Pēc senām latviešu tautas tradīcijām piektdien svinama Mārtiņa diena, kas tiek uzskatīta par rudens beigām un ziemas sākumu. Mārtiņa dienas svinēšana ieviesta jau 650.gadā ar pāvesta Mārtiņa pavēli. Svētais Mārtiņš, ar ko saistās Mārtiņa dienas svinēšana, dzīvoja IV gadu simtenī.
Latvieši Mārtiņa dienu uzskata par rudens beigu un ziemas sākumu. Līdz šai dienai jāpabeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Zeme dodas atpūtā. Ja to traucē arot, tad nākamā gadā nav gaidāma laba raža.

Mārtiņdienā mājas saimniekam bija jāņem gailis, jāiet uz stalli, tas jānokauj un asinis jātecina zirgu silē, lai zirgus pasargātu no dažādām kaitēm, lai tie labi ēstu. Savukārt mājas saimnieces kāva vistu un tecināja asinis uz govju barības. Tas pats esot bijis jādara aitu, cūku kūtī, katrai vietai ņemot citu vistu. Viens gailis jānokauj arī pie saimes galda, lai visiem mājiniekiem klātos labi. Visi nokautie gaiļi un vistas jāizcep un jāapēd, pēc tam tūlīt ejot gulēt un no rīta ceļoties tikai pēc saules lēkta.

Mārtiņa diena saistās arī ar veļu laika beigām.

Lai arī šīs dienas svinības daudziem saistās ar zoss cepeti mielasta galdā, latviešu svinību mielastā šis putns tomēr netiek likts galdā. Latvieši svin šos svētkus ar gaiļa un vistas cepešiem.

No citiem ēdieniem tiek minēta liellopu gaļa, gatavoja arī Mārtiņu pītes: no piestā sagrūstām kaņepēm, vārītiem zirņiem, pupām, kartupeļiem veidoja pikas.

Tā kā no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem dienas garums aizvien sarūk, lauku darbu vairs nav, laiks saimēs īsināts, stāstot pasakas, minot mīklas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit