Zem Konstantinopoles vai Maskavas patriarha – strīds par jaunu pareizticīgu baznīcu Latvijā nonāk ST
Foto: DELFI

Satversmes tiesa (ST) šonedēļ ierosinājusi lietu, kurā tiks vērtēta vairāku Reliģisko organizāciju likuma normu atbilstība Satversmei, ciktāl tās ierobežo desmit vai vairāk draudžu tiesības izveidot baznīcu, kā arī vēl vairāku normu atbilstība Satversmei. Pieteikumu ST iesniedzis Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments, kura tiesvedībā ir Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas (LPAB) strīds ar valsti par atteikšanos šo organizāciju reģistrēt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

LPAB dibinātāji norādījuši, ka šo baznīcu vēlējušās reģistrēt desmit Latvijā dibinātas draudzes, turklāt organizācija norādījusi, ka tā ir uzskatāma par tās pareizticīgās baznīcas kanonisko tiesību pārņēmēju, kas Latvijā pastāvēja līdz 1940. gadam, jo jau no 1936.gada LPAB kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles patriarhātu, kas ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem.

LPAB ieskatā, valsts kļūdaini esot atzinusi Latvijas pareizticīgo baznīcu, kura saistīta ar Maskavas patriarhātu, izriet no administratīvo lietu materiāliem.

Uzņēmumu reģistrs atsakās reģistrēt

2013. gada 6. februārī LPAB lūdza Uzņēmumu reģistru (UR) ierakstīt to reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā un divas dienas vēlāk UR iesniegtos reģistrācijas dokumentus nosūtīja Tieslietu ministrijai (TM) atzinuma sniegšanai. TM 2013. gada 27. martā savā atzinumā norādīja, ka LPAB nevar būt reģistrēta kā reliģiska organizācija, jo nevienai no desmit draudzēm, kuras norādītas dibinātāju sarakstā, nav tiesību dibināt reliģisko savienību jeb baznīcu, teikts Administratīvās rajona tiesas spriedumā.

LPAB kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles patriarhātu. Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas pārstāvji

Reliģisko organizāciju likums nosaka, ka Latvijā desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijā, var izveidot reliģisko savienību, taču likums arī nosaka, ka to nav tiesību darīt draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām. Šādām draudzēm pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas UR.

2013. gada 4. aprīlī LPAB tika atteikta ierakstīšana reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Organizācija šo lēmumu apstrīdēja, un 2013. gada 28. maijā UR galvenais valsts notārs to atstāja spēkā. Reģistrācijas atteikums tika apstrīdēts tiesā. Administratīvā rajona tiesa LPAB pieteikumu 2014. gada 17. aprīlī noraidīja, bet Administratīvā apgabaltiesa pieteikuma autoriem nelabvēlīgu spriedumu pieņēma 2015. gada 29. septembrī. Spriedums tika pārsūdzēts kasācijas kārtībā.

Baznīcas dibinātāju nedienas ar reģistrāciju

Kā izriet no Administratīvās apgabaltiesas sprieduma šajā lietā, LPAB savam pieteikumam bija pievienojusi tās dibinātāju sarakstu, norādot desmit draudzes kā baznīcas dibinātājas. Apgabaltiesa gan atzīmēja, ka protokolā par baznīcas dibināšanu kā dibinātāji norādītas deviņas draudzes. Tiesa atzina, ka LPAB šādi nav ievērojusi Reliģisko organizāciju likuma prasības, taču, lai to pārbaudītu, pieprasīja UR protokolu par LPAB dibināšanu.

Visas draudzes, kuras pieteikušās LPAB dibināšanai, reģistrētas tikai 2012. gadā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām jeb baznīcām. Administratīvā tiesa

UR tiesai iesniedza LPAB dibinātāja – Vislatvijas pareizticīgā koncila – "protokolu Nr. 3", kuru pati LPAB UR bija iesniegusi, piesakot organizācijas ierakstīšanu reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Tiesa, izvērtējot šo dokumentu, nekonstatēja, ka LPAB dibinātāju sēdē, kurā tik tiešām piedalījās tikai deviņas draudzes, būtu ticis lemts par LPAB dibināšanu. Turklāt tiesa arī neguva apstiprinājumu, ka LPAB būtu dibinājušas tikai deviņas draudzes.

