CE3O CE3OH С

Sekas 500 gadu garumā

2017. gada ziemā izcilais krievu žurnālists Vladimirs Pozners savā autorvakarā Rīgas Kongresu namā uz kārtējo publikas jautājumu, kāpēc Krievijā vienmēr viss ir slikti, atbildēja, izklāstot savus ieskatus, ka pēc attīstības līmeņa Eiropas zemes var sadalīt trīs lielās daļās, kuras nosaka to konfesionālā piederība. Bizantiskajās zemēs viss ir slikti – cilvēkiem ir niecīga izpratne par demokrātiju, cilvēktiesībām, sabiedrisko iniciatīvu, ideju, ka darbs tiks atalgots. Katoliskās zemes ir kaut kur pa vidu. Toties protestantu valstis ir visattīstītākās, jo tur sabiedrība funkcionē vislabāk.

Ideja nav jauna – tā pausta arī 1905. gadā publicētajā vācu sociologa Maksa Vēbera diždarbā" "Protestantu ētika un kapitālisma gars". Tiešām pastāv loģiskos pierādījumos balstīti ieskati par to, kā Lutera radītā vērtību sistēma "parāvusi vaļā" tālāko apgaismības, publiskās jomas, indivīda tiesību, buržuāziskās uzņēmējdarbības iniciatīvas un, galu galā, kas īpaši svarīgi latviešiem, tautu pašnoteikšanās ideju ķēdi. Vai tā ir? Ko 500 gadi devuši sabiedrībai, un kā bija spiesti mainīties katoļi?

Īsi pirms reformācijas piecsimtgades vācu laikraksts "Die Zeit" rakstā "Vai protestanti ir gudrāki" apkopojis deviņas tēzes, kas šo jautājumu apstiprina, un piecas, kas to noraida. Raksta autors – Minhenes Universitātes ekonomikas profesors Ludgers Vesmanis – norāda, ka reformācija bija milzīgs "grūdiens uz priekšu" izglītībā. 

Pirms reformācijas Vācijas pavalstīs tikai viens procents iedzīvotāju mācēja lasīt un rakstīt. Mārtiņš Luters pašrocīgi vācu valodā iztulkoja Bībeli, kas, pateicoties tolaik nesen uzplaukušajai mehanizētajai grāmatu iespiešanai, bieži vien kļuva par pirmo grāmatu vāciešu mājās, un attiecīgi no tās gan lieli, gan mazi mācījās lasīt. Līdzīgi arī Latvijā tieši reformācija noveda pie pirmajiem rakstu darbiem latviešu valodā.

Jau 1520. gadā ar Mārtiņa Lutera ziņu Vācijā tika dibinātas pirmās skolas meitenēm, kas pirmo reizi deva iespēju iegūt pamatizglītību arī jaunietēm, ne tikai puišiem.  

Profesors Vesmanis, analizējot 19. gadsimta Vācijas statistikas datus, noskaidrojis, ka luterticīgie šajā laikā saņēma lielākus ienākumus nekā katoļi, kas izskaidrojams ar to, ka luterāņi lielākoties strādāja tiem laikiem modernās nozarēs – metālapstrādē, ķīmijas rūpniecībā un tirdzniecībā. Savukārt vairums katoļu bija zemnieki. 

Luterticīgie 19. gadsimtā sańēma lielākus ienākumus nekā katoļi, kas izskaidrojams ar to, ka luterāńi lielākoties strādāja tiem laikiem modernās nozarēs – metālapstrādē, ķīmijas rūpniecībā un tirdzniecībā. Savukārt vairums katoļu bija zemnieki.

Luterāņu mācītāja amata tērps 

Par luterāņu mācītāju amata tērpu, kas tiek vilkts dievkalpojumā, stāsta, kā arī to demonstrē Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs un Valmieras iecirkņa prāvests Romans Kurpnieks-Logins.

Viņš min, ka liturģiskie tērpi luterāņu un katoļu baznīcās neatšķiras, jo tās ir Rietumu liturģiskās baznīcas. Šos pašus tērpus lieto arī anglikāņu un veckatoļu baznīcās. Tie ir senās Romas laika apģērbi, kam baznīca ir piešķīrusi simbolisku nozīmi.

