Satversmes tiesa atzina par neatbilstošu Satversmei likumdošanas normu, kas liedza vienlaikus strādāt un saņemt bērna kopšanas pabalstu, saskaņā ar tiesas spriedumu šī norma zaudēs spēku no 2006.gada 1.marta. informēja tiesas preses sekretārs Arvis Ērmiņš.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tiesa piektdien pasludināja spriedumu lietā par Valsts sociālo pabalstu likuma normu, saskaņā ar kuru personas, kas kopj bērnu līdz gada vecumam un vēlas saņemt bērna kopšanas pabalstu, nedrīkst strādāt.

Likumdevējam līdz 2006.gada martam ir jānovērš likuma normas neatbilstību Satversmei. Savukārt, lai nodrošinātu iesniedzēju tiesību aizsardzību un dotu viņām iespēju saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja viņas strādājušas nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma atzīta par spēku zaudējušu no brīža, kad iesniedzējas savu pamattiesību aizsardzībai vērsās Satversmes tiesā, proti, no 2005.gada 8. marta.

Notrma tika atzīta par neatbilstošu Latvijas Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no 2006. gada 1. marta. Satversmes 110. pantā noteikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Lieta par minētās normas atbilstību Satversmei ierosināta pēc Kristīnes Dupates, Aijas Freimanes un Aivitas Putniņas konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzējas pauda viedokli, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Satversmei, starptautisko tiesību normām un ir pretrunā ar Latvijas un ES mērķiem dzimumu līdztiesības jomā.

Saeimas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas un Labklājības ministrijas pārstāves tiesai savukārt norādīja, ka bērna kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu personai periodā, kad tā saistībā ar bērna kopšanu nevar gūt ienākumus no algota darba, jo tādējādi varētu jūtami pazemināties personas dzīves līmenis, nevis nodrošināt papildu peļņu. Pabalsta apmērs ar ieviestajiem grozījumiem, kas liedz vienlaikus strādāt un saņemt bērna kopšanas pabalstu, ir ievērojami palielināts un var aizstāt no darba gūtos ienākumus. Turklāt šī norma stimulējot jaunos vecākus bērna pirmajā gadā būt kopā ar savu bērnu.

Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka aizliegums strādāt un vienlaikus saņemt bērna kopšanas pabalstu neatbilst samērīguma principam un sievietēm varētu atļaut strādāt nepilnu darba dienu, jo dažu stundu darbs nekaitējot bērna interesēm.

Satversmes tiesa spriedumā atzina, ka apstrīdētā norma, kas nosaka ierobežojumu saņemt likumā noteikto bērna kopšanas pabalstu gadījumā, ja persona nodarbināta nepilnu darba laiku, ierobežo Satversmē garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību bērna piedzimšanas gadījumā.

Tiesa norādīja, ka jaunizveidotajā sistēmā bērna kopšanas pabalsta apmērs tiek diferencēts atkarībā no sociāli apdrošinātās personas iemaksu algas. Līdz ar to šis pabalsts pēc savas būtības vairs nav universāls, kā tas bija pirms tam, un kā tas ir gadījumā, kad personas kopj bērnu no viena līdz divu gadu vecumam. Tāpēc, aplūkojot minēto ierobežojumu, personas jāgrupē pēc nodarbinātības pazīmes.

Piesaistot bērna kopšanas pabalstu personas vidējai apdrošināšanas iemaksu algai, vienlaikus tika aizliegts strādāt (pat nepilnu darba laiku). Minētā situācija izskaidrojama ar to, ka personai tiek kompensēti ienākumi, kurus tā vairs nespēj gūt, kopjot bērnu. Līdz ar to nodarbinātība šajā situācijā nonāktu pretrunā ar jauno bērna kopšanas pabalsta sistēmas mērķi – kompensēt personas ienākumus, nodrošinot bērna pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki.

Tomēr pastāv gadījumi, kad personas nodarbinātība noteiktajā laikā (arī bērna kopšanas laikā) ir priekšnoteikums profesionālās kvalifikācijas saglabāšanai vai tās paaugstināšanai, kas ir nozīmīga ģimenes interešu aizsardzībai ilgtermiņā (pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām). Tātad pastāv personu grupa, kas ir spiesta atteikties no valsts atbalsta (bērna kopšanas pabalsta), lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju un vietu darba tirgū, kā arī nodrošinātu savu ģimeni nākotnē.

Savukārt personām, kas pirms bērna piedzimšanas nav bijušas nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsts ir noteikts 50 latu apmērā. Līdz ar to šis pabalsts nav saistīts ar personas ienākumiem un nodarbinātību. Turklāt bērna kopšanas pabalsta apmērs ir ievērojami mazāks par minimālo mēnešalgu (80 lati) un iztikas minimumu (107,22 lati – Centrālās statistikas pārvaldes dati 2005.gada septembrī). Tāpēc daļa no šīm personām, īpaši maznodrošinātās ģimenēs un nepilnās ģimenēs, lai nodrošinātu pietiekamu iztiku, ir spiestas strādāt, atsakoties no pabalsta.

Tādējādi uzskatīja, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, persona varētu strādāt nepilnu darba laiku un saņemt minimālo pabalsta apmēru vai arī tādu pabalstu, kas būtu mazāks nekā tad, ja persona nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts tas, ka vecāki pirmajā bērna dzīves gadā izvēlētos nestrādāt, taču tiem, kam tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta iespēja strādāt nepilnu darba laiku. Līdz ar to tiesa šo ierobežojumu atzina par nesamērīgu un neatbilstošu Satversmei.

Nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņēma vērā to, ka apstrīdētajā normā ir ietverti bērna kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi. To tūlītēja atcelšana, nepastāvot citam normatīvajam regulējumam, atsevišķos gadījumos varētu radīt personas tiesību aizskārumu. Līdz ar to likumdevējam tiek dots nepieciešamais laiks (līdz 2006. gada 1. martam), lai bērna kopšanas pabalsta normatīvo regulējumu pilnveidotu atbilstoši gan bērnu, gan visas ģimenes interesēm.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form