Tiesa atzina, ka pat tam nav izšķirošas nozīmes, jo tā jau iepriekš bija konstatējusi Reliģisko organizāciju likuma pārkāpumu, jo visas draudzes, kuras pieteikušās LPAB dibināšanai, reģistrētas tikai 2012. gadā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām jeb baznīcām. Lai iegūtu tiesības izveidot baznīcu, ir nepieciešams, lai baznīcas dibinātāji būtu ievērojuši likuma prasības – pirmo desmit gadu laikā no dibināšanas gada tām katru gadu ir jāpārreģistrējas UR.

LPAB uzstāj – tā ir pirms Otrā pasaules kara Latvijā bijušās pareizticīgās baznīcas pēctece

Kā būtisku argumentu LPAB minējusi, ka tā jau no 1936. gada kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles patriarhātu, kas ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem. Vēsturiskās Latvijas Pareizticīgās baznīcas pēcteči esot uzsākuši tās juridiskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu, taču atjaunošana atteikta.

LPAB arī lūdza tiesu ņemt vērā, ka jau 1996. gada 13. novembrī LPAB draudzes bija iesniegušas dokumentus par garīgi kanoniskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu, tāpēc uz šo organizāciju nevar attiecināt gadskārtējo draudžu pārreģistrācijas prasību desmit gadu termiņā, jo tā attiecas uz jaunām baznīcām. LPAB arī tiesai pauda, ka visi tās mēģinājumi pierādīt savu pēctecību 1936. gadā dibinātajai reliģiskajai organizācijai Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā administratīvajos procesos iestādēs nav vainagojušies panākumiem, kas neesot taisnīgi.

Visi mēģinājumi pierādīt pēctecību 1936. gadā dibinātajai reliģiskajai organizācijai Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā administratīvajos procesos iestādēs nav vainagojušies panākumiem, kas nav taisnīgi. Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca

Kā spriedumā secinājusi Administratīvā apgabaltiesa, no LPAB pieteikuma secināms, ka tā vēlas, lai tiesa konstatētu, ka pieteicēja ir Latvijas pareizticīgās baznīcas garīgi kanonisko tiesību pēctece. Tā kā LPAB neakcentē savas īpašuma tiesības uz materiālo mantojumu un vēlas atzīt tikai garīgi kanonisko tiesību pēctecību, tad tā uzskata, ka šāds fakts nav konstatējams vispārējās jurisdikcijas tiesā, kā tas būtu gadījumā, ja LPAB vēlētos tikt atzīta par pirms kara pastāvējušās pareizticīgās baznīcas materiālo tiesību un saistību pārmantotāju.

Tiesa spriedumā norādīja, ka šāda pēctecības fakta konstatēšana neatkarīgi no tā, vai konstatēšanas mērķis ir vai nav saistīts ar īpašumtiesībām, piekrīt vispārējās jurisdikcijas tiesai. Spriedumā tiesa norādīja, ka arī citā administratīvajā lietā, kurā pieteicēja bija Svētītāja Joanna jaunmocekļa Rīgas arhibīskapa Latvijas pareizticīgā autonomā draudze, apgabaltiesa jau bija atzinusi, ka tiesību (laicīgo saistību) pēctecības jautājums tiek risināts vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Valsts pārvaldei nav patstāvīgas lemšanas tiesības pār to, ka kāda no reliģiskajām organizācijām ir vai nav tiesību pēctece. Administratīvā tiesa

Valsts pārvaldei nav patstāvīgas lemšanas tiesības pār to, ka kāda no reliģiskajām organizācijām ir vai nav tiesību pēctece un pārņēmēja, spriedumā LPAB strīdā par reģistrācijas atteikumu norādīja tiesa.

Pirmskara baznīcas mantiniece – Latvijas pareizticīgā baznīca?

No tiesu spriedumiem izriet, ka līdz šim administratīvo tiesu instancēs skatītas vismaz sešas lietas, kurās pēc autonomu pareizticīgo draudžu pieteikumiem bijis strīds par atteikumu, un tās apstrīdējušas lēmumus atteikties šīs organizācijas reģistrēt, cita starpā skarts arī jautājums par pirmskara pareizticīgās baznīcas garīgi kanonisko tiesību pārmantošanu. Vairākās no tām spriedumu jau pieņēmusi kasācijas instances tiesa, liekot apgabaltiesai lietas izskatīt atkārtoti. Tas arī ticis darīts, uzdodot atlikt draudžu reģistrāciju un dot laiku konstatēto trūkumu novēršanai.

