Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās vērtība.
Uzticēšanās idejām


Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Astotais un devītais stāsts ir par divām it kā pretējām (bet vai tik ļoti?) pasaulēm – Austrumu un Rietumu pasaules uztveri, uzticēšanās līmeņiem un idejām, kurās sakņojas uzticēšanās.

Vaira Vīķe-Freiberga

Pasaules līderu alianses “Madrides klubs” prezidente un Valsts prezidente no 1999. līdz 2007. gadam, ir dzimusi Rīgā 1937. gada 1. decembrī. Okupācijas sākumā viņas ģimene devās bēgļu gaitās – vispirms uz Vāciju, tad Maroku un vēlāk Kanādu. Ieguvusi doktora grādu eksperimentālajā psiholoģijā. Strādājusi Toronto Psihiatriskajā slimnīcā. No 1965. līdz 1998. gadam Vaira Vīķe-Freiberga bija Monreālas Universitātes psiholoģijas profesore, kur pasniedza psihofarmakoloģiju, psiholingvistiku, zinātnes teoriju un eksperimentālās metodes, bet galvenie pētījumi bija vērsti uz atmiņas, valodas un prāta procesiem. Vienlaikus viņa veica apjomīgus pētījumus par latviešu tautasdziesmu semiotiku, poētiku un struktūru, kā arī bija aktīva latviešu sabiedriskā darbiniece. 1998. gadā atgriezās uz dzīvi Latvijā, gadu vēlāk tika ievēlēta par Valsts prezidenti un šajā amatā nostrādāja astoņus gadus.

Par to, kā mainās mūsu attieksme pret demokrātiju kā sabiedrības pārvaldes formu un pret vērtībām, kas ilgi ir vienojušas lielu daļu pasaules, sarunājāmies ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Kādas vērtības veidos postdemokrātijas sabiedrību? Pirmā intervija par šo tēmu – ar vienu no Krievijā vadošajiem sociologiem Alekseju Levinsonu – atrodama šeit.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

Idejas ir kā augi. Kad novīst, ir jāsēj no jauna

Atskatoties uz uzticēšanās rakstu sēriju, redzams, ka daudz esam runājuši par uzticēšanās zudumu – medijiem, politiķiem, cilvēkiem savā starpā. Intervijā Jānim Domburam jūs sacījāt, ka demokrātija nav iedomājama bez uzticēšanās. Kas notiek ar demokrātiju, kad uzticēšanās izzūd?

Reprezentatīvā demokrātija nevar pastāvēt bez uzticēšanās. Alternatīva tad būtu, ka ir viens vadonis, kuram kaisa ziedus ceļā un kurš pasaka, kas ir kas un kāpēc. Eiropa šo ceļu ir gājusi, diezgan dziļi un konsekventi. 20. gadsimtā tas ir izmēģināts. Otra teorētiskā iespēja ir, ka visi spriež par visu ko. Taču viņi nav kompetenti to darīt, kā arī – viņiem nav intereses un laika to darīt. Nepraktiski. Tāpēc pārstāvnieciskajai demokrātijai ir nepieciešama uzticēšanās tiktāl, ka cilvēki uzticas nozaru profesionāļiem. Es neesmu juriste, taču, ja tiek reformēts Krimināllikums, kas nodrošinās taisnīgāku tiesas procesu, dos tiesu varai labākus instrumentus, es uzticos tiesību profesionāļiem. Kad es aizeju pie zobārsta, es uzticos tam, ka viņš zina, ko dara. Bez uzticēšanās sabiedrība nemaz nevar pastāvēt.

Profesija, kam pasaulē uzticas visvairāk, ir ugunsdzēsējs. Kāpēc?

Tā ir profesija, kur ļoti daudz cilvēku iet bojā. Monreālas kapsētā ir liels 19. gadsimta piemineklis ugunsdzēsējiem, kuri gājuši bojā. Ļoti bīstama profesija, bez kuras mēs nejustos ne tuvu tik droši kā tagad.

Tātad, lai uzticētos, ir vajadzīgs riska elements, proti, ja kāds atļaujas pakļaut sevi riskam, mēs tam uzticamies vairāk?

Es tomēr teiktu, ka uzticamies tad, ja šis cilvēks patiešām zina, ko viņš vai viņa dara. Ja ir kompetence un profesionalitāte.

Kas noticis ar uzticēšanos? Kāpēc tā krītas gadu no gada, it īpaši pēdējā laikā?