5

Kāzula – tērpa virsējā kārta jeb liturģiskas krāsas mētelis, kas izsaka ordinētās persona gatavību iet tur, kur Kristus viņu sūta. Kāzula izsaka arī Kunga jūgu, kas garīdzniekam savā kalpošanā ir jānes. Tā ir Svētā Vakarēdiena dievkalpojuma tērps, ko citās dievkalpošanās, kurās nesvin Svēto Vakarēdienu, nelieto. Kāzula tiek šūta no vilnas auduma kalpošanai ziemā, bet vasarai šī amata tērpa daļa tiek darināta no plānāka auduma. Kāzulas ir četrās krāsās, kas atbilst baznīcas liturģiskajam gadam un tā notikumiem – balta kāzula ir augstajos svētkos, piemēram, Ziemassvētkos un Lieldienās, violeta – adventa un Kristus ciešanu gavēnī, zaļa – parastajā liturģiskajā laikā jeb bezsvētku laikā, bet sarkana kāzula tiek vilkta Vasarsvētkos un dienās, kad tiek pieminēti apustuļi un mocekļi. Melnas krāsas kāzulu var lietot bēru dievkalpojumā, Lielajā piektdienā un Mirušo piemiņas dienā.

4

Krusts – mācītāja amata zīme, simbols, kas liecina, ka mācītājs pārstāv Jēzu Kristu. Rietumu baznīcā ir bīskapa amata zīme – kā atgādinājums par Kunga krustu. Kā goda un apbalvojuma zīme krūšu krusts 19. gadsimtā tika ieviests Krievijas impērijas luterāņu baznīcā. Kā visu mācītāju amatzīme tas 20. gadsimta 30. gados vispirms ieviests Igaunijas, tad Latvijas luterāņu baznīcā. Uz šīs amata zīmes ir redzami pirmie vārdu Rex Christus (Kristus Ķēniņš) burti. 

2

Alba – baltas krāsas tērps, liturģiskais apakštērps, kas nozīmē kristību drēbes, tāpēc to var nēsāt ne tikai garīdznieki, bet arī draudžu locekļi, veicot īpašas kalpošanas kā piekalpotāji altārī, ministranti, lektori, kora dziedātāji, kristību un iesvētību kandidāti. Alba, mācītājam altārī ejot, papildina sutanu. Alba ir baltā krāsā, kas ir Lieldienu un kristību krāsa, kā arī atgādina par vissenāko kristīgo tradīciju – kristībām ar pagremdēšanu. Par to, ka Kristum ticīgie debesu valstībā būs atpazīstami pēc viņu baltā apģērba, vairākkārt vēstīts Jāņa Atklāsmes grāmatā. Alba tiek apjozta ar cingulu – virves veida jostu, kurai ir praktiska, nevis simboliska nozīme. Šī josta izsaka ļauno iegribu apspiešanu un cīņu ar kārdinājumiem.

3

Stola – pirmā mācītājam pie ordinācijas jeb iesvētīšanas amatā piešķirtā amata zīme. Tiek likta virs albas un norāda uz mācītājam doto tā dēvēto atslēgu varu (Mt. 16:19 – “Un es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.”). To mēdz dēvēt arī par Kristus jūgu (Mt 11:29-30 – “Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”). Stolu velk gan Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā virs albas, gan stundu lūgšanās un kazuālijās.

1

Sutana – mācītāja pamattērps, ikdienas tērps, ko lieto ārpus dievkalpošanas. Tas vienmēr ir melnā krāsā un simbolizē cilvēku, kuru Dievs “izvelk” no grēka caur kristību.  Bīskapa sutana ir bordo krāsā, kas nozīmē augsto priesteri. Saīsinātā sutana ir lutersvārki un kolārkrekls. Mācītājs sutanu nēsā, kad nav iesaistīts dievkalpojuma vadīšanā, kā arī tad, ja piedalās stundu lūgšanās un kazuālijās.  Ja mācītājs iesaistīts dievkalpojuma vadīšanā, tad virs sutanas velk albu.

6

Kolārs – gan luterāņu mācītāju, gan katoļu priesteru apģērba daļa, kas norāda, ka garīdznieks ir sevi veltījis kalpošanai Dievam un caur to arī sabiedrībai.

Pētījumā arī noskaidrots, kā reformācija nāca par labu izglītības sistēmai arī tīri finansiāli. Ja līdz šim augstmaņi un muižnieki lielu daļu naudas atdeva klosteriem un baznīcām, pēc reformācijas viņi naudu ieguldīja augstskolās, kā arī infrastruktūrā – ceļos, tiltos un sabiedriskās ēkās.