Spriedumā, kas tika pieņemts, skatot pēc Svētītāja Joanna jaunmocekļa Rīgas arhibīskapa Latvijas Pareizticīgās autonomās draudzes sākto lietu, apgabaltiesa pārbaudīja, vai baznīcu draudžu tiesību pārņemšanas jautājums reglamentēts likumā, un konstatēja, ka Latvijas pareizticīgās baznīcas likums nereglamentē tiesību un saistību pārņemšanas jautājumus, kā arī nenoteic, ka Latvijas pareizticīgā baznīca ir līdz 1940. gadam darbojošās reliģiskās organizācijas tiesību un saistību mantiniece. Jautājums par tiesību pēctecību kā pieteikums par juridiska fakta konstatāciju, apgabaltiesas ieskatā, risināms sevišķās tiesāšanās kārtībā un nav pakļauts valsts pārvaldes kompetencei, tostarp administratīvi procesuālā kārtībā.

Latvijas pareizticīgās baznīcas likums nereglamentē tiesību un saistību pārņemšanas jautājumus. Administratīvā tiesa

Spriedumā šajā lietā tika konstatēts, ka reliģisko organizāciju tiesību pēctecības jautājumus likumdevējs ir risinājis likumā „Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" noteiktajā kārtībā, nosakot, ka par īpašuma tiesību pārmantotājām var atzīt atjaunotās reliģiskās organizācijas, kas pieder pie tās pašas konfesijas, pie kuras piederēja bijusī reliģiskā organizācija, ja to dokumentos formulētie mērķi, uzdevumi un pamatmācība, kā arī tiesiskais statuss, nosaukums un darbības teritorija ir tādi paši, un īpašuma tiesību pārmantojamību pēc attiecīgā reliģiskā centra atzinuma konstatē tiesa.

Lietā, kurā pieteicēja bijusi Mūžamjaunavas Marijas patvēruma Latvijas pareizticīgā autonomā draudze, jau ticis atzīts, ka valsts iestādei pēc būtības nav jāpārbauda tas, vai draudze ir vēsturiskās Latvijas pareizticīgās baznīcas garīgā tiesību pārņēmēja, bet spriedumā, kas pieņemts pēc Tukuma Svētā Nikolaja Latvijas pareizticīgās (autonomās) draudzes pieteikuma, atzīts, ka tad, ja draudze vēlas pierādīt savu tiesību pārmantojamību un pēctecības saikni, tad tai ir jāvēršas ar attiecīgu prasījumu vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Kļūdaina informācija draudzes statūtos reģistrāciju neietekmē

Savukārt Visu Svēto Latvijas pareizticīgās autonomās draudzes lūgums reģistrēt to UR tika atteikts, jo "nevar reģistrēt autonomu pareizticīgo draudzi, kura neiekļaujas Latvijas pareizticīgajā baznīcā, jo to nepieļauj pareizticīgo konfesijas kanoniskie noteikumi", un tāpēc statūtos organizācija nedrīkst norādīt, ka draudze ir vēsturiskās Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas, kas Latvijā darbojās līdz 1940. gadam, garīgā tiesību pārņēmēja. Draudzes reģistrācijas atteikumā tika atzīts, ka reliģiskās organizācijas Latvijas pareizticīgā baznīca, kas darbojās līdz 1940. gadam, tiesību mantiniece ir 1992. gada 30. decembrī reģistrētā Latvijas pareizticīgā baznīca, savukārt reliģiskā Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca nav pastāvējusi.

Tas, ka draudze statūtos norādījusi, iespējams, nepareizu vai kļūdainu informāciju par juridisko pēctecību, neietekmē tās reģistrāciju UR. Administratīvā tiesa

Šajā strīdā savu galavārdu 2011. gada oktobrī teicis AT Senāta Administratīvo lietu departaments, liekot UR atlikt ieraksta izdarīšanu, spriedumā cita starpā atzīstot, ka draudzes viedoklis par garīgo pēctecību, ko tā iekļāvusi savos statūtos, nav pakļaujams valsts varas kontrolei, savukārt jautājums par juridisko pēctecību risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tiesa atzina, ka vēsturisku faktu norādīšana draudzes statūtos nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem un tas, ka draudze statūtos norādījusi, iespējams, nepareizu vai kļūdainu informāciju par juridisko pēctecību, neietekmē tās reģistrāciju UR.