Ir divi galvenie iemesli. Viens ir vilšanās – ja kāds ir nācis ar solījumiem un tos nepilda, piemēram, politikā. Baņķieris un banka ir labs piemērs. Ir teiciens “drošs kā bankā”. Līdz nesenam laikam tāds priekšstats bija, cilvēki bankām uzticējās. Jaunībā strādāju bankā, un jāsaka, tur patiešām bija jūtama šī drošības aura. Uzticēt savu naudu ir droši, viss būs kārtībā... Tad nāca banku sabrukumi. Cilvēki jutās pievilti, un bankas pēc krīzes jau vairs nav drošas, uzticēšanās ir iedragāta. Otrs iemesls ir tīša maldināšana. Viltus ziņas, atklāti meli, arī tāda informācija, kas ir tikusi koriģēta. Un mūsdienu saziņas līdzekļi, kas atver vārtus šīs informācijas plūsmām, taču nesaka to, cik šī vai cita informācija ir uzticama. Nesen Rīgas konferences ietvaros notika “Madrides kluba” organizēta diskusija, ko veltījām tieši šiem informācijas integritātes jautājumiem. Apstākļos, kad tehnoloģijas atļauj brīvas informācijas plūsmas, kādam nākas kļūt par informācijas filtru. Un atkal – cilvēkiem nākas uzticēties tam, kurš atlasīs melīgas un koriģētas ziņas no patiesām.

Laikā, kad sākās Arābu pavasaris, ANO Libānā organizēja konferenci par informācijas pieejamību. Bija pārstāvis no TV kanāla “Al Jazeera” vadības, kurš stāstīja par to, kā notika ziņu pārraides no Tahrira laukuma Kairā. Viņš sacīja – ziniet, tas laukums ir ļoti liels, tajā ir ārkārtīgi daudz cilvēku. Dažādās laukuma vietās cilvēki grupējas, sarunājas, strīdas, taču kameras objektīvā nonāk tikai mazs lodziņš no visa laukuma. Un šis lodziņš ir tā brīža “patiesība” par norisēm visā lielajā laukumā. Arī tā ir atlasīta informācija, viens leņķis, sašaurināts skats. Dzejā to sauc par metonīmiju, un tas ir ļoti plaši novērojams mūsu dainās, kur viens gabaliņš, viens tēls pārstāv kaut ko plašāku. Dainas vispār vairāk ir metonīmiskas nekā metaforiskas.

Kembridžas Universitātes profesors Deivids Ransimens (David Runciman) šā brīža norises dēvē par demokrātijas pusmūža krīzi, proti, no vienas puses ir skaidrs, ka būtu jāiet tālāk, bet šausmīgi negribas atteikties no ērtās, ierastās sabiedrības pārvaldes formas. Kādām pārmaiņām mums jāgatavojas?

Pārmaiņām ir jānotiek, un jau pieminētās informācijas tehnoloģijas ir viens no ietekmes faktoriem. Jāatceras gan arī, ka informācija nav kaut kas absolūts, jo tās apmaiņā vienmēr ir un būs klātesoša interpretācija. Mēs katrs redzam lietas atšķirīgi, un konsenss cilvēku starpā veidojas ļoti lēni.

Otrs faktors ir izpratne par mūsu vērtību sistēmu. Par to, kas ir indivīda atbildība, kādas ir mūsu tiesības un šo tiesību izpausmes. Katrs iedzīvotājs nevar piedalīties lēmumu pieņemšanā, piemēram, par liela ceļa būvēšanu cauri vairākām apdzīvotām vietām. Kāds par to uzņemas atbildību. Taču jautājums ir par formu. Eiropā pārstāvnieciskā demokrātija tradicionāli balstās uz politiskām partijām kā teju vai Dieva dotu vērtību. Tā tomēr ir un paliek laicīga parādība. Jāatceras, ka izpratne par vērtībām – sākot jau no Senās Grieķijas un cauri visai Eiropas attīstībai – ir bijusi ne tikai atšķirīga, bet visu laiku ir nonākusi krasā, asiņainā sadursmē. Visa Eiropas vēsture nav nekas cits kā viena asiņaina cīņa. Par mantu, zemi, ietekmi, par privilēģijām, taču arī – par idejām. Un viena no modernās demokrātijas fundamentālām atziņām ir šo krasi atšķirīgo viedokļu un ideju pieņemšana, iecietība. Tas nepastāvēja viduslaikos, tā nebija vēl 19. gadsimta Eiropā, nebija arī Staļina Padomju Savienībā, Musolīni Itālijā un Hitlera Vācijā. Mēs dzīvojam ar šo dažādību un mēģinām to virzīt kaut kādās jēdzīgās gultnēs. Piemēram, politiskās partijas kā dažādu uzskatu vadīšanas veids ir bijis adekvāts modelis zināmā vēsturiskā posmā, taču tas nav granītā kalts, mūžīgs modelis. Apstākļi mainās, tāpēc politiskās partijas ir krīzes situācijā. Rietumos tās ir nogurušas, Austrumos vēl īsti nav iemācījušās rīkoties, un tām ir ļoti īss mūžs. Kā kodolreaktoram, kurš izstrādā savu enerģiju un izbeidzas. Partijas vairs nespēj būt gultne, kurā plūst cilvēku domu daudzveidība. Tas ir novecojis modelis, kurš pagaidām nav spējis atrast sev mūsdienīgu veidolu.

