Dita Nīmante: Par cita nelaimi vēders nesāp

Iepazīstoties ar ziņojumu, var pilnībā piekrist, ka risinājumi tālākajai internātskolu attīstībai nav atrasti, nav izstrādāti priekšlikumi ilgtspējīgai pašvaldību padotībā esošo internātskolu finansēšanas kārtībai. Informatīvajā ziņojumā nav atspoguļots iespējamais finansēšanas modelis, kas noteiktu, kāda ir valsts atbildība un tālākā loma finansējuma nodrošināšanā internātskolām. IZM joprojām ir gatava finansēt tikai internātskolu pedagogu atalgojumu – turklāt neatbilstoši tām funkcijām, ko praksē īsteno internātskolas, faktiski pielīdzinot tās parastām vispārizglītojošām skolām.

Jāatzīmē, ka jau pati darba grupa pēc savas būtības bija kā post factum, jo IZM un valdošā koalīcija rudenī – kopā ar 2017. gada budžeta likumu – "izgrūda cauri" daudzas citas izmaiņas Izglītības likumā, tajā skaitā izmaiņas, kas paredz no valsts budžeta turpmāk finansēt tikai internātskolu pedagogu algas, bet uzturēšanas izdevumus turpmāk – no 2018. gada 1. janvāra – paģēr maksāt pašvaldībām.

IZM "uzmet" pašvaldības

IZM vairākkārtīgi ir minējusi, ka valstij nav jāsedz internātskolu skolēnu uzturēšana, kas uzskatāma kā sociālā, nevis izglītības funkcija. Kā otro argumentu atteikumam finansēt uzturēšanas izdevumus IZM minējusi, ka pašvaldībām pašām jārūpējas, kā tālāk uzturēt savā teritorijā esošās skolas. Tā sacīt: "Par cita nelaimi vēders nesāp". Lai pašvaldības domā, kā labot visas sabiedrības nelaimi – nabadzību un trūkumu, un lai arī pašvaldības rūpējas par izglītības sistēmas kļūdām un bērniem, kas "izkrīt" no izglītības sistēmas – faktiski, lai pašvaldības risina visas valsts problēmas.

Tiem, kas apzināti vai mazāk apzināti ir aizmirsuši vēsturi, atgādināšu, kā internātskolas nonāca novadu pašvaldību pārziņā. Internātskolas vēsturiski pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vairāku LPSR rajonu pašvaldībās tika dibinātas kā skolas trūcīgo vecāku un daudzbērnu ģimeņu bērniem. Tās bija izvietotas gandrīz katrā LPSR rajonā, lai nodrošinātu iespēju visa rajona trūcīgajiem bērniem pēc nepieciešamības tur mācīties. Kad Latvijā 2009. gadā tika pabeigta administratīvi teritoriālā reforma, internātskolas pēc garām diskusijām tika nodotas to novada pašvaldību pārziņā, kur tās fiziski atradās. Pārņemšana notika pamatojoties uz faktu, ka internātskolu finansēšana tiks turpināta tieši tāpat kā līdz internātskolu pārņemšanas brīdim, finansējot gan internātskolu personāla atalgojumu, gan maznodrošināto bērnu uzturēšanu.

Ikdienā, ja kāds maina spēles noteikumus, mēs sakām – "uzmeta". Jau līdz šim IZM uz internātskolu rēķina varēja pietiekami labi ietaupīt, izmaksājot tikai 85% no vienam bērnam paredzētā finansējuma. Pagājušā gadā tika mainīti arī nosacījumi, kā tiek finansēti pedagogi internātskolās – grozījumi Izglītības likumā un 445., 477. un 135. Ministru kabineta noteikumu jaunās redakcijas pasliktināja internātskolu iespējas nodrošināt visu nepieciešamo pedagoģisko un sociālo atbalstu bērniem internātskolās. Faktiski jau no 2016. gada 1. septembra tika ievērojami samazināts finansējums, ko saņēma internātskolas. Tās pašvaldības, kas atbalstīja savas internātskolas, bija spiestas piemaksāt.

Pagājušajā gadā valdība vēlreiz mainīja spēles noteikumus, nosakot, ka no 2018. gada pašvaldībām būs arī jāmaksā par bērnu uzturēšanu internātskolās. Ieplānotā reforma nebija ne izdiskutēta, ne izvērtēta. IZM un valdošā koalīcija ar savu rīcību pierādīja, ka likumus ir iespējams mainīt jebkurā laikā – ja IZM nedaudz pietrūkst naudas pedagogu reformai, tad tā tiek atrasta nekavējoši, atņemot naudu citiem sistēmā.