Labāka izglītība un lielāki ienākumi noveda pie bērnu skaita samazināšanās ģimenē, jo izglītotie vecāki, plānojot savu atvašu skaitu, rēķināja, vai varēs atļauties visiem apmaksāt izglītību. Tāpat reformācijai bija arī ēnas puses – statistika rāda, ka Vācijas pavalstīs, kur vairākums bija luterāņi, pašnāvību skaits bija krietni lielāks nekā katoliskajās vācu zemēs.

Savukārt 21. gadsimta globalizācijas, humānisma un citu faktoru gaismā ir diezgan absurdi runāt par izglītotajiem un lielāku pievienoto vērtību tautsaimniecībā radošajiem protestantiem un zemnieciskajiem, atpakaļrāpulīgajiem nabagiem katoļiem.

Mūsdienās katoļu baznīcas iekšienē Luters reizumis tiek salīdzināts ar citiem reformatoriem, minot, ka viņa īstenotā reforma bijusi ārkārtīgi nepieciešama, bet tā būtu vēl auglīgāka, ja viņš, līdzīgi kā svētais Francisks, kura darbības ietekmē baznīca piedzīvoja pārmaiņas, nebūtu "atšķēlis" sevi no baznīcas. 

Pavirši raugoties, bijušā katoļu mūka tolaik kritizētā organizācija šķietami nav mainījusies – svētbildes, Marijas godināšana, ārējs spožums un oponentu kritika par visā pasaulē labi zināmiem un šausminošiem nodarījumiem, neizprotamām nostādnēm un iekšējām nebūšanām. Secinājums par to, ka katoļu baznīca arī mūsdienās "palikusi tāda pati kā Lutera laikos", tomēr var rasties, vien pavirši uzlūkojot baznīcu un tajā notiekošos procesus, kā arī redzot vien traģiskākos aspektus un nodarījumus, kaut vai pedofilijas skandālus, inkvizīciju, kam, protams, nav rodams nekāds attaisnojums. Katoļu baznīca (ironiskā kārtā, netieši pateicoties Luteram) šajā laikā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. 

To var nosacīti dēvēt par virziena vai pat vērtību maiņu gan politiskā, gan garīgā kontekstā. Baznīca ir mainījusi savu pozīciju, kurā tā apzinās pati sevi, savu mācību, kā arī komunicē ar pasauli – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Agrāk šāda komunikācija nebūtu bijusi iespējama. No šķietami pat valdonīgas, vienpersoniskas "pēdējās patiesības glabātājas" pozīcijas baznīca šobrīd runā ar mums kā līdzvērtīgs sarunas partneris, iesaistoties dialogā ar pasauli, runājot par aktuālajiem izaicinājumiem, skaidrojot savu nostāju arī tā dēvētajos smagajos jautājumos. Ir mainījies tonis, kādā baznīca caur oficiālajām konstitūcijām, dekrētiem un citiem dokumentiem runā ar mums – vairs nav jaušams nosodījums, kas ir klātesošs senākos viedokļos, bet ir dzirdama trausla un maiga cilvēcības balss.

500 gados iespējams minēt divus pagrieziena punktus, kuros pieņemtie lēmumi ir pamats tam, ka katoļu baznīca kļuvusi "tuvāka" cilvēkiem. Pirmais nozīmīgais pavērsiens pēc reformācijas ir Tridentas koncils (1534–1643), kura laikā, neskatoties uz sarežģījumiem tā rīkošanā un norisē – katoļu un protestantu, kā arī pāvesta un ķeizara ķildām –, nespēju noteikt apspriežamās prioritātes un citiem, tika formulēta baznīcas attieksme gan pret Lutera iniciētajām reformām, tostarp protestantismā ārkārtīgi svarīgo attaisnošanas konceptu, gan svarīgos pašas baznīcas ticības jautājumos. 

Katoļu priestera amata tērps 

Par katoļu priestera amata tērpu, kas tiek vilkts, svinot Svēto Misi, stāsta, kā arī to demonstrē Latvijas Romas katoļu baznīcas priesteris  “Radio Marija Latvija” direktors, Vidzemes Katoļu jauniešu centra kapelāns Pēteris Skudra. Skudra izvēlējās parādīt tērpu, kurš veidots konkrētam notikumam – 2016. gada Pasaules jauniešu dienām Krakovā, tāpēc tērpu rotā īpaši šim pasākumam izveidotā simbolika.