Ekonomika virzās uz tā saucamo dalīšanās un līdzdalības ekonomikas (sharing economy) modeli. Vai kaut kas līdzīgs būtu iespējams sabiedrības pārvaldē?

Nelielā un homogēnā sabiedrībā tas varbūt būtu iespējams, taču jāņem vērā, ka dalība sabiedrisku jautājumu izspriešanā faktiski nozīmētu nemitīgu balsošanu dažādos referendumos. Vai mūsu ciemā būs tikai sarkani jumti, tikai melni, vai arī katrs varēs krāsot, kā gribēs? Mēs tiksim noslīcināti šāda veida jautājumos. Nu nevar cilvēks to nedz paspēt, nedz arī būt kompetents. Tāpēc jāatrod veids, kā atpazīt līdzīgi domājošus ļaudis un deleģēt tiesības kādam runāt manā vārdā.

Bet līdzīgi domājošo grupas kļūst aizvien retākas, mazākas.

Drīzāk nelaime ir tajā, ka ļoti daudz ir vispār nedomājošo. Viņiem ir savas, kā saka, gut reactions. Tiklīdz kaut kas parādās ziņās, tie ir gatavi lēkt gaisā ar savu stingru pārliecību: nu kā tad tā, kā tā var... Taču, ja sāk sīkāk prasīt, ko šis cilvēks par to jautājumu zina, tad izrādās, ka gaužām maz.

“Autoritārā vai pat daļēji autoritārā valsts – vienpartijas valsts, neliberālā valsts – sola tieši to: ka nāciju vadīs paši labākie cilvēki, kuri to ir pelnījuši, – partijas biedri, Vidējā izmēra melu sekotāji. Iespējams, lai izveidotu šādu valsti, nāksies mazliet piešķiebt demokrātiju, korumpēt biznesu vai sagraut tiesu sistēmu. Bet, ja cilvēks tic, ka ir viens no šiem pašiem labākajiem, viņš to paveiks.”

Anne Aplbauma, “Brīdinājums no Eiropas: ļaunākais vēl tikai priekšā”. "Rīgas Laiks", 2018. g. novembris, tulk. Sabīne Ozola.



 Žurnāliste un rakstniece Anne Aplbauma rakstā “Rīgas Laikā” brīdina, ka ļaunākais vēl esot tikai priekšā, jo populisms no valsts pārvaldes pamazām izspiež konkurences principu. Talantīgo vietā nāk lojālisti.

Tas būtu ceļš uz autoritārismu, kur cilvēki brīvprātīgi atsakās no savām tiesībām uz līdzdalību pārvaldē. Cilvēki, kuri nespēj vai negrib domāt un līdzdarboties, vienmēr būs pirmie, kas ar sajūsmu uzņems kādu, kurš stingri saka priekšā. To labi var novērot starpbrīdī skolas pagalmā. Mazākajās klasēs bērni nevilšus grupējas ap masīvāko un ātrāko. Citi ieklausās viņā, jo ir sajūta, ka šis varēs aizstāvēt, ja nu kas. Cilvēki ir gatavi nodot savas pilnvaras kādam, kurš saka – es to izdarīšu tavā vietā un turklāt tavās interesēs. Vai, cik tas būs labi! Nekādas atbildības, nekāda riska.

Cik reāli ir šie autoritārisma atgriešanās draudi? Šodienas apstākļi taču ir citi – dzīvojam lielākā labklājībā nekā starpkaru periodā.

Nelaime ir tā, ka ne cilvēka muļķība, ne cilvēka ļaunums nekur nav pazudis. Mēs izgudrojam dažādus veidus, kā turēt to grožos, bet tektoniskajām pārmaiņām pasaules politikā – dzelzs priekškara krišanai, komunisma ideoloģijas zaudējumam – seko arī ekonomiska un sociāla rakstura pārmaiņas. Rietumeiropa ilgu laiku bija pieradusi dzīvot komfortablā kūniņā, esot aiz dzelzs priekškara. Varēja mierīgi tirgoties ar Austrumiem un par pārējo īpaši nesatraukties. Tagad aktuāls ir “Brexit”. Ja ieklausāmies balsīs no Lielbritānijas, – viņi taču nesūdzas par pakistāniešiem vai indiešiem, kuru Londonā ir milzum daudz. Viņi brēc par iebraucējiem no Austrumeiropas.

