Jārūpējas vairāk par savu veselību un jākļūst neiecietīgākiem pret smēķēšanu
Foto: Sigita

Plaušu vēzis ir lielākais slepkava onkoloģisko slimību vidū, bet ļoti bieži pie tā ir vainojama pašu pacientu nezināšana vai nevērīgā attieksme. Un, lai arī Latvijā notiek pozitīva virzība onkoloģisko saslimšanu ārstēšanā, tomēr mēs joprojām daudzos jautājumos atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, intervijā atzīst ārste-ķīmijterapeite Sigita Hasnere.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kāda šobrīd Latvijā ir situācija ar plaušu vēzi?

Situācija joprojām ir slikta. Pamatproblēma – mums vēl joprojām ļoti plaši ir izplatīti 3. un 4. stadijas audzēji. Salīdzinoši maz atklājam slimniekus ar audzējiem sākumstadijās, kuriem ir daudz plašākas izārstēšanās iespējas.

Kāpēc Latvijas statistika ir tik nelabvēlīga un atklājam tik maz audzēju agrīnajā stadijā?

Tam par iemeslu ir dažādu problēmu kopums. Pirmkārt, tas ir pašu pacientu līdzestības trūkums. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pacienti, kurus ārstēju 3. un 4. stadijā, pārsvarā smēķē un iepriekš reti ir apmeklējuši ārstus. Nākas secināt, ka smēķētāji vēl joprojām ir maz informēti par sava ieraduma negatīvo lomu plaušu vēža izraisīšanā. Vieniem tas ir jaunums, citi vienkārši tam netic. Reizēm pat cenšas savu rīcību attaisnot, ka it kā citi dakteri esot atļāvuši smēķēt. Viņi nezina to, ka smēķētājiem ir biežāk jāapmeklē ārsts un jāveic regulāri izmeklējumi. Paši palīdzību meklē tikai tad, kad jau ir regulārs klepus un elpas trūkums. Diemžēl, arī tad tikai 20-30% smēķētāju ieklausās, ka ir jāpārtrauc smēķēšana, lai vispār varētu cerēt uz situācijas uzlabošanos. Diemžēl atkarība ņem virsroku un lielākā daļa smēķējošo pacientu tomēr turpina to darīt. Domāju, ka spiedienam no sabiedrības puses būtu jābūt lielākam.

Otrkārt, jāņem vērā, ka izmeklējumi pie visiem speciālistiem ne vienmēr laikus ir pieejami. Ja slimniekam, kurš sācis klepot asinis, uz datortomogrāfijas izmeklējumu ir jāgaida divi mēneši, tad pa šo laiku situācija var ievērojami pasliktināties. "Zaļais koridors" strādā ļoti labi, bet pēc tam atkal sākas problēmas. Kad pacientam ir nepieciešama jau konkrēta terapija – viņam atkal ir jāgaida uz staru vai ķīmijterapiju. Gribētos, lai gadījumos, kad ģimenes ārstam rodas pamatotas aizdomas, pacients uzreiz varētu veikt gan diagnostiskos izmeklējumus, gan tikt uz ārstēšanu.

Kādas ir aktuālās plaušu vēža ārstēšanas jomā?

Kopumā varam teikt, ka situācijā kaut nedaudz, tomēr uzlabojas, un pacienti nokļūst pie mums arvien agrāk. Arī attieksme pret smēķēšanu vairs nav tik iecietīga, kā bija agrāk, jo par smēķēšanas kaitīgumu stāsta ne vien ārstējošie ārsti, bet pret to arvien noteiktāk iestājas arī sabiedriskā doma.

Pakāpeniski novērojam arī slimojošo nesmēķētāju īpatsvara pakāpenisku palielināšanos, tomēr joprojām absolūtais vairākums plaušu vēža slimnieku ir smēķētāji. Manā praksē personīgi aptuveni 10% varētu būt nesmēķējoši plaušu vēža slimnieki.

Vēža slimnieku vidū palielinās arī jaunāku pacientu īpatsvars. Tomēr joprojām, runājot par jauniem cilvēkiem, sākotnēji gan dakteriem, gan pašiem pacientiem ir grūti noticēt, ka viņiem jau varētu būt vēzis. Ja trīsdesmitgadīgs cilvēks klepo, tad pirmā doma tomēr nevienam nebūs, ka pie vainas varētu būt audzējs.

Kā vērtējāt jauno elektronisko cigarešu izstrādājumus?

