Saturs turpināsies pēc reklāmas

Rora 'Mūžīgais dimants' – adventē izlasīt iesaka Lutera draudzes mācītājs Rozentāls

Rora 'Mūžīgais dimants' – adventē izlasīt iesaka Lutera draudzes mācītājs Rozentāls
Foto: LETA

Advente pievērš mūsu uzmanību sev pašiem. Jo tas ir stāsts par cilvēku. Par to, kas un kāds - patiesībā - ir cilvēks, pauž Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Linards Rozentāls. Turpinot iepriekšējās adventes svētdienās aizsākto rakstu sēriju ar garīdznieku pārdomām un ieteikumiem, kur smelt iedvesmu adventē, "Delfi" piedāvā viņa pārdomas adventes laikā.

Stāsts par Dieva ienākšanu pasaulē, Jēzus piedzimšanu Betlēmē ir kā neaptverami ietilpīga glezna, kas vēstī - Dievs nojauc visas cilvēku apzināti un neapzināti izveidotās robežas, pārveidojot tās par vienkāršām līnijām, un tuvojas, lai katrs cilvēks varētu apzināties, ka Dievs ir mūsu būtības pamats, mūsu dziļuma dimensija, ka katrā cilvēkā sākas kas bezgalīgs. Tas ir tā, it kā mēs iedomātos - "es esmu sala", viena pati maza sala lielajā okeānā. Un piepeši kāds mums teiktu - klau, tu esi arī viss šis okeāns.

Šos cilvēka patiesos mērogus varam apjaust, vienīgi ļaujoties tam, kas uznirst, piedzimst, nāk no tā, ko mēs tik zīmīgā kārtā saucam par debesīm, bet kas nav nekas cits kā dziļums mūsos, dziļums šajā esībā, tas, no kā ir radies viss, kas ir.

Mēs esam pieraduši uz sevi skatīties kā uz šo mazo "salu", kas tik vientuļa, ierobežota, nereti tik kaila un maza laikā un telpā paceļas virs okeāna dzelmēm un atkal tajās nogrimst, taču adventes laiks ir kā tāds sauciens šajā tuksnesīgajā okeānā - cilvēks ir "ne tikai tas".

Pēc būtības cilvēks ir kas neaptverami vairāk. Viņa patiesā būtība, sirds, gars nav ierobežoti šajā "salā", kuru mēs dēvējam par savu dzīvi un par kuru sirds dziļumos esam pārliecināti, ka nedz pirms tās, nedz pēc tās - nekā nav.

Šī "sala" ir tikai viena maza, jā, varbūt pati mazākā mūsu lielās dzīves daļa, tās dzīves, kura nekad nav sākusies, jo ir vienmēr bijusi un tāpēc nekad nevar beigties. Dzīves nevar salīdzināt. Nav īsas un garas, izdevušās un neizdevušās, piepildītas un nepiepildītas, laimīgas un nelaimīgas dzīves. Mums nav jāsalīdzina šī mazā "sala" okeāna vidū ar citām. Mums nav jāmēģina dot šai "salai", mazajai saliņai, klints radzītei okeāna plašumos kāds vērtējums. Bet jāpamostas iepretī tam, kas ir šī mazā "sala" - neatņemama daļa no tā Lielā, kurš mūsos vienmēr un mūžīgi saka "Es esmu".

Adventes laiks mūs aicina izvērtēt visus pretstatus un robežas. Jo Dieva nākšana pasaulē iezīmē visfundamentālākā pretstata beigas, visnocietinātākās robežas nojaukšanu. Starp cilvēku un Dievu vairs nav robežas. Tā ir atcelta. Nojaukta. Mūra vairs nav. Nekādu nogrābstītu smilšu, kas atturētu "robežpārkāpējus". Nekādas "pierobežas zonas", kurā visiem jāuzvedas atbilstoši noteikumiem. Nevienam, kurš vēlas atrast Dievu, vairs nav jāuzrāda pase. Vai jāsaņem vīza kādā kantorī. Pie robežas starp cilvēku un Dievu neviens vairs netiek izkratīts, vai neved pāri robežai ko neatļautu.

Kristus nākšana pievērš mūsu uzmanību tam, ka starp Dievu un cilvēku ir nevis robeža, bet līnija. Un tas, kas šaipus un taipus līnijas, beigu beigās ir kaut kas viens, nevis divi. Ka Dievs ir gan te, gan tur. Un cilvēks ir, gan te, gan tur.

Tā ir mūžīgā dimanta pamanīšana sevī. Par to arī grāmata, kuru no sirds iesaku adventes laikā atvērt - izcila domātāja un teologa Ričarda Rora grāmata "Mūžīgais dimants. Mūsu īstās patības meklējumi".

Mēs katrs esam dārgā manta, kas apslēpta mūsos pašos. Un advente ir sagatavošanās, sākums, impulss, lai mēs katrs sāktu meklēt savu patiesu Es, to mieru un klusumu mūsos, kas ir aiz mūsu bailēm, bēdām, nožēlas, vainas sajūtām, izmisuma, aiz visa tā cilvēka, par ko domājam, kas tas vienīgais esam mēs. Advente ir ceļš, kas ved mūs pie mūsu patiesā Es nojaušanas, ieraudzīšanas, sadraudzēšanos ar to mūsos, kas dziļāk par visu, ko redzam, aptveram, domājam, sajūtam.

Lai šīs ceļš mums izdodas.

Source info

www.DELFI.lv


Lasi vēl