Ja iepriekšējais modelis ir novecojis, kas nāks vietā? Kā to ļaunumu iegrožos?

Par cilvēka iedzimto ļaunumu un stulbumu neviens neuzdrošinās runāt, jo tas nav politiski korekti... Bet tas ir reāli.

Hanna Ārente runāja.

Nu, tas bija atļauts vienai filozofei ebrejietei kontekstā ar viņas tautas likteni. Ja kāds cits to būtu darījis... domāju, ka sekas būtu smagas. Un viņai taču arī pārmet – par šo ļaunuma banalitāti. Saprotiet, it kā viņa būtu ļaunumu attaisnojusi. Nē taču! Viņa runā par to, ka nav tā, ka ļaunums pēkšņi nokrīt uz zemes un inkarnējas vienā tautā. Ļaunuma banalitāte ir tajā, ka tas dzimst ikdienā, šķietami sīkās, nenozīmīgās lietās. No savas bērnības labi atceros, ka bija tādi bērni, kuri vienkārši meloja. Pat bez īpašas vajadzības un jēgas. Vai, piemēram, zaga. Tāpat vien.

Emanuels Makrons savai 11. novembra runai bija izraudzījies nacionālisma tēmu, nosaucot to par “nodevību pret patriotismu”. Lai arī jēdzieni “nacionālisms”, “patriotisms” šodien var tikt saprasti ļoti dažādi, vai arī jums liekas, ka Eiropu apdraud nacionālisms?

Es neesmu pilnībā lasījusi Makrona runu, zinu par to tikai virsrakstu līmenī. Taču es, piemēram, oponēju idejai, ka nacionālisms būtu izraisījis Pirmo pasaules karu. Manuprāt, tas bija imperiālisms, impērijām tas dārgi maksāja. Interesanti, ka tās nācijas, kuras izpleta impērijas visapkārt mūsu planētai, savās mājās varēja atļauties greznību būt ļoti demokrātiskām, tolerantām un taisnīgām. Pret savējiem. Bet bija brutālas savās kolonijās. Savukārt tās impērijas, kas centās izplesties Eiropas ietvaros, ir nodarbojušās ar nāciju ietekmes un dzīves telpas paplašināšanas jautājumiem. Jā, tas ir rasisms, kas izriet no imperiālisma, no aizspriedumiem, taču tas nav nacionālisms.

Ar ko un kā mums būtu jāsāk, domājot par šo jauno, mūsdienīgo sabiedrības pārvaldes modeli?

Ir jāsāk ar maziem bērniem un jāiemāca tiem pamata lietas. Piemēram, cieņa pret otru cilvēku. Atceros, es kā bērns reiz uz ielas pamanīju cilvēku, kurš gāja klibodams, un teicu mammai – re, kroplis. Mamma mani stingri apsauca, ka tā nedrīkst teikt un ar pirkstu rādīt. Tā nav smuki, viņa man teica. Bet kurš cits tad pateikts bērnam, kas ir un nav smuki, ja ne mamma, tēvs un vecvecāki? Un, protams, skola. Tā ir vērtība, kas paliek bērnā. Tās ir patiešām elementāras lietas, bet neesmu droša, ka mūsu izglītības sistēmās visā Eiropā par tām ir domāts. Augstākos līmeņos – jā, tur mēs runājam par politkorektumu un robežām, bet kas notiek ar mūsu bērniem un pusaudžiem?

“Labākais veids, kā saglabāt nacionālo identitāti, ir tāds pats, kāds ir bijis visā mūsu vēsturē, – spēcīgi uzturēt un dialogā ar citiem attīstīt savu kultūru. Mēs attīstījāmies paralēli vāciešiem. Bez šī dialoga mums nebūtu Dziesmu svētku, literatūras, nebūtu nekā. Mēs sēdētu mežā un vilktu: ūū-āā-ūū-āā. Mēs nespējām attīstīt kultūru izolētībā. Mūsu vienīgā iespēja ir būt interesantai kultūrai.”

Politiķe, socioloģe un komunikācijas speciāliste, Tartu Universitātes profesore Marju Lauristina, žurnāls “IR”, 2018. g. 2. marts.



Mēs, eiropieši, lepojamies ar savu kultūras mantojumu, un te pēkšņi – neizpratne par pamata lietām?

