Foto: Ģirts Straustiņš

Otrā nakts, ko pavadām upmalā zem klajas debess, paiet mierīgi. Savannas iemītniekiem, ja vien neskaita vaboles, zirnekļus, prusakus un skudras, mēs neinteresējam. Arī odu, kas traucētu gulēt, te nav. Mūsu pavadoņi šoreiz guļ nedaudz sāņus, tādēļ viņu skaļā rīta lūgšana mūs nepamodina…

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Melno stārķu pēdās 3.albums

Tomēr līdz ar pirmo gaismu dodamies uz vietu, kur Sandijs ar Meritu iepriekšējā dienā ieraudzīja melnos stārķus. Māris pieļauj iespēju, ka vajadzēs iekārtot slēpni, jo, lai ieraudzītu raidītāja antenu Varim uz muguras, putns jāredz no sāniem. Lai neizbiedētu putnus, uz barošanās vietu dodas tikai daži. Sandijs ar vietējiem paliek gaidīt pie ziloņu takas. Demeko, vecākais pavadonis, ar šādu lēmumu nav apmierināts. Viņš sevi uzskata par labāko savannas pazinēju un pa garo zāli zogas pakaļ gājējiem. Merits viņu pamana ātri un tikpat ātri arī aizdzen prom.

Melno stārķu barošanas vietā filmēšanas komanda šorīt ir ieradusies pirms pašiem putniem, taču noslēpties nepagūst. Jau pēc minūtes virs upes ielejas ir trīs stārķi. Trīs melnie stārķi. Steigā tiek „ķerti kadri”, taču putni ir pamanījuši cilvēkus, kuri šajā apkārtnē ir ļoti neikdienišķs traucēklis, un no tiem nepārprotami izvairās. Pēc viena gaisā apmesta loka un īsas nolaišanās tālu no cilvēkiem, visi trīs strauji dodas prom. Pienācīgi apskatīt izdodas tikai divus no trijiem. Viņiem antenas nav. Diemžēl nav vairs arī laika. Palikusī pārtika un ūdens mums neļauj uzkavēties te ilgāk, un šodien karstumā pa izdegušo savannu un džungļiem vēl jāpaveic turpat desmit kilometru, turklāt, ejot kalnup.

Vēl neesam sasnieguši pirmo virsotni, kad viens no vietējiem pietupstas un rāda ar pirkstu uz sauli. Pēc mirkļa parādās bifeļu bars. Otrs mirklis un dzīvnieku vairs nav. Ir tikai liels putekļu mākonis. Atpakaļceļā vissmagāk klājas Mārim. Iespējams, vietējo uzņemtais temps viņam ir par ātru. Viņš stiepj arī viena no smagākajām mūsu somām. Ģirts šoreiz jūtas labi un ņemot vērā turpceļā gūto pieredzi, ūdeni vairāk izmanto ap galvu aptītā krekla dzesēšanai, nevis dzeršanai.

Pašā dienvidus svelmē no savannas beidzot esam ārā uz ceļa. Vietējais SMS jeb ĀSE (ātri skrienošs etiopietis) tiek aizsūtīts uz nometni pēc auto. Tikmēr mēs aizejam līdz Demeko dzīves vietai. No karstumā izžuvušajiem sviedriem un degušās savannas ogļu smērējumiem esam tik netīri, cik vispār iespējams. Šaurā kalnu ceļa malā, kur atrodas trīs Demeko kleķa būdas, dzīvo trīs viņa sievas un bērni. Viņš pats ir pareizticīgais. Demeko saviem kaimiņiem aizrautīgi sāk stāstīt par redzēto. Par GPS, par naktslampiņām, kuras pieliktas pie galvas dod gaismu, par antenu un konservu bundžām no kurām var ēst, kā arī Vara meklējumiem.

Viņi, savannas mednieki, tā arī nespēja saprast, kādēļ tik daudz enerģijas un pūļu jāvelta lai atrastu vienu putnu. Merits, pats ornitologs būdams, mums stāsta par gadījumu, kad Etiopijas ziemeļrietumos kāds putns, kuru dienas laikā viņš nav paguvis apskatīt, otrā rītā viņam atnests uzdurts uz iesma un pēc tam uzcepts. Lai ciemiņš to var aplūkot kā nākas, nevis tikai pa gabalu un ja vēlas arī pagaršot...

Pēc brīža klāt ir auto, un mums atlicis tikai norēķināties, lai dotos atpakaļ uz nometni. Demeko sākotnēji atsakās no salīgtās naudas. Esot par maz. Par nošauta ziloņa ilkni viņam maksājot turpat 200 dolārus, bet mēs par trīs dienu darbu tikai 15 dolārus. Iespējams, ka patiesībā viņu ir saniknojusi ne jau nauda, par ko vienojāmies iepriekš, bet mūsu dēļ garām palaistā „ļoti lielā gaļa”. Jo tā arī netika izšauts ne pa bifeļiem, kuri iznāca pašā mūsu deguna priekšā, ne arī pa ziloņiem, kuru bars šķērsoja mūsu ceļu. Bet to, ka šādas tikšanās arī šeit nav biežas, apliecina viņu pašu iepriekš teiktais — mums ir ļoti veicies, ka vienā dienā redzējām tik daudz zvērus. Tomēr beigās, lai arī pēc neliela kašķa, šķiramies kā draugi. Šoreiz ekspedīcija beidzas ar vārdiem “iespējams, esam redzējuši Vari”, jo precīzi to varbūt varēs pateikt tikai izpētot nofilmētos kadrus. Viegli tas nebija, taču galveno paveicām. Esam atraduši Vara Āfrikas ziemošanas vietu, iepazinuši viņa un arī daudzu citu šeit ziemojošo Latvijas putnu — tilbīšu, vālodžu, cielavu, ķauķu un bezdelīgu, kurus visus te sastapām, dzīves apstākļus. Mēs esam nodibinājuši cerīgus kontaktus ar vietējiem putnu pētniekiem (Merita personā) un drusciņ ari mēģinājuši vietējos bušmeņus “mācīt”, ka putnu(s) tomēr nevajadzētu medīt. Lai arī izpratne par dzīvi un laiku mums palika katram sava.

P.S. Ekspedīcijas komanda jau tuvākajās dienās kļūs par septiņiem gadiem vecāka, jo dodas mājās (Etiopijā šodien ir 1998. gada 6. maijs). Februāra vidu vai beigās uz Latviju dosies arī Varis, lai pavasarī atkal atgrieztos Zemgales mežos. Taču viņam tālais ceļš jāveic pašam un tas prasīs vismaz pusotru mēnesi, tādēļ februārī un martā LTV „Vides Faktos” skatāmos Āfrikas ekspedīcijas stāstus gan viņš nepaspēs redzēt.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form