Tajās bija lūgts Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. un 222. pantu atzīt par neatbilstošiem Satversmes 92.pantam. Savukārt Satversmes tiesa nolēma, ka šie panti nav pretrunā ar minēto Satversmes pantu, kurš ikvienam garantē tiesības uz taisnīgu tiesu, informēja Satversmes tiesas preses sekretārs Edgars Pastars.
Pieteikumā apstrīdēta Kriminālprocesa kodeksā (KPK) noteikto izziņas izdarītāja un prokurora darbību pārsūdzēšanas kārtība. Sūdzības iesniedzēji tiesā apstrīdēja KPK 222. un 220.pantu.
KPK 220.pants reglamentē izziņas izdarītāja darbību pārsūdzēšanas kārtību, nosakot, ka sūdzības par izziņas izdarītāja darbībām var iesniegt prokuroram, taču sūdzības iesniegšana līdz tās izšķiršanai neaptur pārsūdzētās darbības izpildīšanu, ja to neatzīst par vajadzīgu izziņas izdarītājs vai prokurors.
Savukārt KPK 222.pants paredz prokurora darbību pārsūdzēšanas kārtību, nosakot, ka sūdzības par prokurora darbībām iesniedzamas amatā augstākam prokuroram un izšķiramas KPK paredzētajā kārtībā.
Zips, Svārpstons un Ulmanis uzskata, ka šie KPK panti neatbilst Satversmes 92.pantam, kas nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu un ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.
Kā informēja Pastars, Satversmes tiesa uzskata, ka Satversmes 92. pants paredz personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Šis pants uz kriminālprocesa pirmstiesas stadijām attiecas ļoti ierobežoti. Pretējā gadījumā tiesības uz taisnīgu tiesu zaudētu savu jēgu, piemēram, katru sūdzību par izziņas izdarītāja darbībām izskatot atklātā tiesas sēdē.
Tajā apjomā, kādā šis pants attiecas uz kriminālprocesa pirmstiesas stadijām, noteikti neietilpst tiesas tiesības jau kriminālprocesa pirmstiesas stadijās izvērtēt pierādījumu pieļaujamību un attiecināmību. Taču tieši to vēlējās pieteikumu iesniedzēji. Satversmes tiesa secina, ka kriminālprocesa pirmstiesas stadijās tiesas uzdevums nav vērtēt veikto darbību nepieciešamību un lietderību vai arī to, kuru no iegūtajiem faktiem var izmantot kā pierādījumu krimināllietā.
Satversmes tiesa uzskata, ka pašreizējais normatīvais regulējums ļauj personām kriminālprocesa pirmstiesas stadijās efektīvi aizstāvēt savas pamattiesības. Ja persona uzskata, ka apstrīdētajās normās paredzētajā kārtībā tās nav izdevies aizstāvēt, tad pastāv iespēja šo jautājumu izlemt lietas iztiesāšanas stadijā vai arī civiltiesiskā ceļā. Dažādi "ex post facto" līdzekļi - arī cits kriminālprocess vai civilprasība par zaudējumu piedziņu - vairumā gadījumu var būt pietiekami savu tiesību aizsardzībai.
Sprieduma nobeigumā Satversmes tiesa norāda, ka normatīvos aktus vienmēr var papildināt un uzlabot. It īpaši tas nepieciešams gadījumos, kas saistīti ar personas pamattiesību ierobežošanu. Viens no veidiem, kā garantēt personas pamattiesību aizsardzību, ir nodrošināt pieeju tiesai. Tādējādi arī tas, kā un vai vispār vajadzētu papildināt kriminālprocesu reglamentējošos normatīvos aktus, lai atsevišķas izziņas izdarītāja un prokurora darbības būtu pārsūdzamas tiesā, ir tiesībpolitikas jautājums un kā tāds ir likumdevēja kompetencē.
Kā informēja Pastars, lietas sagatavošanas laikā vairākas institūcijas un eksperti tika aicinātas izteikt viedokli par to, vai jau kriminālprocesa pirmstiesas stadiju laikā personām jāļauj tiesā pārsūdzēt izziņas izdarītāja un prokurora darbības.
Saeima norāda, ka tas nav nepieciešams. Vienisprātis ar Saeimu ir Valsts cilvēktiesību birojs un Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments.
Savukārt Latvijas Zvērinātu advokātu padome, kā arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedra un Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedra izteica pretēju viedokli un lūdz tiesu apstrīdētos Latvijas KPK pantus atzīt par spēkā neesošiem.
Vēstulē Satversmes tiesai Ģenerālprokuratūra pauž viedokli, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei, taču varot apsvērt jautājumu par atsevišķu darbību pārsūdzību tiesā. Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits norāda, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13.pantu, tomēr Saeima var noteikt arī plašāku cilvēktiesību aizsardzības standartu.
Kā ziņots, pērn oktobrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veica kratīšanas visu minēto personu dzīves vietās un KML birojā. Ulmanis un Zips tobrīd vēl bija KML amatpersonas.
Visi trīs KML pārstāvji savā, kā arī uzņēmuma vārdā pārsūdzēja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumus par atļauju veikt kratīšanu, taču viņu iesniegtās sūdzības Rīgas apgabaltiesa noraidīja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