Iekļaujošās izglītības piesegā

Skumji, ka šīs reformas tiek īstenotas, piesedzoties ar skaļiem apgalvojumiem un saukļiem, ka reformas, tas ir, internātskolu finansēšanas kārtības maiņa, veicinās iekļaujošās izglītības principu īstenošanos atbilstoši "Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014. - 2020. gadam". Šajās pašās pamatnostādnēs iekļaujošā izglītība tiek definēta kā process, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena izglītojamā līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot izslēgšanas iespējas no izglītības un izglītības ieguves procesa. Šī definīcija ne ar ko daudz neatšķiras no UNESCO definētās iekļaujošās izglītības – tātad ir starptautiski korekta. Tālākais, protams, ir interpretācijas jautājums par to, kas šajā gadījumā ir domāts ar iekļaujošo izglītību un "izslēgšanu no izglītības ieguves procesa".

Ja kritiski uzlūko Latvijas izglītības sistēmu, var secināt, ka internātskolas tajā šobrīd kalpo par būtisku un nozīmīgu makro sistēmas elementu, piedāvājot to kā otrās iespējas izglītību skolēniem ar negatīvu socializācijas pieredzi – parasti bērniem no trūcīgām ģimenēm, taču ne vienmēr. Parasti, kā likums, internātskolas nav pirmā iespējamā skolas izvēle, jo internātskolā nonāk bērni, kas jau ir "izceļojušies" pa citām skolām. Šo skolēnu sekmju līmenis ir nepietiekams vai zems. Daudzu internātskolu beidzēju stāsti ir apliecinājums, ka internātskolas pilda savu funkciju, palīdzot bērniem atgūt pašapziņu, iegūt pozitīvu socializācijas pieredzi un iegūt pamatizglītību. Ja finanšu spaidu rezultātā internātskolas kā veids izzudīs no Latvijas izglītības sistēmas, tad šiem skolēniem vairs var nebūt alternatīvas. Varam diezgan droši prognozēt, ka Latvijā jau tā augstais skolēnu skaits, kas nav reģistrēti izglītības iestādēs vai kas pametīs skolu, neieguvuši pamatizglītību, tikai pieaugs.

Iekļaujošā izglītība nozīmē piedāvāt un nodrošināt izglītības iespējas visiem bērniem. Iekļaujošās izglītības ideja, kad visi bērni kopā mācīsies vienā klasē vienā vistuvākajā skolā, jeb tā saucamā "pilnā iekļaušanās", un iekļaujošā izglītība iepriekš minētās definīcijas ieskatā nav viens un tas pats. Latvijas izglītības sistēma piedāvā skolēnam ļoti dažādos veidos iegūt izglītību – sākot no visparizglītojošas klases, līdz mājmācībai. Būtiskākais ir atrast to izglītības ieguves veidu, kas vislabāk atbilst katra bērna spējām un iespējām. Jēdziena "iekļaujošā izglītība" šaura interpretācija un neiedziļināšanās problēmā var novest pie šīs idejas pilnīgas degradācijas. Tiesībsarga vienkāršotā un pārprastā iekļaujošās izglītības izpratne jau ir novedusi pie Tiesībsarga nekompetentā atzinuma, ka internātskolu finansēšana no pašvaldības budžeta varētu veicināt iekļaujošo izglītību. Gluži pretēji – tas varētu veicināt internātskolu likvidāciju un to, ka daļai bērnu samazināsies izglītības pieejamība, kas ir pilnīgā pretrunā ar iekļaujošās izglītības būtību.

Igaunija, kas ir viena no tām valstīm, kurā pēc jaunākajiem pētījumiem skolēniem ir gan augsti sasniegumi, gan izglītības sistēmā ir augsta sociālā iekļaušanās, nav steigusies atteikties no internātskolām kā izglītības ieguves veida. Lietuvā izveidotās korekcijas iestādes faktiski pilda internātskolu funkciju. Šajās iestādēs skolēni vienlaikus gan dzīvo, gan mācās – kamēr tiek īstenota īpaša sociālās rehabilitācijas programma.

Latvijā nav cita piedāvājuma, ko likt internātskolu vietā. Diemžēl nav pamats uzskatīt, ka jaunais ESF projekts, ko īstenos Izglītības kvalitātes valsts dienests (2016. gada 12. jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr. 460 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 8.3.4. specifiskā atbalsta mērķa "Samazināt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, īstenojot preventīvus un intervences pasākumus" īstenošanas noteikumi"), aizvietos līdzšinējās internātskolu funkcijas. Tā kā šis ir tikai projekts, nevis ilgtermiņa risinājums, tad tā izmantošanas iespējas ir gan ierobežotas, gan terminētas.

Internātskolas ir jāreformē, taču vai likvidējot?

Tas, ka skolēnu skaits samazinās ne vien internātskolās, bet visā izglītības sistēmā, ir vispārzināms fakts. Līdz ar to, tāpat kā par vispārizglītojošo skolu tālāko attīstību, bija laicīgi jāsāk diskusijas arī par internātskolu nākotni. Internātskolās īstenotā darbība nav pielīdzināma un vienādojama ar vispārizglītojošo skolu pamatizglītības programmās īstenojamo. Tā ir 24 stundu mijiedarbība ar bērnu gan klasē, gan ārpus klases.