Pēc Otrā pasaules kara šausmīgā pārdzīvojuma un sabrukuma rezultātā Eiropa nonāca pie daudziem progresīviem risinājumiem, kas ļāva turpmāk nevis karot par resursiem, bet tos kopīgi apsaimniekot. Eiropa bija mainījusies, pieaugusi. 1954. gadā, kad mēs atstājām Maroku, tur jau bija parādījusies prasība pēc neatkarības. Francūži teica: kā nu tā var, tas nav smuki. 1912. gadā sultāns taču parakstīja protektorāta līgumu, ka mēs palīdzam viņam uzvarēt karojošās ciltis. Uz to viņiem atbildēja – protektorāta līgums ir kā krekliņš, ko uzšuj bērnam. Kad bērns izaug, krekliņš vairs neder. Mums tas vairs neder. Pasaule ir mainījusies.

Pasaule ir mainījusies, bet politiķi šīm pārmaiņām netiek līdzi. Pirms jums intervējām Krievijas “Levadas centra” vadošo sociologu Alekseju Levinsonu, kurš sacīja, ka jaunu ideju vienkārši nav. Tiešām nav?

Eiropa kopš sengrieķu filozofu laikiem ir veidojusi savu idejisko pūra lādi. Un tas, kas bijis šajā lādē ielikts, vienos vēsturiskajos apstākļos ir ticis saprasts vienā veidā, citos – jau citā kontekstā. Šīs vēsturiski tapušās idejas nav atmetamas kā nederīgas, tās ir transformējamas atbilstoši jauniem apstākļiem un reālijām. Jāatceras, ka idejas un vērtības, par kurām mēs runājam, ir vairākās tūkstošgadēs atpirktas par ļoti lielu cenu – ar cīņām un asinīm. Taču šīs idejas mirst tad, ja netiek kustinātas un pārveidotas, savā ziņā – aprūpētas kā stādiņi. Idejai, tāpat kā stādam, pašai jau ir vienalga, kurš un kā to aprūpē, taču svarīgi ir, ka par tām kāds interesējas, pārdomā, strīdas. Tas ir tik skaidri redzams, ja domājam par idejām kā par bioloģiskiem organismiem. Kad rudenī noveco un novīst, ir jāsēj, lai aug atkal no jauna.

Aizmigšana pašpārliecinātībā un universālā vērtība


Uzticēšanās un politiskās kultūras maiņa Eiropā

Dr. Heidija Maurere (Heidi Maurer),
Oksfordas Universitātes Politikas un starptautisko attiecību fakultātes lektore

Kopš 2000. gada politiskā kultūra ES dalībvalstīs ir mainījusies. Labējas politiskās partijas vēlēšanās gūst vairāk nekā trešdaļas atbalstu ar būtisku atšķirību starp lauku reģioniem un pilsētām, kā arī vecākām un jaunākām paaudzēm. Tas, kas vēlētājiem ir kopīgs, – viņi vairs neuzticas saviem politiskajiem līderiem, tradicionālajām partijām vai politiskajām institūcijām.

Un patiesi, jaunākie “Eirobarometra” dati apstiprina, ka vairāk cilvēku neuzticas kā uzticas politiskajām institūcijām: 2018. gadā vairāk cilvēku neuzticas savai valsts valdībai (61%, salīdzinot ar 34% uzticību) vai parlamentam (60%, salīdzinot ar 45% uzticību), vai Eiropas Savienībai (48%, salīdzinot ar 42% uzticību). Dati par Latviju atrodas tuvāk “neuzticēšanās” galam: 64% neuzticas nacionālajai valdībai (ES vidēji 61%), 75% neuzticas nacionālajam parlamentam (ES vidēji 60%), un, kas ir būtiski, 89% neuzticas politiskajām partijām (ES vidēji 77%), bet tikai 5% (!) uzticas partijām. Tomēr šādi Latvijas dati liecina arī par uzticības rādītāju komplicētību: 51% uzticas reģionālajām un vietējām varas iestādēm (ES vidēji 54%) un 48% uzticas plašsaziņas līdzekļiem (ES vidējais rādītājs ir 40%).

Neuzticēšanās politiskajām institūcijām norāda uz nepieciešamību pēc atklātām diskusijām par reprezentatīvās demokrātijas nozīmi un veidiem. Vienlaikus pašreizējais klimats pieprasa arī tūlītēju diskusiju par to, kāda sabiedrība ES dalībvalstis vēlas būt un par kādu kļūt. Tādi pasaules līderi kā Tramps vai Eiropas labējie nacionālisti uzbrūk liberālajām vērtībām, tādām kā sadarbība un kompromiss, kas ir tik nozīmīgas Eiropas dalībvalstīm. Viņu politiskā retorika pauž atbalstu egoistisku valsts interešu sasniegšanai iepretim kopīgu mērķu sasniegšanai, īstermiņa aprēķinam iepretim sadarbībai, kas nodrošinātu pievienoto vērtību visiem kopumā. Viņi izliekas, ka mūsu sabiedrība var funkcionēt saskaņā ar “uzvarētājs paņem visu” mentalitāti. Bet Eiropas sabiedrības liberālais ideāls ir balstīts uz kompromisu veidošanu pēc iespējas lielākam vairākumam, vienlaikus aizsargājot minoritāšu tiesības. Vai tiešām eiropieši vēlas no tā atteikties?