Turklāt UR nav jānodrošina, lai visi fakti, kas minēti reliģiskās organizācijas dibināšanas dokumentos, būtu vēsturiski pareizi un dokumentāri pamatoti. Līdz ar to šādu, iespējams, nepatiesu vai kļūdainu faktu atspoguļošana statūtos nerada tiesiskas sekas un neliedz reģistrēt statūtus publiskā reģistrā.

Atļauja vienas konfesijas draudzēm veidot vienu baznīcu – pretrunā Satversmei?

LPAB tiesai arī pauda uzskatu, ka veidojas pretrunas starp Reliģisko organizāciju likuma normām, proti, normu, kas noteic, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu), likuma normu, kas nosaka, ka reliģiskās organizācijas darbojas, pamatojoties uz attiecīgās konfesijas kanoniskajiem noteikumiem un saviem statūtiem, satversmi vai nolikumu, kā arī jau minēto prasību draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām baznīcām, pirmos desmit gadus pārreģistrēties.

Likumā noteiktais ierobežojums vienas konfesijas ietvaros izveidot tikai vienu baznīcu ir pretējs arī vienlīdzības principam. AT Administratīvo lietu departaments,

Reliģisko organizāciju likuma normas arī pārkāpjot Latvijas Satversmē noteiktās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktās tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību.

Kā savā pieteikumā ST norādīja AT, kuras izskatīšanā bija konkrētais LPAB strīds par reģistrācijas atteikumu, AT uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma normas, kas paredz no jauna dibinātām draudzēm pienākumu desmit gadus veikt pārreģistrāciju un tikai tad, ja draudzes darbojušās likumīgi, tām ir tiesības dibināt baznīcu, un noteic, ka vienas konfesijas ietvaros var izveidot tikai vienu baznīcu, nepamatoti ierobežo reliģiskai organizācijai Satversmē garantētās tiesības uz reliģijas un biedrošanās brīvību.

Turklāt likumā noteiktais ierobežojums vienas konfesijas ietvaros izveidot tikai vienu baznīcu ir pretējs arī vienlīdzības principam.

ST apstrīdētās likuma normas radot nevienlīdzīgu situāciju dažādām reliģiskām grupām vienas konfesijas ietvaros, jo ļauj tikai vienai no šīm grupām izveidot reliģisko savienību (baznīcu), turklāt ļauj to darīt tikai tai grupai, kura to darīt pasteidzas pirmā, pieteikumā ST bija norādījusi AT.

Kā teikts ST lēmumā par lietas ierosināšanu, ST vērtēs Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam, kā arī Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka "desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šis noteikums neattiecas uz šā likuma 8. panta ceturtajā daļā norādītajām reliģiskajām organizācijām", trešā daļa nosaka, ka "vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu)", bet 8. panta ceturtā daļa nosaka: "Draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē (turpmāk − pārreģistrācija). Pārreģistrējot reliģisko organizāciju, reģistra iestāde pamatojas uz Tieslietu ministrijas sniegto atzinumu par reliģiskās organizācijas iepriekšējā perioda darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām."

Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. LR Satversmes 99.pants

Savukārt Satversmes 91. pants nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas", 99. pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts", bet Satversmes 102. pants nosaka, ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās".

ST ir uzaicinājusi Saeimu līdz 2017. gada 19. septembrim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2017. gada 19. decembris. Par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu tiesa lemj pēc lietas sagatavošanas.

Vēsturnieks strikts par pēctecību

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede portālam "Delfi" apliecināja, ka patlaban Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB) ir autonoma baznīca Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā, jo kanoniski Maskavai kā pareizticības iedibinātājai Latvijā ir pirmtiesības piešķirt autokefāliju – baznīcas patstāvību, organizatorisku neatkarību no citām tās pašas konfesijas baznīcām.