Iespējams, ka internātskolu darbinieki līdz šim nepietiekoši ir spējuši sabiedrībai atklāt un parādīt šo atšķirību un specifiku. Iespējams, ka tieši IZM vajadzēja rosināt internātskolām veidot savas atsevišķās programmas. Tādēļ it īpaši skumji bija LIZDA organizētajā diskusijā klausīties IZM Izglītības departamenta vecākās referentes Modras Jansones komentāru prezentācijā, ka internātskolas šobrīd piedāvā tādas pašas programmas, kādas piedāvā citas vispārizglītojošās skolas Latvijā – tātad ne ar ko neatšķiras. Formāli tā ir taisnība, tomēr pēc būtības tas tā nav, un to zina ikviens internātskolā strādājošias. Tieši šādu ieteikumu – definēt to īpašo, ar ko internātskolas atšķiras, un visiem to izskaidrot – deva Saeimas Izglītības, kultūras zinātnes komisija, kad internātskolas pagājušā gada rudenī pēdējo reizi Saeimā aizstāvēja savu pastāvēšanu.

Ar sarūgtinājumu jāatzīst, ka IZM līdz šim nav bijusi gatava konstruktīvi strādāt, lai meklētu patiešām uz attīstību virzītus risinājumus. IZM darba grupas Informatīvajā ziņojumā "Par pašvaldību padotībā esošo internātskolu finansēšanas priekšlikumiem, sākot no 2018.gada 1. janvāra" ir rodami tendenciozi secinājumi. Piemēram, 9.lpp ir minēts fakts, ka visu 15 internātskolu direktori ir iesūtījuši atbildes uz IZM jautājumiem. Tātad atsaukušies 100% direktoru, visi ir bijuši aktīvi un izteikuši savus viedokļus, paužot acīmredzamu vēlmi sadarboties ar IZM. Taču IZM, neskatoties uz šo faktu, secina, ka "internātskolu direktori nav ieinteresēti konstruktīvā dialogā par internātskolu nākotni, piedāvājot savu redzējumu par internātskolu tālākās attīstības un finansēšanas iespējām". Tas liek domāt, ka šis ir bijis kāds pseidopētījums ar jau prognozējamu rezultātu. Tāpat tas vedina domāt par informatīvā ziņojuma kopējo kvalitāti, kā arī rada pamatotas bažas par piedāvātajiem internātskolu darbības modeļiem, kas faktiski un pēc būtības likvidē internātskolu kā izglītības ieguves veidu, tā vietā piedāvājot izglītības iestādes ar dienesta viesnīcām.

Vai IZM ar to pietiks?

LIZDA organizētajā diskusijā Jansone arī norādīja, ka IZM ne slēdz, ne atver internātskolas, un tā ir pašvaldības kompetence. Tik tālu Jansones kundzei var piekrist, taču, kā zināms, IZM rīcībā ir citi instrumenti, kā ietekmēt procesus izglītības sistēmā. Tādēļ, lai ko arī neapgalvotu IZM pārstāvji, kopumā IZM rīcību var nosaukt par ļoti mērķtiecīgu darbību, kas virzīta uz vienu mērķi – panākt, ka internātskolām vairs nav resursu tālākai pastāvēšanai. Ir pašvaldības un skolas, kas turpina cīnīties par savām internātskolām, izprotot to nozīmi. Ir pašvaldības, kas jau ir atkāpušās – tā sacīt "metušas plinti krūmos", un steidz jau šogad likvidēt internātskolas, lai neradītu pašvaldībai vēl lielākus zaudējumus. Kopš 2010. gada pašvaldības ir slēgušas sešas internātskolas. Viena no tām, kas šogad 1. septembrī vairs nevērs durvis bērniem, būs Drabešu internātskola.

LIZDA organizētajā diskusijā IZM Izglītības departamenta direktora vietniece Līga Buceniece nekautrējās atzīt, ka IZM ir jāmeklē līdzekļi reformām sistēmas iekšpusē. No 2018. gada ministrija ietaupīs 4,8 miljonus eiro, ko varēs novirzīt pedagogu algu palielināšanai. Jautājums ir, vai, likvidējot internātskolas, pēc tam valstij nevajadzēs tērēt daudz vairāk līdzekļus internātskolu bērnu problēmu risināšanā jau daudz sarežģītākās formās? Vai IZM būs arī gana ar šiem ietaupītajiem līdzekļiem? Cik zināms, tad nākamās rindā uz reformām ir speciālās skolas. Tas, kāds šīm skolām paredzēts liktenis, vēl nav zināms. Šī darba grupa strādās vēl līdz 2018. gadam.