Latviešiem ir tūkstošiem Jāņu dziesmu - katrai lietai, katrai norisei, katram svētku brīdim, bet visvairāk - Jāņu tēvam, Jāņu mātei un Jānim pašam. Jāņu dziesmu pazīme ir tradicionālais refrēns "līgo!".
Jāņos tiek aplīgoti lauki, lai tajos neaug nezāles, godā tiek celti Jāņi, aplīgoti kaimiņi, ja viņiem kādi darbi nav padarīti. Kad sanāk Jāņa bērni, saimnieku pienākums ir tos pacienāt ar sieru un alu.
Tumsai iestājoties, augstākajos pakalnos tiek kurti Jāņu ugunskuri un celta uguns kārts galā, lai tālāk sniegtos tās gaisma. Senie latvieši ticēja, ka, saulgriežu ugunij pieskāries, cilvēks iemanto veselību visam gadam. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc Jāņu naktī cilvēki lēca pāri ugunskuriem.
Līgo nakts bija arī dažādu burvestību un zīlēšanas nakts, kad jaunās meitas varēja uzzināt savu nākotni vai iebarot iecerēto, noķerot sienāzi, sakaltējot to, smalki saberžot un pieberot iecerētā ēdienam. Bet galvenais - Jāņu naktī nedrīkstēja gulēt, tad cilvēks visu gadu bija miegains un nedabūja sievu vai vīru.
Līgo vakarā govis bija jāappušķo ar jāņuzālēm, lai viņas zina, ka cilvēks tās neaizmirst. Senie latvieši uzskatīja, ka pirms Jāņiem nevajag dot govij ar izkapti pļautu zāli, lai govis nenorauj pienu. Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai tos nesaplosa vilki un ļauni skauģi neuzsūta slimības un citas nelaimes.
Senie latvieši Jāņu vakarā kāpostu vagās sprauda liepu zarus, lai tie izaug mīksti, bet rudzos - ozolzarus, lai graudi ir cieti. Lietā tika likti arī pīlādži un mežrozītes, kuriem no sētām vajadzēja aizbaidīt nelabos garus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