Eiropas valstīm, šķiet, nav nepieciešama tikai pilsoņu uzticība, bet arī lielāka uzticēšanās pilsoņiem. Politiskie līderi savos spriedumos ir piesardzīgi, jo baidās zaudēt vēlētājus iepretim vienkāršotajai labējo retorikai. Tomēr, neskatoties uz “Brexit”, dažādām Eiropas krīzēm un nacionālistisku vadītāju aicinājumiem apsvērt iespēju atstāt ES, “Eirobarometra” dati liecina, ka vidēji divas trešdaļas Eiropas pilsoņu uzskata, ka viņu valsts nākotne ES ir labāka nekā ārpus tās.

Mēs nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā, uzlūkojot pašreizējo Eiropas stāvokli, un mums jāatzīst, ka dzīvošana demokrātijā prasa pastāvīgu darbu. Eiropas Savienībai, tās dalībvalstīm un tās pilsoņiem ir jāturpina diskutēt par to, kādu viņi vēlas redzēt savas sabiedrības attīstību nākotnē. Šādām apspriedēm nepieciešams laiks un pūles, taču tās ir būtiskas, lai nākotnē nodrošinātu uzticību un atbalstu demokrātijai un sadarbībai Eiropā. Gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs laba iespēja sākt nākamās Eiropas līmeņa sarunu kārtas.


Brīvība – vērtība, kas jāaprūpē un jāaizstāv

Žaneta Ozoliņa,
Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore

Uzticēšanās idejām var izrādīties maldīga un pat bīstama. Idejas formulē cilvēki, tās tiek radītas noteiktā laikā un vietā, tās paredzētas noteiktiem mērķiem un atšķirīgām cilvēku grupām. Cenšoties pieķerties kādai idejai, var izrādīties, ka tā ir novecojusi un neatbilst ne attiecīgajam laikam, ne telpai, ne dzirdīgām ausīm.

Ir vismaz viena ideja, kurai ir universāla vērtība, – un tā ir brīvība. Brīvība ir tā ideja, kuru vērts samērot ar sevi, apkārtējiem, valsti un pasauli. Dzīvojot 28 gadus brīvā un neatkarīgā Latvijā, brīvību pieņemam kā pašsaprotamu, ko tādu, kas mums uzdāvināts uz mūžu. Latvijas vēsturē gana garš ir bijis posms, kad sazināšanās Ēzopa fabulu valodā bija viens no veidiem, kā paust savas domas. Ēzopa valoda trenē radošumu un izteiksmes formu daudzveidību, bet, ja ilgstoši nenotiek atgriešanās pie valodas, kurā brīvi vari paust savu viedokli, zūd uzticība ne tikai apkārt notiekošajam, bet arī sev.

Eiropa ir viena no tām ģeogrāfiskajām telpām pasaulē, kurā brīvība ir bijusi ne tikai vārds, bet motīvs, mērķis un rīcība, kurš kopš 17. gadsimta ir virzījis valstis uz tādas kopienas izveidošanu, kurā būtu iespējams iedibināt tādu lietu kārtību, kas radītu nosacījumus individuālās brīvības izpausmēm. Ikviens, kas pieņem, ka brīvība ir anarhija, visatļautība un sava pārākuma manifestēšana, kļūst par savu maldu upuri. Brīvība, pirmkārt, ir atbildība. Atbildība par veiktajām un veicamajām izvēlēm šodien un nākotnē. Otrkārt, brīvība ir citu līdzcilvēku veikto izvēļu respektēšana. Sava brīvība ir tikpat vērtīga kā citu cilvēku brīvība. Treškārt, brīvību kā vērtību mēdz apšaubīt, kritizēt un pat noliegt dažādi avantūristi pašu mājās un nedraudzīgi ļaudis un valstis pasaulē. Tādēļ tā jāaprūpē un, ja nepieciešams, jāaizstāv.

Var uzticēties idejām, bet labāk uzticēties sev un līdzcilvēkiem. Līdzcilvēkiem, ar kuriem kopā veidota neatkarīga un brīva Latvija un ar kuriem kopā taps tās nākotne.