6

Ornāts – katoļu garīdznieku, izņemot diakonus, tērps, kas tiek vilkts, celebrējot jeb svinot Svēto Misi. Lai izceltu norises nozīmību, kurā šis tērps tiek vilkts, tas savulaik tika šūts no dārga auduma un rotāts grezniem izšuvumiem. Mūsdienās šī tradīcija mainījusies un ornāti tiek darināti no vienkāršāka auduma. Sākotnēji ornātam bijusi praktiska nozīme – tas bijis liels apmetnis, kas aplikts, lai pasargātu no lietus un vēja. Ornāti tiek šūti no biezāka auduma valkāšanai ziemā un plānāka – vasarā. Ornāti var būt četrās krāsās, kas atbilst baznīcas liturģiskajam gadam un tā notikumiem. 

3

Kolārs – gan luterāņu mācītāju, gan katoļu priesteru apģērba daļa, kas norāda uz to, ka garīdznieks ir sevi veltījis kalpošanai Dievam un caur to arī sabiedrībai. Viena no versijām, ir, ka kolārs, kāds tas redzams mūsdienās, katoļu garīdznieku apģērbā pārņemts tieši no luterāņiem – iepriekš katoļi tā vietā nēsājuši baltu gredzenveida apkakli. 

4

Stola –  ordinētam priesterim dotās varas – piedot grēkus – simbols. Stolas galus rotā krusta zīme vai kāds cits simbols. Konkrētajā attēlā redzama stola, kuras galā ir 31. Pasaules jauniešu dienu simbols, kas veidots to norises vietas – Krakovas – ģerbonī redzamajās krāsās – dzeltenā, sarkanā un zilā. Attēlā redzamas Polijas ģeogrāfiskās kontūras, kuru iekšpusē ir dzeltens krusts, kas pārstāv Jēzu Kristu, dzeltens punkts, un tas gan iezīmē Krakovas vietu kartē, gan simbolizē jauniešus, kā arī divas liesmas – sarkana un zila, kas ir dievišķās žēlsirdības liesmas, kas nāk no krusta.

5

Alba – baltas krāsas tērps, kas tiek vilkts virs sutanas un amikta, kā arī var tikt apsiets ar cinguli. Pašam priesterim alba atgādina par kristībā no Dieva saņemto žēlastību, un, to velkot, viņš tiek aicināts to apzināties. Ietērpjoties Svētās Mises svinēšanai, uzvelkot katru apģērba detaļu, priesteris lūdzas atbilstošu lūgšanu.

1

Sutana –  priestera pamata tērps, kas norāda uz viņa piederību garīgajai kārtai un to, ka priesteris ir Kristus kareivis, kurš cīnās par viņam uzticētajiem ticīgajiem. Sutana savulaik tika aizpogāta ar 33 pogām, kas simbolizē Jēzus Kristus nodzīvoto gadu skaitu, taču tagad šī tradīcija ir mainījusies. Tiek pieļauts, ka sutana vēsturiski veidojusies barbaru iebrukuma laikā Eiropā, lai padarītu garīdzniekus ārēji atšķirīgus no iebrucējiem, kuri arī valkājuši bikses. Sutana pamatā ir melnā krāsā, un to papildina melna josta, taču gan sutana, gan josta var būt citā krāsā atbilstoši garīdznieka ieņemtajam amatam baznīcas hierarhijā – bīskapam tā ir violeta krāsa, kardinālam – sarkana, bet pāvestam – balta. Sutanu garīdznieks valkā arī ikdienā, taču mūsdienās viņš var izvēlēties ikdienā sutanas vietā nēsāt kolārkreklu, kam nav obligāti jābūt melnam, un žaketi.

2

Amikts – balts lina auduma taisnstūrveida apmetnis ar divām aukliņām. To papildina neliels izšūts krusts. Šai apģērba daļai sākotnēji bijusi praktiska nozīme – pasargāt no tā, ka visur tek sviedri. Sākotnēji tas likts uz galvas un nosedzis garīdznieka kaklu, bet vēlāk garīdznieki to sākuši siet attēlā redzamajā veidā.

Katoļu baznīca piedzīvoja procesu, kas tiek dēvēts arī par “atdzimšanu un atjaunošanos” – tika pārtraukta indulgenču un baznīcas amatu tirgošana, dibinātas jaunas kardinālu kolēģijas, skolas un universitātes, reformēti tā dēvētie vecie ordeńi.