Iespējams, ka šajā gadījumā būs līdzīgi kā ar parastajām cigaretēm. To popularitāte piedzīvoja dramatisku kāpumu pēc 1. pasaules kara, un tikai pagājušā gadsimta 90. gados parādījās pārliecinoši pētījumi, ka smēķēšana viennozīmīgi ir viens no būtiskākajiem plaušu vēža izraisītājiem. Pirms 1. pasaules kara plaušu vēzis bija ļoti reta diagnoze. Elektroniskās cigaretes ir tikai tagad parādījušās, un pagaidām vēl ir grūti pateikt, kādas tieši sekas tās izraisīs. Rezultāts var parādīties, piemēram, pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit. Iespējams, ka tas vairs nebūs vēzis, bet kāda cita saslimšana vai arī kāda jauna veida plaušu vēzis.

Kāda būtu vēlamā situācija, uz ko būtu jātiecas?

Ļoti nepieciešams plašāk stāstīt par smēķēšanas kaitīgumu. Sabiedrībai būtu jākļūst neiecietīgākai pret smēķēšanu un nevajadzētu kautrēties aizrādīt smēķētājiem, ka nepatīk dūmi un smaka, ko viņi izraisa. Joprojām sastopos ar cilvēku neticību zinātnei un pētījumiem, kas liecina, ka smēķēšana varētu būt slimības cēlonis. Tāpat būtu ieteicams, lai smēķētāji regulārāk apmeklētu ārstus un katru gadu profilaksei uztaisītu arī plaušu rentgenu.

Domāju, ka ļoti būtisks trūkums ir Smēķēšanas kabineta neesamība Latvijā. Šādi kabineti daudzās valstīs ir atsevišķa darbības joma, kur smēķētājiem palīdz atmest smēķēšanu un viņi tiek papildus motivēti to darīt. Smēķēšana tomēr ļoti bieži ir smaga atkarība, un to atmest cilvēkam pašam ir grūti. Daudziem ir nepieciešama profesionāla palīdzība, lai tas reāli izdotos un cilvēki atkal neatsāktu smēķēt.

Lai uzlabotu diagnostiku, būtu jāsamazina rindas uz izmeklējumiem. Viens no šīs problēmas cēloņiem ir atšķirīgā izmeklējumu kvalitāte Rīgā un reģionos. No dažādiem speciālistiem saņemu ļoti atšķirīgus datortomogrāfijas rezultātus – var būt miglaini attēli un īsi, neko daudz nepasakoši apraksti. Ārsta darbu ļoti atvieglo strukturēti un izvērsti apraksti par katru limfmezglu grupu, par katru netipisku bumbulīti plaušās utt. Nereti šādi nekvalitatīvi rezultāti nāk tieši no reģioniem un nepieciešams visu pārtaisīt Rīgā, kas savukārt nozīmē zaudētu laiku un papildu rindu veidošanos. Nepieciešams panākt, lai vienlīdz kvalitatīvu izmeklējumu attēlu un aprakstu varētu iegūt gan reģionos, gan Rīgā.

Ilgtermiņā būtu jānodrošina centralizēta radioloģisko izmeklējumu veikšana, lai ārstiem būtu pilna pieeja visiem iegūtajiem rezultātiem vienā sistēmā. Šobrīd ārstiem nav pieejas visiem veiktajiem izmeklējumiem, jo tie atrodas dažādās sistēmās. Ir bezjēdzīgi taisīt vienus un tos pašus izmeklējumus, piemēram, Gulbenē, Krāslavā un Rīgā, bet ārstam nodrošināt pieeju tikai Rīgas datiem. Tā ir bezjēdzīgi iztērēta valsts nauda, un arī pacients ir uzņēmis nevajadzīgi daudz radiācijas.

Onkoloģisko slimnieku terapijas jomā Latvijā ir katastrofāls ārstu trūkums. Pacientu skaits palielinās, un esošie ārsti vienkārši nespēj tik galā. Tāpēc arī veidojas divus mēnešus un garākas rindas. Piemēram, Liepājā ir tikai viens ārsts-ķīmijterapeits, kuram ir jānosedz visa Kurzeme. Ja šajā situācijā kāds ārsts "izkrīt", nav pat citu ārstu, kuri varētu aizvietot un pārņemt viņa pacientus. Slodze visiem esošajiem ārstiem jau tagad ir milzīga. Līdzīga situācija ir arī ar staru terapeitiem, visā Stradiņu slimnīcā šobrīd ir tikai viens staru terapeits, jo otra ārste ir dekrētā. Tāpat ir katastrofāls medmāsu trūkums, jo viņas spētu ļoti būtiski atvieglot ārstu darbu, lai dakteri pilnībā varētu koncentrēties uz pacientu ārstēšanu. Šobrīd onkoloģijas ārsti ir spiesti rakstīt paši nosūtījumus, konsultēt situācijās, ja pacientam sāp kāja vai vēders. Šie ir jautājumi, ko varētu paveikt apmācīta māsa vai ģimenes ārsts, un tad nebūtu nepieciešams papildus noslogot ārstus onkologus. Jo viņu uzdevums ir pievērsties tieši vēža ārstēšanai, rūpēties un domāt, kā labāk izārstēt pacientu tieši no šīs slimības. Savukārt šobrīd ārsti pavada daudz laika, kārtojot lietas un atbildot uz jautājumiem, kas nav saistīti ar vēža ārstēšanu.

