Pēteris Pūrītis: Kā uzlauzt Latvijas demokrātiju?

Kā tas sākās?

Šo metodi jau aptuveni pirms gadiem 12 atklāja cilvēki, kas dēvējami par "politisko eliti" vai "varas partiju kodolu". Ja izmantojam analoģiju starp valsti un datorsistēmu, viņi atrada "caurumus" un "ievainojamības" Latvijas vēlēšanu sistēmas kodā, un "pārņēma" to - līdzīgi kā hakeris iegūst varu pār vīrusa inficētu datoru.

Šis "dators" šķietami izskatās un strādā pilnīgi normāli, bet nez kāpēc visi lēmumi izrādās to vai citu cilvēku vai cilvēku grupu personīgo mērķu, nevis sabiedrības interešu vadīti. Lai lēmums izskatītos pamatots, pa virsu tiek uzlieta glazūra no otršķirīgiem apsvērumiem.

Izmantotais vīruss ir nauda. Tā ir vājā vieta gandrīz visiem cilvēkam. Naudu iespējams iegūt, parazītiski izmantojot valsts sistēmu, lai apzagtu šo pašu valsti - tātad, tās iedzīvotājus. Daļu no iegūtās naudas gan nākas ieguldīt priekšvēlēšanu reklāmās un kukuļos, bet bizness kopumā vienalga ir rentabls. Partijas mainās, bet nez kāpēc ietekmīguma topa augšgalā vienmēr nokļūst vieni un tie paši cilvēki.

"Caurumi", ko ekspluatē šie hakeri, ir varas deleģēšanas princips un 4 gadu aizture starp vēlēšanām. Latvijas pilsoņi var pieņemt tiešu lēmumu par savu valsti (tātad sevi) tikai referendumā, kas ir ļoti dārgs un sarežģīts process. Pārējos lēmumus pieņem Saeima, kuras deputātu sastāvu iespējams kontrolēt, izmantojot priekšvēlēšanu kampaņu solījumus, melus un šantāžu. Savukārt starpvēlēšanu periodā var "strādāt" ar nepaklausīgajiem deputātiem, ietekmējot viņu viedokli vai vienkārši uzpērkot.

Šī sistēma ir kā "matrjoška", kurā apslēptais ir apslēpts apslēptajā, kas apslēpts apslēptajā utt. Sistēma pati sevi efektīvi sargā un ir noslīpēta kā briljants. Perfekcionisti varētu apraudāties no prieka.

Kurp tas mūs ir novedis?

To visu ikdienā redzot, valsts iedzīvotāji vairs netic, ka spēj kaut ko ietekmēt, un vēlēšanas uztver kā apgrūtinājumu, reklāmas rullīšu konkursu vai iespēju ļaut vaļu savām primitīvākajām fobijām, piemēram, ksenofobijai. Pat cilvēku domāšana ir kļuvusi korumpēta šī vārda dziļākajā nozīmē: arī tie, kas sevi uzskata par "gaišajiem spēkiem", vairs nespēj paraudzīties uz faktiem, nemeklējot un neatrodot tiem izskaidrojumu no sazvērestību teorijas arsenāla. Viss, sākot no bērnudārza celtniecības un beidzot ar armijas apgādi, notiek, jo "laikam jau tas kādam ir izdevīgi". Šīs aizdomas aizēno vienkāršo patiesību, ka bērnudārzi un armija patiešām ir vajadzīgi.

Partijas, kas apgalvo, ka aktīvi cīnās ar korupciju, izmanto tādas pašas metodes kā viņu oponenti "oligarhi" un darbojas tās pašas sistēmas ietvaros. Tām tāpat ir ziedotāji ar saviem plāniem, tās tāpat reklamējas, un to rindās tāpat pietiek cilvēku, kas, nokļūstot pie varas, sāk īstenot mistiskas "grupējumu intereses". Jā, mums ir labāk, ja tiek nozagts mazāk. Bet tas nozīmē tikai palēnināt kritienu, nevis to apturēt vai pavērst atpakaļ.

