Foto: LETA

Pagājušā gada izskaņā, 15. decembrī Satversmes tiesa (ST) nolēma, ka Satversmei atbilst norma, kas noteic valsts budžeta finansējumu politiskajām partijām. Tomēr, izsakot atsevišķās domas, trīs tiesneši norādīja uz sprieduma daļām, kurām viņi nepiekrīt.

Portāls "Delfi" jau vēstīja, ka ST pasludinājusi spriedumu, ar kuru par atbilstošu Satversmei atzīta Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma norma, kas noteic valsts budžeta finansējumu politiskajām partijām.

ST atzina, ka politisko partiju, par kurām pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju, salīdzinājums ar politiskajām partijām, kuras piedalās tikai pašvaldību vēlēšanās, nav iespējams, jo politiskajām partijām, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, esot atšķirīgas funkcijas ilgtspējīgas politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā, šo politisko partiju darbība esot vērsta uz valsts kopējo mērķu un attīstības virzienu noteikšanu.

Kā atsevišķajās domās pauda ST tiesnesis Jānis Neimanis, viņš nepiekrīt sprieduma argumentiem un secinājumam par apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam.

"Pretstatā ST secinātajam, valsts budžeta finansējuma kontekstā politiskās partijas, par kurām pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā divi procenti vēlētāju, ir salīdzināmas ar politiskajām partijām, kuras piedalās tikai pašvaldības domes vēlēšanās, jo atrodams ne tikai viens, bet vairāki kopējie elementi ar pārbaudāmo faktisko gadījumu," pausts Neimaņa atsevišķajās domās "Latvijas Vēstnesī".

Viņš kā kopējos elementus uzskaita to, ka tās ir politiskās partijas, tās piedalās pašvaldību domes vēlēšanās, jo ir iesniegušas pašvaldības domes deputātu kandidātu sarakstus, kā arī to, ka pašvaldības domes vēlēšanās politisko partiju pieteiktie deputātu kandidāti iegūst balsis.

"Atšķirīgais elements ir tas, vai politiskā partija piedalās arī Saeimas vēlēšanās un gūst tajās vairāk nekā divu procentu vēlētāju balsu. Taču šis elements raksturo jau atšķirīgās attieksmes mērķi, nevis pamato salīdzināmo grupu neveidošanos. Domāju, ka salīdzināmo grupu kopīgie elementi bija pietiekoši, lai turpinātu vienlīdzības principa ievērošanas pārbaudi," secina Neimanis.

ST tiesnešu Artūra Kuča un Anitas Rodiņas atsevišķajās domās par šo spriedumu pausts šādi: "Nepiekrītam ST secinājumam, ka politiskā partija, kura iesniegusi deputātu kandidātu sarakstu tikai vienas pašvaldības domes vēlēšanās (turpmāk – reģionāla līmeņa partija), un tāda politiskā partija, kura iesniegusi deputātu kandidātu sarakstu tās pašas domes vēlēšanās un par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā divi procenti vēlētāju (turpmāk – nacionāla līmeņa partija), nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā. Tāpat nepiekrītam tam, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam."

Tāpat Rodiņa un Kučs pauda, ka nepiekrīt ST secinājumam, ka minēto iemeslu dēļ reģionāla un nacionāla līmeņa partijas nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā.

"Mēs piekrītam, ka likumdevējs var pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas stiprina nacionāla līmeņa partijas un esošā valsts budžeta ietvaros paredz atšķirīga apmēra finansējumu nacionāla un reģionāla līmeņa partijām, tostarp nodrošinot sabalansētu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu sabiedrības labklājības interesēs. Tomēr šobrīd saskaņā ar apstrīdēto normu valsts budžeta finansējums tiek sadalīts tādējādi, ka reģionāla līmeņa partijām tā saņemšana ir pilnībā liegta. Tas nozīmē, ka attiecībā uz šīm partijām netiek novērsti no privāta finansējuma izrietošie riski – atkarība no finansējuma devēja, korupcijas riski, nevienlīdzīgi konkurences apstākļi ar tām politiskajām partijām, kuras saņem valsts budžeta finansējumu. Tādējādi apstrīdētā norma, iespējams, stiprina nacionāla līmeņa partijas, taču reģionāla līmeņa partijas, kas arī ir daļa no parlamentārās demokrātijas, tā vājina. Proti, apstrīdētā norma liek šķēršļus politiskajam plurālismam, ierobežo reģionāla līmeņa partiju darbību un mazina vietējo iedzīvotāju iesaisti vietējās demokrātijas īstenošanā. Tādēļ uzskatām, ka apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa," secina tiesneši.

Kā atsevišķajās domās pauda ST tiesnesis Neimanis, situācijā, kad atšķirīgā attieksme izpaužas kā valsts budžeta finansējuma piešķiršana kādai personu grupai, šā finansējuma nepiešķiršanu citai personu grupai nevar attaisnot tikai ar nepieciešamību ietaupīt valsts budžeta līdzekļus: "Pretējā gadījumā valsts varētu kāda šķietami cēla mērķa vārdā patvaļīgi piešķirt valsts budžeta līdzekļus jebkurai personai, bet nepiešķirt tos citām, vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personām valsts budžeta līdzekļu taupīšanas dēļ. Šāda situācija būtu pretrunā vienlīdzības principa jēgai. Arī konkrētajā gadījumā nepieciešamība ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pati par sevi nekādi nepamato to, kāpēc valsts budžeta finansējums par pašvaldības domes vēlēšanās iegūtajām balsīm nacionālajām partijām būtu piešķirams, bet vietējās pašvaldības līmeņa – ne. Līdz ar to konkrētajā gadījumā nepieciešamība ietaupīt valsts budžeta līdzekļus nav tāds ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes mērķis, kas ietilptu sabiedrības labklājības aizsardzības tvērumā."

Kā iepriekš vēstīts, tiesā skaidroja, ka lieta tika ierosināta pēc politiskās partijas "Mēs – Talsiem un novadam" pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja ir dibināta 2017. gada februārī ar mērķi veicināt Latvijas un īpaši Talsu novada iedzīvotāju interešu aizstāvību un īstenošanu. Pieteikuma iesniedzēja ar atsevišķu kandidātu sarakstu ir piedalījusies 2017. gada 3. jūlija Talsu novada domes vēlēšanās un ieguvusi trīs deputātu vietas, kā arī Talsu novada domes 2021. gada 5. jūnija vēlēšanās, kurās ieguva četras deputātu vietas.

Pēc pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām politiskajām partijām. Proti, ar apstrīdēto normu politiskajām partijām, kuras pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguvušas vismaz divus procentus vēlētāju balsu, piešķirtais valsts budžeta finansējums dodot plašākas iespējas piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās un gūt tajās vairāk balsu nekā pieteikuma iesniedzējai, kura valsts budžeta finansējumu nesaņemot. Tādējādi starp vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām politiskajām partijām veidojoties atšķirīga attieksme, kas esot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertā tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!