Es radu savas nācijas mantojumu

Aiva Rozenberga,
Latvijas Institūta direktore

Uzticēties kādam vai kaut kam nozīmē būt pārliecinātam, ka tu sevi vari nodot kāda cita pārvaldībā – tu jūties, it kā būtu patvēries drošā vietā, tādā kā mierīgas, siltas mājas, kurās tevi pieņem tādu, kāds esi, un kurās tic visam labajam tevī. Tevi pieņem, tev tic, tev palīdz – un tu uzticies. Cilvēks cauri laiku laikiem tiecas uzticēties ģimenei, priekšniecībai, idejām, simboliem un... dievišķajam. Bet vai mēs varam uzticēties paši sev? Mūsu integrētajam nācijas mantojumam?

Kad tika dibināta Latvijas valsts, manai vecmāmiņai bija septiņi gadi. Viņa paspēja piedzīvot brīdi, kad pati piedalījās demokrātiskās Saeimas vēlēšanās jau kā balsstiesīga Latvijas pilsone, pirms vēl pie varas nāca autoritārais K. Ulmaņa režīms. Kad man bija kādi desmit gadi, bija padomju laiks, vecmāmiņa stāstīja par laiku pirms okupācijas. Lai arī biju bērns, spilgti atceros, kā kādudien viņa man stāstīja par daudzpartiju sistēmu, par dažādiem demokrātiskās Latvijas politiķiem, par to partiju un politiķiem, par kuriem viņas ģimene balsoja, un kamdēļ.

Šis vecmāmiņas stāsts ir viens no mūsu nācijas ģenētiskajiem mantojumiem vai, tautas valodā runājot, – tautas kods. Būtu izcili, ja mēs katrs pats sev definētu, ko vēlamies nodot tālāk, lai mantojums tiktu saglabāts, papildināts un būtu jēgpilns.

Lai valsts varētu būt demokrātiska, vairumam pilsoņu diendienā ir sekmīgi jāiziet cauri kārdinājumu labirintiem. Jāiziet cauri savas personīgās izaugsmes testam – vai un kādu pienesumu es šodien radīju savas nācijas mantojumam? Vai uzzināju kādu jaunu ideju, vai iemācījos kādu jaunu prasmi, vai spēju saklausīt, ko citi man saka, vai tikai izlikos?

Es pieņemu, ka viena daļa politikas problēmu rodas no aizmigšanas pašpārliecinātībā. No augstprātīgas iedomas, ka esmu gudrāks un labāks par citiem, kas savukārt rada caurkrišanu miegā un dažāda veida pēkšņus un “pārsteidzošus” exit-us. Populisms ir cilvēka iekšējā protesta spogulis. Un tad ir spoguļa otra daļa – izdarīgi cilvēki, kas naudas, slavas un varas dēļ izmanto šo protesta kritisko masu, lai tās darbību pavērstu savu vai šauras grupas interešu labā. Šķiet, skan vienkārši. Vai varam tikpat vienkārši kaut ko darīt lietas labā? Jā, mēs katrs varam “vingrot” – nemitīgi veikt darbu ar sevi. Būt veselīgi paškritiski, atvērti pasaulei, iedvesmojoties no tās. Tas prasa kaut vai mirkļa pazemību, ieklausīšanos, jo citādi – skaisto var tik vienkārši palaist garām, bet kritisko nesaredzēt.

Es gribu, lai mēs šādā veidā dzirdētu, redzētu, elpotu un sajustu dažādus strāvojumus un idejas, neiekrītot rutīnā un stagnācijā, bet, cienot saknes, tiektos uz to labāko iespējamo galotņu vainagu.

Kultūras “armija” Eiropā un daudzviet pasaulē jau vairākus gadus priekšplānā izvirza ekoloģijas un sociālās sarunas jautājumus. Un tie veido jaunu jēdzienu – koprade (co-creation). Pārmaiņas klimatā, migrācijas plūsmas, demokrātijas un autoritārisma duelis, ilgtspēja, resursu taupīšana un dabas atveseļošana, jauna veida ekonomikas modeļi, sociālo plaisu mazināšana un cilvēku paradumu maiņa – tie visi ir temati, kurus iztirzā kultūra.

Mūsu nācija visaugstākajā mērā pieprot daudzbalsību. Daudzbalsību, kurā ar visu savu atbildību laižam savu balsi kopkorī, vienlaikus sadzirdot un ar cieņu uztverot apkārtējās citu toņkārtu balsis, un tas viss rada vienotu sniegumu. Daudzas balsis, kas rada pacēlumu, kas rada garīgu pārdzīvojumu, kurā mēs augam, kurā esam gana stipri, lai uzticētos savai balsij un ik dienu radītu savas nācijas unikālo mantojumu.


