VCB uzskata, ka pats svarīgākais, lai izskaustu diskrimināciju, ir ikviena iedzīvotāja spēja apzināties tās nepieļaujamību un vēlme ar to cīnīties. Gadījumos, ja iedzīvotāji saskaras ar diskriminācijas gadījumiem VCB aicina izmantot visas iespējas savu tiesību aizstāvībai, tai skaitā vēršoties VCB.
“Neiecietība ir nepamatoti negatīva attieksme pret cilvēkiem, viņu dzīvesveidu, uzskatiem, interesēm, jūtām, paražām, ticību. Tā var izpausties arī kā bailes vai nepatika pret svešiniekiem, pret viņu kultūru vai jebko svešu, savādu vai nepazīstamu. Iecietība nav tikai cilvēciska vērtība; diskriminācijas aizliegums (princips, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem), ir nostiprināts gan Satversmē, gan Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos,” atgādina VCB.
VCB uzskata, ka Latvijā neiecietības un naida izpausmēm pret mazākuma grupām nav masveida raksturs. Taču vairāki pēdējā gada notikumi, piemēram, "kaislības" ap seksuālo minoritāšu gājienu, atsevišķi vardarbīgi incidenti pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu, parāda Latvijas sabiedrības samērā zemo iecietības līmeni un demokrātiskai valstij neatbilstošu attieksmi pret sabiedrības mazākuma grupām un dažādiem uzskatiem.
“Īpaši nosodāms, ka nereti šādu neiecietību demonstrē arī augstas valsts amatpersonas. Latvijas sabiedrība ir daudzveidīga, un ne vienmēr iedzīvotāji spēj pieņemt un apzināties, ka cilvēks ir vērtība pats par sevi un viņš nav jāvērtē, atdalot vai pieskaitot pie kādas grupas,” uzsver Cilvēktiesību sargi.
VCB darba prakse rāda, ka visvairāk Latvijā no neiecietības cieš čigāni, cilvēki ar tumšu ādas krāsu, seksuālo minoritāšu pārstāvji, AIDS slimnieki, krišnaīti un citi pie netradicionālām reliģijām piederošie. Šo grupu pārstāvji visbiežāk tiek diskriminēti pat ļoti atklātā veidā – pret tiem tiek vērsta vardarbība, draudi, dažādi apvainojoši izteikumi, daļa sabiedrības atklāti novēršas no tiem. Tomēr visbiežāk neiecietība izpaužas slēptā veidā, caur nevēlēšanos iepazīt un palīdzēt.
To, ka valstī ir aktīvi jācīnās pret diskrimināciju, nosaka ne tikai pašreizējā situācija un pieaugošais neiecietības gadījumu skaits. Ļoti liela uzmanība diskriminācijas novēršanas jautājumam ir pievērsta Eiropas Savienībā – ir pieņemti normatīvie akti, kas aizliedz diskrimināciju konkrētās jomās un uz konkrētiem pamatiem, kā arī prasa dalībvalstīm veikt konkrētus pasākumus lai to novērstu. Piemēram, ES Rasu direktīva prasa valstī noteikt diskriminācijas aizliegumu arī privātajā sektorā attiecībā uz pieeju precēm, pakalpojumiem un mājoklim.
ES direktīvas arī nosaka nepieciešamību valstī izveidot neatkarīgu vienādas attieksmes veicināšanas iestādi, kuras pienākums ir sniegt palīdzību diskriminācijas upuriem, veikt neatkarīgus pētījumus un informēt sabiedrību. Tāpēc Saeima novembrī akceptējusi grozījumus Likumā "Par Valsts cilvēktiesību biroju", kas paplašina VCB kompetenci diskriminācijas novēršanas jomā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
