Latvijas politisko Olimpu līdz šim veidoja ļaudis ar padomju apziņu un metodēm. Lai šo pārakmeņojušos konstrukciju likvidētu un dotu iespēju pārmaiņām, ir nepieciešams vietējais Tramps – viņam jāparādās jau tuvākajās vēlēšanās, vēl jo vairāk, ja populisms ir kļuvis par normu. Nav fakts, ka dzīvot kļūs labāk, taču interesantāk droši vien gan. Tā situāciju Latvijā vērtē sociālantropologs un attīstības plāna “Latvija – 2030” autors Roberts Ķīlis.
Acīmredzams, ka politiski ekonomiskā situācija Latvijā jau nemīņājas uz priekšu un atpakaļ, bet jūtami buksē kā Kerola Aizspogulijā, kur nepieciešams visiem spēkiem bēgt, lai tikai paliktu uz vietas, bet, lai kaut kur nokļūtu, jāskrien kā minimums divreiz ātrāk.
Latvijas politiķi jau sen neizdara izlēmīgas kustības noteiktā virzienā, un arī pašu virzienu noteikt nav viņu spēkos, tāpēc visa viņu darbība ir kā ūdens pārliešana no tukša trauka tukšā traukā, caurumu aizlāpīšana un starptautiskas vētras gandrīz tukšā ūdensglāzē organizēšana. Turklāt varas stūrmaņi praktiski nemainās. Ja arī parādās jaunākas un gaišākas sejas, tad tās vai nu ātri tiek atstumtas kā svešķermeņi, vai arī mimikrē kā "savējie" un tiek iesūkti kopējā bezjēdzīgajā kustībā.
Nav skaidrs, no kurienes gaidāmas pārmaiņas. Jaunatne aizbrauc, elektorāts noveco, bet padzīvojuši cilvēki, kā likums, dod priekšroku konservatīvai izvēlei pēc principa "kaut tik nebūtu sliktāk".
Tikmēr Latvijas ziemeļu "Baltijas māsa" Igaunija pēc analoga starta 90.gados veikusi ievērojamu izrāvienu: tur gan politika ir caurspīdīgāka, gan demogrāfija pārliecinoši ir virs nulles, gan ekonomika demonstrē loģikas brīnumus, gan tiek īstenotas reformas līdz pat Latvijas murgu murgam – pilotprojekta atļaujai ģimnāzijās pasniegt krieviski un apmaksātam atvaļinājumam, lai mācītos valsts valodu, kā arī sabiedriskajai televīzijai krievu valodā.
Kur ir Latvijas regresa iemesli, kad un kas tika izdarīts nepareizi? Par šo tēmu portāls "Delfi" lūdza izteikties vienu no spilgtākajiem un atstumtajiem reformatoriem, sociālantropologu Robertu Ķīli.