Liels trūkums Latvijā ir tas, ka uz vietas nav iespējams veikt mutāciju ģenētiskās pārbaudes. Lielu daļu biopsijas materiāla esam spiesti mutācijas noteikšanai sūtīt uz Lietuvu, kur šo pārbaudi apmaksā farmācijas uzņēmumi. Valsts finansējums mutāciju noteikšanai ir ļoti ierobežots, bet no šo pārbaužu rezultātiem ir atkarīga tālākā pacienta ārstēšana. Pareizā pieeja būtu, ja valsts tepat uz vietas Latvijā nodrošinātu ģenētisko mutāciju paneli un visiem pacietiem tepat uzreiz varētu noteikt ģenētisko mutāciju veidus. Tādejādi ārstam uzreiz būtu pieejami nepieciešamie rezultāti. Mums diemžēl šobrīd ir ačgārna un laikietilpīga kārtība, jo vispirms ārstu konsīlijam ir jāpasaka, ka ir nepieciešama noteiktu mutāciju pārbaude. Ātrāk uzzinot konkrētās mutācijas, var ātrāk nozīmēt arī piemērotāko terapijas veidu.

Šobrīd mums ir pieejamas zāles tikai trim mutācijām, savukārt pārējām mutācijām zāles netiek kompensētas un pacienti ir spiesti paši meklēt finansējumu (apmēram 5 –6 tūkstoši eiro mēnesī).

Kā mēs onkoloģijas jomā izskatāmies uz kaimiņvalstu fona?

Lietuva un Igaunija ir mums krietni priekšā. Kolēģi Lietuvā un Igaunijā bieži stāsta, ka viņiem ir krietni mazāk birokrātijas, ārstiem daudz mazāk ir jānodarbojas ar papīru rakstīšanu un daudz vairāk laika var veltīt tiešajai ārstniecībai. Tāpat Latvijā vēža slimniekiem ir ievērojami ierobežotāka kompensējamo zāļu pieejamība. Lietuvā un Igaunijā šobrīd valsts daudz vairāk ieklausās speciālistos un mazāk pakļaujas farmācijas uzņēmumu lobismam. Līdz ar to pacientiem vairāk tiek nodrošinātas tās zāles, kuras iesaka ārstējošie ārsti, un zāļu pieejamība mazāk ir atkarīga no farmācijas uzņēmumu spējas ielobēt konkrētus medikamentus kompensējamo zāļu sarakstā. Mums pat netiek kompensēti pamatmedikamenti ķīmijterapijā, kas būtībā ir jau sena vēža ārstēšanas metode. Tāpēc nav brīnums, ka tik grūti ir izcīnīt arī jauno un inovatīvo medikamentu pieejamību Latvijā.

Kas ir pēdējie veiksmīgie uzlabojumi, ko ir izdevies Latvijā ieviest?

Ļoti labi sevi ir parādījis "Zaļais koridors". Tas ir būtiski samazinājis rindas, jo tagad pacienti daudz ātrāk no ģimenes ārsta nokļūst līdz ārstējošam speciālistam. Ātrāk tiek paņemta biopsija un uzsākta ārstēšana. Pēdējo piecu gadu laikā esam attīstījuši jaunu un spēcīgu ārstēšanās veidu – imūnterapiju. Ir izdevies izcīnīt vairāku jaunu mērķterapijas medikamentu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā. Šobrīd varam kombinēt staru un ķīmijterapiju, ko tehniski ir visai grūti nodrošināt. Ļoti pozitīva lieta ir e-receptes, jo nav vairs bezjēdzīgi viss jāraksta ar roku un tādejādi ietaupās daudz laika. Pacientam, piemēram, no Valmieras nav vairs jābrauc uz Rīgu pēc receptes. Tas ir ļoti lietderīgi arī tagad, pandēmijas periodā.

Plaušu vēzis ir ļaundabīgu audzēju grupa, kas attīstās no plaušu un bronhu šūnām un ir Nr.1. "slepkava" onkoloģisko slimību vidū. Plaušu vēža rašanās šūnu līmenī nav pilnīgi izprasta, un tā savlaicīgu diagnostiku apgrūtina fakts, ka slimniekiem nav ne specifisku sūdzību, ne konkrētu pazīmju, kamēr vēzis nav jau attīstījies un sasniedzis vēlāku stadiju. Tāpēc tieši plaušu vēža atklāšanai kritiski svarīga ir savlaicīga diagnostika, valsts profilaktiskās programmas, inovatīvo zāļu pieejamība un personalizētās medicīnas attīstīšana.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form