Valmieriete Gaida Pevko par labo, kas atgriežas

Jau vairāk nekā astoņus gadus Kristīgās žēlsirdības centru vada Gaida Pevko, kuras vadībā centrs ir audzis un attīstījies. Novērtējot Gaidas Pevko ieguldījumu Valmierā, viņai šogad piešķirts tituls "Eiropas Gada cilvēks 2013". Tādēļ aicinājām viņu uz sarunu par pasakām, cilvēkmīlestību un laimīgām sakritībām.

Darbs, kas sniedz gandarījumu

"Nesen, dodoties mājās no darba, kāds kungs man vaicāja, vai es šodien esmu pabarojusi savus dzērājus, – šādos brīžos man kļūst skumji. Tas kārtējo reizi apliecina, ka cilvēki nezina, ar ko mēs nodarbojamies," ar nelielu sarūgtinājumu balsī stāsta Gaida.

Viņa skaidro, ka zupas virtuves mērķis ir nodrošināt, lai bērni no sociāli maznodrošinātām ģimenēm vismaz reizi dienā saņemtu sabalansētu un siltu maltīti. Tāpat Gaida uzsver, ka palīdzība netiek atteikta arī trūcīgiem pensionāriem un citiem, kam tā patiesi nepieciešama, taču dzērāji un narkomāni centrā netiek baroti.

"Kopumā situācija uzlabojas – aizvien vairāk cilvēku saprot, kāds ir mūsu uzdevums, un sniedz palīdzīgu roku. Arī jaunieši mūsu centrā piesakās brīvprātīgajam darbam. Taču vislielākais gandarījums ir brīdī, kad bērni, kas reiz pie mums nākuši, tagad lieli un patstāvīgi atnāk un pasaka "Paldies". Nē, rozes nenes, un nevajag arī, jo fakts, ka vismaz kādam esam varējuši palīdzēt, sasilda sirdi vairāk par visu citu," dzīvespriecīgi noteic Gaida.

Viņa neuzskata, ka darbs Kristīgās žēlsirdības centrā ir grūts, jo darbs ar jauniešiem viņai sniedz gandarījumu, turklāt tas ir cieši saistīts arī ar viņas sirdslietu – kulināriju. Gaida gan piebilst, ka brīžos, kad smaguma nasta nomāc sirdi, vislabāk līdz pastaiga basām kājām pa piemājas dārziņu, kā arī ģimenes locekļu atbalsts. "Vienu dienu vīrs man pienāca klāt un pateica: "Sieviņ, es ar tevi patiesi lepojos", tad gan liekas, ka varētu celties un kalnus gāzt," nosmej Gaida.

Mazgāmutis – pasakas iedvesmots

"Valmiera man vienmēr šķitusi īpaši mīļa un vilinājusi atgriezties," stāsta Gaida, ko dzīves ceļi aizveduši gan uz Rīgu, gan Liepāju. "Uzskatu, ka no Liepājas esmu "paņēmusi" to pašu labāko – savu vīru. Bet visu laiku bija vilinājums reiz atgriezties Valmieras pusē."

Savukārt par Gaidas ceļu uz Kristīgās žēlsirdības centru var teikt – tā bija laimīga sakritība: "Sāku apmeklēt Valmieras Baptistu draudzi, kur pamanīju uzaicinājumu pievienoties darbam Kristīgā žēlsirdības centra Zupas virtuvē. Nolēmu pamēģināt un pavisam drīz sapratu, ka jūtos šeit piederīga un vajadzīga. Tā nu ar lielu aizrautību darbojos, kamēr 2007. gadā, kad iepriekšējā vadītāja Aija Tīmane paziņoja par došanos pensijā, mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju." Gaida gan papildina, ka sākotnēji vilcinājusies pieņemt šo amatu, taču lielu atbalstu izrādījusi gan bijusī vadītāja, kura nekad nav atteikusi padomu vai palīdzību, gan kolēģi.

Sarunas laikā Gaida vairākkārt uzsver kolēģu ieguldījumu centra attīstībā: "Bez saviem lieliskajiem palīgiem, nekas no tā, kas šeit ir redzams, nebūtu bijis iespējams. Mēs cits citu atbalstām, uzklausām un rīkojamies kopā. Tāpat regulāri uzslavējam cits citu, jo esam vienisprātis – viss labais vienmēr nāk atpakaļ!"

Astoņu gadu laikā ar pašvaldības, draugu un sponsoru atbalstu Kristīgā žēlsirdības centrā izdevies uzlabot zupas virtuves un jauniešu centra darbu, kā arī izveidot tīrības telpu "Mazgāmutis", kur ikviens pilsētas iedzīvotājs var sevi sakopt un izmazgāt drēbes.

Par tīrības telpas nosaukuma izcelsmi Gaida stāsta, ka "ideja radusies, iedvesmojoties no Korneja Čukovska pasakas "Mazgāmutis", kur autors personificējis metāla skapīti ar spoguli, mazgājamo bļodu un ziepju trauku, nosaucot to par Mazgāmuti. Šajā pasakā Mazgāmutis, kas nav varējis ciest nekārtību un netīrību, skrējis pakaļ ikvienam, kurš nav mazgājis ausis. Arī tagad, pirms ieiet tīrības telpā, es pieklauvēju pie durvīm, lai pabrīdinātu Mazgāmuti par ierašanos. Tā Mazgāmutis no pasakas ir pārcēlies uz dzīvi Valmierā."

Pilsēta, ar ko lepoties

Stāstot par Valmieru, Gaidas acis mirdz un balsī ir jūtams lepnums: "Katru dienu novērtēju to, ka Valmierā visu laiku notiek attīstība – pilsēta kļūst arvien sakoptāka, parādās jaunas, skaistas vietas un celtnes, notiek aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve. Īpaši mīļa man ir pastaigu promenāde pie Valmieras uzraksta. Jā, varbūt mums arī vairs nav lepno pirmskara ēku un maz ir saglabājies no vēsturiskās apbūves, bet Valmierai piemīt savs unikālais šarms. Tā spēj savaldzināt ikvienu!" Viņa gan papildina, ka vienmēr jau var vēlēties vēl vairāk un vēl labāk, piebilstot, ka "tāpat kā Rīga, arī Valmiera nekad nebūs gatava..."

Savukārt valmieriešiem Gaida novēl nebūt vienaldzīgiem – pret sevi, apkārtējo vidi un līdzcilvēkiem. Viņa uzsver, ka tikai tad, ja visa pilsēta darbosies vienotā sistēmā kā zobratiņi, pilsēta arī turpmāk plauks un attīstīsies. "Es aicinu neaizmirst par līdzcilvēkiem, kas ir mums apkārt, pirmkārt, palīdzot sirmgalvjiem un dāvājot mīlestību bērniem. Tāpat es mudinu nesamierināties ar ērmībām un izlikties neredzam, kad kāds bojā vai posta mūsu brīnišķīgo pilsētu. Es ticu, ka tad mums viss iecerētais un izsapņotais izdosies!"

Gaidu Pevko uz sarunu aicināja Didzis Stāvausis (Valmieras pilsētas pašvaldība).