto tuvinieku piemiņai. Trešdien, 11. maijā, mantu kaudzē bija Luīzes skolas soma: sakārtota, lai meitene pirmdien dotos uz skolu. Tā bija pilna grāmatām. Dienu vēlāk soma bija tukša. Dažas grāmatas mētājās pie mājas, dažas, iespējams, kāds bija piesavinājies. Baibai pašai tuvinieku mantas nevajadzēja, taču tas, ka tās kāds paņēmis, sāpēja. Pazudusi bija arī mammas pase. Un kas notiktu, ja mamma nebūtu mirusi, bet slimnīcā? Iznāktu no tās, bet kāds ar pasi jau būtu pieteicies ātrajiem kredītiem? Baiba vēlējās, lai mantas pēc iespējas ātrāk izmet un neviens pa tām nerakājas. Kāpēc Baibai tas viss bija jāpiedzīvo? Vai valstī nav vienotas kārtības, kā parūpēties par nelaimē cietušo mantām?