Pēc šī koncila baznīca piedzīvoja procesu, kas tiek dēvēts arī par "atdzimšanu un atjaunošanos" – tika pārtraukta indulgenču un baznīcas amatu tirgošana, dibinātas jaunas kardinālu kolēģijas, skolas un universitātes, reformēti tā dēvētie vecie ordeņi, kas laika gaitā bija kļuvuši arvien laicīgāki un mazāk stingri, kļūstot par visnotaļ ērtu izdzīvošanas vietu turīgajiem. Tāpat tika dibinātas jaunas apvienības, kas nākamajos gadsimtos daudz darīja katoļticības iekšējās stiprināšanas labā, piemēram, Ignācija no Lojolas izveidotais jezuītu ordenis, kuram pieder arī tagadējais pāvests Francisks un kura "garīgos vingrinājumus" šobrīd savā reliģiskajā dzīvē daudzviet pasaulē, tostarp Latvijā, izmanto ne tikai katoļi, bet arī citu konfesiju kristieši. 

Katoļi savu skatu pēc Lutera reformas vērsa zināmā mērā "uz iekšu", lai būtu iespējams arī ārēji konkurēt ar jauno un moderno Lutera aizsākto konfesiju piedāvājumu. Turklāt nebūt ne visi pēc šīs introspekcijas pieņemtie lēmumi un spertie soļi ir vērtējami ar plusa zīmi. 

Otrs, daudzkārt būtiskāks, pagrieziens, kas tiek salīdzināts ar Lutera tēžu pienaglošanu pie baznīcas durvīm, ir Otrais Vatikāna koncils (1962–1965), kura laikā pieņemtie lēmumi un izstrādātie un apstiprinātie dokumenti nosaka baznīcas virzību, pašrefleksiju un attieksmi gan pret neticīgajiem, gan citām konfesijām u.c.  Līdz ar šajā koncilā pieņemtajiem lēmumiem katoļu baznīca piedzīvojusi fundamentālu – gan iekšēju, gan ārēju – atjaunotni, kas skārusi, piemēram, dievkalpojumu valodas maiņu – tagad dievkalpojumi notiek katras konkrētās valsts valodā, nevis latīniski, kā tas bija iepriekš, nemaz neminot teju katras valsts valodā tulkotus Svētos Rakstus.

Tieši pēc šī koncila iespējams runāt par ekumenisma kustību katoļu baznīcā, kas protestantu konfesijās ar citu nozīmi aizsākās daudz ātrāk un kas katolicismā ir vērsta uz vēsturisko atšķirību pārvarēšanu un sadarbību Kristus labās vēsts sludināšanā.

Luters kā rotaļlieta un makarons

Foto: DELFI

Vācijā, kur šogad visplašāk svin reformācijas 500 gadu jubileju, lielā notikuma seja ir mazs plastmasas vīriņš, kas izskatās kā Mārtiņš Luters. Septiņarpus centimetrus augstā figūriņa, kas attēlo Mārtiņu Luteru ar Bībeli un spalvu rokās, ir vācu rotaļlietu ražotāja “Playmobil” veltījums reformācijas gadadienai. 

2015. gadā Vācijas pilsētas Nirnbergas tūrisma informācijas centra, kas sākotnēji palūdza “Playmobil” saražot šādu suvenīru, veikalā nonāca pirmie 34 tūkstoši plastmasas Luteru, kurus izķēra pāris dienu laikā. Tādējādi Lutera figūra kļuva par visātrāk izpārdoto “Playmobil” rotaļlietu. Šobrīd kopumā ir saražots aptuveni miljons Luteru, kas, kā prognozē Vācijas mediji, drīz kļūs par kolekcionāru iecienītu retumu.

Vācijas Evaņģēliski luteriskā baznīca mazo Luterīti ir pasludinājusi “reformācijas vēstnesi” un atzīst to par lielisku suvenīru, kas ārvalstu tūristus ieinteresēs pētīt reformācijas mantojumu Vācijā. Lai gan Vācijā izskan viedokļi, ka rotaļlieta Lutera tēlā ir zaimošana, baznīca šajā mārketinga trikā pretrunas nesaskata, jo tieši Luters vēlējās reliģiju padarīt tuvāku tautai.  

Foto: DELFI

Blakus “Playmobil” Luteram šobrīd Vācijas veikalos var iegādāties arī makaronus ar Mārtiņa Lutera profilu, dažādas vannas pīlītes, kas arī apdrukātas ar Lutera attēlu, Mārtiņa Lutera sievas Katarīnas fon Boras atveidā izgatavotu bērnu lelli un vēl daudz dažādus citus suvenīrus, kuriem ir “piekabināts” Mārtiņa Lutera vārds vai attēls. Tieši šie makaroni un vannas pīles parāda, ka Lutera idejas vismaz daļā pasaules ir uzvarējušas - svētums nav dažādās regālijās un krāmos, bet gan katrā cilvēkā pašā.

