Piedāvā trīs minimālās algas noteikšanas variantus; iespējamais apmērs no 184 līdz 212 latiem

Labklājības ministrija piedāvā trīs iespējamos variantus minimālās algas aprēķināšanai. Pirmais paredz to noteikt, ņemot vērā plašu makroekonomisko rādītāju loku un nepiesaistot minimālo algu tikai vienam konkrētam rādītājam. Otrs variants paredz minimālās algas apmēru noteikt atbilstoši iepriekšējā gada darba ražīguma izmaiņām, savukārt trešais -  minimālo algu noteikt un paaugstināt tā, lai piecu gadu pārejas periodā tās neto apmērs sasniegtu 100% no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķinātā iztikas minimuma patēriņa groza vidējās gada vērtības.

Dokumentā prognozēts, ka, ieviešot pirmo no variantiem, minimālās algas apmērs 2012.gadā būs 185 lati, 2013. gadā - 190 lati, bet vēl gadu vēlāk - 195 lati. Otrajā variantā minimālās algas apjoms būtu attiecīgi 184, 189 un 193 lati, savukārt trešajā variantā - 188, 197 un 212 lati.

Labklājības ministrijas (LM) izstrādātajā koncepcijā norādīts, ka vairums īpaši šī dokumenta izstrādei izveidotās darba grupas locekļu jāvārdu teikuši pirmajam variantam - minimālās algas noteikšanai atbilstoši plašam makroekonomisko rādītāju lokam.

Koncepcijā gan atzīts, ka it visiem no trim piedāvātajiem variantiem ir savas priekšrocības un trūkumi.

Pirmā varianta dažas no priekšrocībām ir iespēja minimālās algas apmēru piemērot makroekonomiskai situācijai un elastīgi reaģē uz izmaiņām tautsaimniecībā. Savukārt plāna trūkumi ir nenoteiktība minimālās algas prognozēšanā, politiskās gribas trūkums un valsts budžeta ierobežotās iespējas, pieļāvums, ka sabiedrībai šis variants var šķist nepietiekami caurspīdīgs.

Otrais variants, kas darba grupā nav iemantojis atbalstu, attaisnojas tikai ilgtermiņā, jo algu izmaiņas tautsaimniecībā nosaka produktivitātes izmaiņas, norādīts koncepcijā. Tam ir arī vairāk trūkumu, piemēram, nav atspoguļota makroekonomiskā situācija valstī, jo darba ražīgums ir tikai viens no makroekonomiskajiem rādītājiem, nav pieejami darba ražīguma dati par mazkvalificētiem darbiniekiem, uz kuriem minimālā alga attiecas visvairāk, nav lietderīgi aplūkot produktivitātes izmaiņas tautsaimniecībā kopumā, bet gan tikai ražojošā sfērā, visbeidzot, šādā veidā nebūtu ievērots minimālās algas sociālās aizsardzības un nabadzības mazināšanas raksturs.

Visbeidzot, trešā varianta, kas ieguvis Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības atbalstu, "plusi" ir uzsvara likšana uz darba ņēmēju nodrošināšana ar iztikas minimumu, variants ir sociāli orientēts, apgādājamo esamība palielina minimālās algas neto apjomu. Savukārt kā "negatīvie" varianta aspekti minēta nepietiekama makroekonomiskās situācijas atspoguļošana valstī, jo iztikas minimums un inflācija ir nominālie rādītāji, savukārt citi rādītāji - nodarbinātība, IKP - ignorēti. Tāpat norādīts, ka neto minimālā alga tiktu aprēķināta, par pamatu ņemot pieņēmumu, ka darba ņēmējam nav apgādājamo. Taču ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamais minimums pieaug par katru apgādājamo.

Labklājības ministrija skaidro, ka līdz šim minimālās algas noteikšanā pastāvēja princips, ka laikā no 2004. līdz 2010. gadam minimālās algas apmēram jāsasniedz 50% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas. Tomēr šo plānu nav izdevies realizēt, jo dažus gadus to paaugstināja par zemāku procentu nekā bija noteikts, bet citus - vispār nepalielināja.

Kopumā koncepcijas un minimālās algas noteikšanas jaunais princips ir vērsts uz tās apmēra samērojamību ar valsts materiālo labklājības līmeni, bet vienlaikus paredz aizsargāt darba ņēmējus no nepamatoti zemām algām, toties darba devējiem garantēt iespēju savlaicīgi paredzēt minimālās mēneša darba algas izmaiņas.

Lēmumu par minimālās algas noteikšanas jaunu principu izstrādi valdība pieņēma 8.jūnijā, kad uzdeva Labklājības ministrijai izveidot gan īpašu darba grupu, gan izstrādāt pašu koncepciju.

Valsts sekretāru sanāksme gan nav pēdējā instance, kas noteiks galīgo minimālās algas apmēru un noteikšanas principus. Savs vārds vēl jāsaka valdībai.