Ideju vēsture Rietumu pasaulē demonstrē, ka kaut ko definētir vieglāk , par pamatu ņemot to, kas tas nav, nevis to, kas ir.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Austrumu doma ir piepildīta ar pozitīvu saturu (arī, ja saturs ir tukšums, kā budismā), cilvēka cieņa ir integrēta kultūrā. Bet šoreiz par Rietumiem, kur cilvēktiesību vēsture sākusies ar negatīvo tiesību definēšanu. Starp citu, brīvības sākotnējā jēga ir negatīva.

Brīvība no…

Pirmā cilvēktiesību paaudze, kā to dēvē pētnieki, datējama ar 17. un 18. gadsimtu – Apgaismības filosofiskās domas uzplaukumu Eiropā un 18.gs. otrajā pusē arī Jaunajā pasaulē. To raksturo negatīvo tiesību ietvars: "brīvība no…". Mums pazīstamie priekšstati par vārda, apziņas, ticības brīvību cēlušies šajā laikā. Autori: pirmie liberālisma filosofi Dž. Loks, Š.L. de Monteskjē, Ž. Ž. Ruso un viņu sekotāji.

Pirmā tiesību paaudze ir politisko un pilsonisko tiesību jeb brīvību priekšstati, kuru misija ir aizsargāt cilvēku no varas pārmērīgas lietošanas no valsts institūciju puses. Šīs paaudzes vēsturisko novitāti raksturo aristorkrātisko "asiņu privilēģiju" tiesisks noliegums un vienlīdzības likuma priekšā pasludināšana. Tiesiskai vienlīdzībai pievienojas arī kas pozitīvs un konstruktīvs - tiesības uz līdztiesīgu līdzdalību valsts politiskajā dzīvē. Sākotnēji, līdz pat pagājušā gadsimta pirmajai pusei, politiskās tiesības bija garantētas tikai vīriešiem.

Visvecākās brīvības, ko baudām, ir vārda brīvība, tiesības uz taisnīgu tiesu, ticības un pārliecības brīvība, brīvība no verdzības, spīdzināšanas, no patvaļīgas apcietināšanas vai iejaukšanās ģimenes dzīvē, tiesības precēties un dibināt ģimeni, domas, apziņas un pulcēšanās brīvības. To īstenojums garantē cilvēka cienīgas dzīves politiski tiesisko ietvaru. ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā šīs tiesības dokumentētas, sākot ar 3. un beidzot ar 21. pantu.

Līdztiesība

Otrās paaudzes cilvēktiesības (nosacīti datējamas ar 18. gs beigām – 19. gs. beigām), raksturo līdztiesības dominante. Šī tiesību paaudzi raksturo "uzdevumu saraksts" valstij: kas jānodrošina, lai tās iedzīvotāju cilvēktiesības pilnībā īstenotos. Citiem vārdiem – sociālās, ekonomiskās, kultūras tiesības. Visas tiesību grupas vieno ideja – valsts iedzīvotājiem, lai cik daudzām un dažādām kultūrgrupām tie nepiederētu, tiek nodrošināti vienādi dzīves apstākļi un vienāda attieksme no valsts iestāžu puses. Te pieder arī tiesības uz veselības aprūpi, izglītību, darbu un tiesības strādāt un saņemt līdzvērtīgu samaksu par atbilstošu veikumu, tiesības uz dzīves līmeni, ka atbilst individuālām veselības un labklājības prasībām; kā arī tiesības uz atpūtu un līdzdalību kultūras dzīvē. Pilnīgu minēto tiesību izklāstu var gūt Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas pantos, no 22. līdz 27. pantam.

Ilustrācijai - 25. pants vēsta : 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai, un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ. 2. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.

Kā zināms, kopš 1998. gada Latvijas Satversmi papildina 8. – cilvēktiesību nodaļa. Ironiski un skumji reizē bija likumdevēju strīdi: 2005. gada nogalē, kad Latvijas Satversmi papildināja slavenais teikums par valsts aizsardzību laulībai starp vīrieti un sievieti, nu jau iepriekšejā Saeimas sasaukuma deputāti augstprātīgi ignorēja Sociālistiskās partijas iesniegto Satversmes grozījumu par ģimeņu ar bērniem sociālajām tiesībām nepalikt bez pajumtes. Valsts likumdevēju personā izvēlējās sargāt "trauslo" vīrieša un sievietes savienību, bet par to, ka ģimenei ar bērniem konstitucionāli jājūtas drošai par jumtu virs galvas, izvēlējās nedomāt. Nu jā, ir plašs cilvēktiesību spektrs, no kā izvēlēties, ko prioritizēt; un ir politiskā mazākuma praksē ierobežotās tiesības.

