Prokuratūras pieteikumā ST tika norādīts, ka šīs DL normas pieļauj obligāto vai piespiedu darbu, līdz ar to ir pretrunā Satversmei un starptautiskām konvencijām.
Apstrīdētajās DL normās likumdevējs paredz gadījumus, kādos darba devējs ir tiesīgs norīkot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, uzdot viņam strādāt brīvdienās, kā arī likt strādāt virsstundas.
ST konstatēja, ka apstrīdētie likuma panti uzskatāmi par izņēmuma gadījumiem, nevis par ikdienas praksi.
Tāpat ST norādījusi spriedumā, ka likumdevējs arī paredzējis darba devēja pienākumu rakstveidā norīkot darbinieku gan darbam brīvdienās, gan neparedzētu pienākumu veikšanai un virsstundām. Šo darbu apjoms ir limitēts, turklāt likums aizsargā arī darba ņēmēju tiesības, nodrošinot viņam papildu apmaksu par šiem pienākumiem un paredzot vēl vairākus atvieglojumus.
Līdz ar to prokuratūras ieskats, ka šīs DL normas ir "piespiedu darbs", nav pamatotas, jo vairākos starptautiskos dokumentos ir dotas šī jēdziena definīcijas, paredzot, ka par "piespiedu darbu" uzskatāmi tādi pienākumi, kuru veikšanai, piemēram, darbiniekam tiek atņemta pase, darbs jāveic stingrā uzraudzībā, tas ir netaisnīgs un cietsirdīgs, kā arī jāveic pret personas gribu.
ST konstatējusi, ka prokuratūras apstrīdētās normas ir vērstas uz normālas darba gaitas nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai darba devēja, bet arī darbinieku interesēs.
ST spriedumā atzinusi prokuratūras apstrīdētā DL 57.panta pirmo daļu, 136.panta trešās daļas 2. un 3.punktu un 143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punktu par atbilstošiem Satversmes 106.pantam.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