Varētu iebilst, ka tā nav tikai Latvijas problēma, ka arī citās valstīs, piemēram, Rietumeiropā, cilvēku aktivitāte vēlēšanās aizvien samazinās, bet, manuprāt, ir viena atšķirība. Vācijā cilvēki neiet uz vēlēšanām, jo zina, ka tāpēc nekas nemainīsies uz SLIKTO pusi. Latvijā cilvēki neiet uz vēlēšanām, jo netic, ka kaut kas mainīsies uz LABO pusi.

Ko darīt?

Es apzināti nesaucu konkrētus vārdus, jo problēma ir pavisam citur. Personāži un partijas mainās, bet sistēma paliek. Bet visām sistēmām ir vājā vieta. Atbrīvoties no naudas vīrusa Latvijas kodā būs iespējams tikai tad, ja, tēlaini runājot, tiks aizvērti drošības caurumi, izdzēsts inficētais fails un tā vietā iekopēts cits, drošs pret uzbrukumiem. Inficētā faila nosaukums ir "Vēlēšanu sistēma". Jaunā faila versija saucas "Tiešā demokrātija".

Ja visus svarīgākos lēmumus pieņems tauta, nevis deputāti, pazudīs jēga korupcijai valsts vadības līmenī, jo dot kukuļus vairs nebūs rentabli. Arī priekšvēlēšanu reklāmās ieguldīti miljoni vairs neatmaksāsies. Bet es taču pats teicu, ka referendumi ir sarežģīti un dārgi? Jā, bet ne interneta referendumi. Mūsdienu pasaule atšķiras no pagājušā gadsimta sākuma, kad tika rakstīta Satversme. Tagad viss var notikt ātri, lēti un uzreiz. 2008. gadā interneta pieslēgums bija 53% Latvijas mājsaimniecību (CSP dati). Tātad internets mājās, darbā vai bibliotēkā ir pieejams procentuāli vēl lielākam skaitam iedzīvotāju. Un šī tendence ir augšupejoša.

Protams, līdz pilnvērtīgai e-demokrātijai vēl jāatrisina daudz juridisku un tehnisku problēmu, piemēram, jāpiešķir e-paraksts katram iedzīvotājam. Bet ir divas lietas, ko iespējams darīt jau tagad: pirmkārt, rīkot rekomendējošus konsultatīvos referendumus internetā, izmantojot jau esošās autorizācijas sistēmas (piemēram, internetbankas).

Otrkārt, Saeimas un pašvaldību vēlēšanas notiek reizi divos gados. Tad kāpēc neizmantot šo iespēju un neapvienot vēlēšanas ar referendumiem, kuros ļaut tautai, kā paredzēts Satversmē, realizēt savu varu un pieņemt lēmumus par stratēģiski svarīgiem jautājumiem?

E-demokrātijai ir lieliska māsa - e-pārvalde. Atšķirībā no tagadējās "graizīšanās", e-pārvaldes tik ilgi novilcinātā ieviešana būtu reāla reforma, kas ļautu samazināt valsts izdevumus, vienlaikus radikāli uzlabojot valsts sniegto pakalpojumu kvalitāti iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Otrs blakusefekts būs šobrīd novājinātās 4. varas - mediju ietekmes atjaunošanās. Ja cilvēkiem būs pašiem jāpieņem lēmumi, viņi meklēs informāciju un analīzi medijos.

Pēdējā partija tic, ka reālas atbildības uzņemšanās un savas ietekmes apzināšanās atjaunos cilvēku ticību pašiem sev un mūsu sabiedrībai. Satversmes pants "Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai" kļūs par pamatu mūsu valsts ideoloģijai. Uz tā varēs celt Latvijas nākotni gan materiālajā, gan sociālajā, gan zināšanu un kultūras sfērā.