Viens Dievs, bet dažādi veidi, kā pie tā vērsties

1517. gada notikumi simboliskā veidā atvēra durvis salīdzinoši vieglai iespējai dibināt savu konfesiju tiem, kam šķita, ka iepriekšējie reliģisko prakšu veidi tev kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemami. Ja vēl pirms dažiem gadsimtiem šāda pieeja ātri vien beigtos uz sārta, tad protestantu konfesijas un atzari ir dalījušies un vairojušies un, visticamāk, šis process ņipri turpināsies līdz par pastardienai. "Delfi" piedāvā protestantu konfesiju koku, kurā iezīmējām galvenos no vairāk nekā 30 novirzieniem, kas tā vai citādi atbilst kristietības atzaram, kuru pieņemts dēvēt par protestantismu.

1693. gadā Jakobs Ammans atšķeļas no citiem menonītiem, vēlāk amiši emigrē uz Pensilvāniju, ASV un tur pazīstami ar uzstājīgu tehnoloģiskā progresa noliegšanu.

Jau 1537. gadā Menno Simonss Nīderlandē uzskata, ka anabaptisti vispār ir laba koncepcija, bet tomēr ne līdz galam izstrādāta.

1560. gadā skotu tautības priesteris Džons Nokss pierādīja, ka tik nopietnā lietā kā ticības brīvība, tik lepnai tautai kā skoti nevajadzētu sekot nevienam citam, un no kalvīnisma radīja atsevišķu novirzienu, kas domāts skotiem.

1525. gadā Konrāda Grebela un Tomasa Mincera veidotā konfesija, kuriem nepatika visu pārējo prakse kristīt tik nesaprotošas būtnes kā zīdaiņus.

1609. gadā Amsterdamā Džona Smita dibināta kustība, kura arī uzstāj, ka jākristās tikai pieaugušam cilvēkam, un kuri par būtisku uzskata to, lai viņu draudzēm nebūtu nekāda viena centrāla vadība.

16. gadsimta divdesmitajos gados Ulriha Cvingli izstrādāta konfesija, kuru līdz galam 1536. gadā formulē Žans Kalvins.

1521. gadā katoļi Vormsas ediktā pasludina Luteru un tā sekotājus ārpus likuma, jauna baznīca ir dzimusi!

1517. gadā Martins Luters Vitenbergā pienaglo pie baznīcas durvīm 95 tēzes.

Kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem visā pasaulē ik pa laikam rodas kāda jauna draudze, kurā cilvēki pielūdz Jēzu caur dejām, dziesmām, transu, runāšanu mēlēs un citiem, no malas skatoties, savādiem paņēmieniem.

Vasarsvētku draudzes radās 20. gadsimta sākumā un vērsa cilvēku uzmanību uz runāšanu mēlēs kā svarīgu pierādījumu patiesai reliģiskai ekstāzei.

Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca radās 1830. gadā, kad Džozefs Smits saviem sekotājiem paskaidroja, ka bez Bībeles tikpat svarīgi svētie raksti ir Mormona grāmata, kuru Smits atrada uzrakstītu uz netālu no savas mājas zemē ieraktām zelta plāksnēm.

Patiesības draugu biedrība jeb kvēkeri ir anglikāņu mācītāja Džordža Foksa 1648. gadā radīta konfesija, kuri pretstatā visiem pārējiem kristiešiem uzskatīja, ka Dievs ir katrā no mums. 

1738. gadā brāļi Vesliji norāda uz to, ka pārējās konfesijas pārāk maz pievērš uzmanības tam, kas rakstīts svētajos rakstos. Metodisti arī visaktīvāk no visām konfesijām nodarbojas ar misionārismu pagāniskās zemēs.

16. gadsimts vēl nebija beidzies, kad jau sākās pirmās šķelšanās. 1582. gadā Roberts Brauns tā sauktās puritāņu revolūcijas laikā no anglikāņiem atšķēla kongregacionālistus. 

1534. gadā Anglijas karalis Henrijs VIII vairāku iemeslu dēļ nolemj saraut saites ar Romas baznīcu, tostarp arī domstarpības par iespēju šķirties no iepriekšējās un precēt jaunu sievu.