Solidaritāte

Trešā cilvēktiesību paaudze ir pati jaunākā – 20.gs vidū dzimusi. To raksturo brālības jeb solidaritātes ideja, un pirmo reizi tiesību ietvarā atseviško cilvēku nomaina grupas jeb kopienas. Vēsturiski šīs tiesības veidojušās dekolonizācijas, tautu atbrīvošanās cīņu kontekstā. Tās iemiesotas vairākos starptautisko tiesību aktos, piemēram, ANO konferencē par Cilvēka vidi pieņemtājā Stokholmas deklarācijā 1972. gadā, 1992. gadā Riodežaneiro pieņematajā ANO Dekalarācijā par Vidi un Attīstību. Kolektīvās tiesības ietver tautas tiesības uz integritāti, pašnoteikšanos, patstāvīgu neapdraudētu eksistenci; tiesības uz savu kultūru, tiesības uz ekonomisku un sociālu attīstību, informācijas apriti un komunikācijām, dzīvi miera apstākļos, drošu un veselīgu vidi, kā arī līdzdalību pasaules kultūras mantojuma veidošanā.

Kurš tiesīgaks?

Politiskajās debatēs gan Latvijā, gan citās jaunajās ES dalībvalstīs kolektīvās un grupu tiesības ieņem būtisku vietu. Ne jau izklaides, bet etnisko, reliģisko, ideoloģisko konfliktu kontekstā, piemēram, Francijā un Nīderlandē, Dānijā. Debatēs konservatīvie - reliģisko un nacionālistisko ideoloģiju piekritēji - deklarē vienas grupas kā tiesību cienīgas, citas – kā tiesīgas, bet ar nosacījumiem. Luterāņi un ultrakreisie Dānijā, latvieši un nelatvieši vai heteroseksuāli un homoseksulāli cilvēki tepat Latvijā. Dubulti standarti no Rīgas Domes puses tika piemēroti oficiālo gājienu atļaušanas politikā, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem. Nevienam neienāca prātā, ka gājiena dalībnieku aizsardzība saskaņā ar cilvēktiesību standartiem ir vietējās varas kompetence.

Ironiski – un Latvijas politiskajā vēsturē ir daudz ironisku detaļu, par kurām nopietnos vēstures sējumos izvēlas nerunāt - ka Latvijas brīvības atgūšanas tiesiskais arguments arī bija kolektīvās tiesības: tautas pašnoteikšanās tiesības, tiesības veidot valsti savā teritorijā.Tautas Frontes darbība sākumposmā, 1987. gadā par to sāka runāt un rakstīt filosofs Elmārs Vēbers.

Dubulti standarti ir ļoti spēcīgs politisko un morālo manipulāciju līdzeklis, tieši tādēļ būtu svarīgi saprast to nekaunīgo pretrunu ar cilvēktiesībām. Laikam jau kādam reiz ir pietiekami skaļi jāpasaka, ka visi latvieši nav labi un lolojami tikai tāpēc, ka viņu vecāki un vecvecāki ir daudz cietuši, tāpat kā visi ebreji nav automātiski labi un izcili ebreju tautai nodarīto necilvēcīgo pārsestību dēļ. Arī visi Ruandas iedzīvotāji nav viennozīmīgi labi un saudzējami nesenā genocīda dēļ. Un pretēji, visi amerikāņi, visi krievi, visi vācieši un citu tā saukto uzvarētāju nāciju pārstāvji nav automātiski atbildīgi par savu valstu valdību lēmumiem un nav uztverami kā okupanti. Apdraudētības mītu un pārākuma mītu, un vēl citus polittehnologu radītos mītus kas ir piesārņojuši miljoniem dažādu paaudžu cilvēku smadzenēs, var iztīrīt ar svaigu un aukstu kritiskas domāšanas "dušu".

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form