Konstantinopoles patriarhs pēc turku osmaņu okupācijas 1453. gadā pats 1589. gadā piešķīra patriarha titulu Maskavas metropolītam, kas faktiski autokefāliju praktizēja kopš 1439. gada Florences ūnijas neīstenošanas. Latvijas gadījumā politiskais spiediens pēc arhibīskapa Jāņa Pommera noslepkavošanas 1934. gadā panāca pāreju no Maskavas uz Konstantinopoles jurisdikciju, no kuras arhibīskaps metropolīts Augustīns Pētersons atteicās 1940.–1941. gada ziemā, skaidroja Priede.

LPB ir autonoma baznīca Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā. Andris Priede

Pēc būtības 1936.–1941. gada baznīcas mantiniece ir Londonas Latviešu pareizticīgā draudze, kura kalpoja priesteris Cernejs, kurš bija jau minētā Pētersona jurisdikcijas trimdā, kad viņš otro reizi atteicās no Maskavas patriarhāta pakļautības. Latvijā baznīcas Sinode visā šajā laikā pēc 1940.–1941.gada atgriešanās zem Maskavas nav mainījusi piederību. Patīk, vai nepatīk, bet ne kanoniski ne juridiski LPB metropolītam Aleksandram nav iespējams izvirzīt kādas pretenzijas, piebilst Priede.

Latvijas Pareizticīgā baznīca Konstantinopoles patriarhātu kritizē

LPB savā mājaslapā pauž uzskatu, ka Konstantinopoles Vispasaules patriarhāts pēdējos gados saista uzmanību Igaunijas kontekstā, kur "mērķtiecīgas darbības rezultātā jau gandrīz 10 gadus turpinās Pareizticīgās baznīcas šķelšanās". Tāpat daudzus mulsinot vārds "vispasaules" šī patriarhāta nosaukumā, kas šķietami norādot uz zināmu varu pār citām vietējām pareizticīgajām baznīcām.

LPB gan atzīst šī patriarhāta vēsturiski būtisko lomu, bet min, ka pēdējos gadsimtos tas piedzīvojis savu norietu, piemēram, 20. gadsimta sākumā Konstantinopoles patriarhāta kanoniskajā teritorijā dzīvoja 200 000 pareizticīgo, bet patlaban Stambulā dzīvo mazāk par 1500 pareizticīgo un visā Turcijā to skaits nepārsniedz 5000, kas ir mazāk nekā "vienā vidējā Latvijas pareizticīgajā draudzē". "Vispasaules Konstantinopoles patriarhāta stāvokli šodien var raksturot kā lēnās izdzišanas kanoniskajā teritorijā pēdējo stadiju," atzīmē LPB, piebilstot, ka "Konstantinopoles patriarhāta ekspansija slēpj turku iespaida izplatības draudus".

Pēc būtības 1936.–1941. gada baznīcas mantiniece ir Londonas Latviešu pareizticīgā draudze. Andris Priede

LPB norāda, ka "reizēm nākas dzirdēt domas par nepieciešamību LPB pāriet Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā", un tad kā galvenais arguments tiekot minēta LPB pāriešana Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā 1936. gadā, taču tāds salīdzinājums esot nevietā, jo "toreiz Krievzemes Pareizticīgā baznīca aiz "dzelzs priekškara" tika nežēlīgi vajāta". LPB "jurisdikcijas statusa maiņa nebūtu pieņemama lielākai daļai garīdznieku un laicīgo ļaužu, veidotos dziļa šķelšanās, kuru, bez šaubām, pavadīs nodalīšanās laicīgā sabiedrībā un daudzas nekārtības: dievnamu ieņemšana, tiesu darbi un var būt arī traģiski notikumi, stāvoklis būtu līdzīgs tam, ko mēs šodien redzam Igaunijā. Latvijas baznīca patlaban ir mierā, kas veicina sabiedrības vienotību. Būsim savas dzimtenes patrioti un pat domās nepieļausim situāciju, kas varētu kaitēt mūsu valsts prestižam un Latvijas pilsoniskās sabiedrības vienotībai un integritātei," teikts organizācijas mājaslapā.

Tāpat tiek uzsvērts, ka LPB nav Krievzemes Pareizticīgās baznīcas diaspora, bet gan baznīca, kuras lielākā daļa ir vietējie pamatiedzīvotāji.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Lasāmgabali Satversmes tiesa Tieslietu ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form