Jādomā arī par tiem, kuri reformu dēļ paliek zaudētājos

Marija Sņegovaja (Maria Snegovaya),
Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) pētniece, Mērilendas Universitātes Starptautisko un drošības studiju centra pētniece

Populisma pieaugums Eiropā šobrīd ir viens no karstākajiem politiskās zinātnes apspriedes tematiem. Būtisks skaits zinātnieku uzskata, ka populistisko tendenci nosaka valdošo politisko partiju nespēja pārstāvēt sabiedrības pamatgrupas laikā, kad šīs grupas cieš no globalizācijas un ekonomiskās liberalizācijas procesu ietekmes. Populistu līderi izmanto retoriku, kas attēlo sabiedrību, kas sadalīta divās viendabīgās un antagonistiskās grupās – t.s. “īstenie cilvēki” pret “korumpēto eliti”, kura nespēj šos cilvēkus pārstāvēt.

Postkomunistiskajā Eiropā globalizācijas sekas (tirgus pielāgošanās procesi, kuru dēļ daudzi cilvēki zaudēja ierastās darbavietas) pastiprina neveiksmīga industriālā mantojuma transformācija, kas ir novedusi pie strukturāla disbalansa. Tā kā lielākā daļa postkomunistiskās Eiropas valstu valdošo partiju īstenoja politiku, kas atbalstīja globalizāciju un integrāciju ES (pastiprinot strukturālās atšķirības), cilvēkos, kas no šādas politikas “zaudēja”, nostiprinājās nepatika pret politisko eliti. Valdošo partiju nespēja aizstāvēt šīs sabiedrības grupas veicināja arī uzticēšanās pazemināšanos politiskajām (demokrātiskajām) institūcijām, kuras, viņu izpratnē, nespēja pārstāvēt šīs sociālās grupas. Līdzīgas tendences Latīņamerikā 2000. gada vidū izraisīja tā saukto demokrātiskās pārstāvniecības krīzi.

Savā disertācijā es pētīju populistu un radikāli labējo politisko partiju uzplaukumu Višegradas valstīs un atklāju, ka labējās populistiskās partijas ir īpaši veiksmīgas, kad kreisā spārna politiskās partijas īsteno tirgus pielāgošanas politikas. Tas īpaši redzams tajās valstīs, kur kreisās partijas uzsāka taupības reformas (Ungārija, Polija) un atteicās no savas protekcionisma politikas. Rezultātā tradicionāli kreisāk noskaņoti vēlēšanu apgabali, galvenokārt tā sauktās zilās apkaklītes, jutās pamesti un galu galā nolēma atbalstīt partijas politiskā spektra labajā pusē. Šajās valstīs labējās populistiskās partijas īstenoja pret reformām vērstu populistisku dienaskārtību, lai izaicinātu uz reformām vērstos politiskos spēkus.

Populistiskās partijas bieži vien apdraud demokrātiskās institūcijas, un to izplatība būtu jāsamazina. Ar ko sākt? Viens no veidiem, kā samazināt galēji labējo populismu, ir sadalīt pret globalizāciju vērsto protesta grupu starp kreisajām un labējām partijām politiskā spektra abās pusēs. Ja Eiropas centriski kreisais politiskais spārns atgrieztos pie sākotnējās protekcionisma ekonomikas politikas, tam būtu iespēja atgūt daļu no kādreizējiem atbalstītājiem. Šādu praksi piekopj daļa Demokrātu partijas pārstāvju ASV, lai izaicinātu labēji populistisko Donaldu Trampu. Vēl viena mācība, kas jāapgūst Eiropas politikas veidotājiem, – pēc reformu ieviešanas ir jākompensē vismaz daļa no zaudējumiem, kas cilvēkiem radušies šīs reformas dēļ. Ja šīs grupas netiek pārstāvētas, tās balsos par alternatīviem politiskajiem dalībniekiem, lai nodrošinātu sev politisko pārstāvību.


Politikai jābalstās kopīgās vērtībās

Gatis Krūmiņš,
Vidzemes Augstskolas rektors, asociētais profesors

Mēs ticam tam, kam gribam ticēt. Tam, kas saskan ar mūsu priekšstatiem par to, kas ir labs vai ļauns, atbilst mūsu interpretācijām par pagātnes notikumiem. Mēs uzticamies tām idejām, kas saskan ar mūsu vērtībām, un drīzāk esam gatavi pieņemt mistiskas, realitātei neatbilstošas lietas nekā faktos balstītu informāciju, kas apgāž mūsu pieņēmumus par “visu lietu kārtību” pagātnē un mūsdienās. Tādi nu mēs esam, evolūcijas procesā izdzīvojušie. Tie 20 tūkstoši homo sapiens paaudžu, kas bija pirms mums, mūsos ielikuši to, kas mēs šobrīd esam. Piesardzību, paļaušanos uz autoritātēm un ticēšanu tam, kam mēs gribam ticēt.

Mēs spējam uzticēties tikai tām idejām, kas saskan ar mūsu vērtībām vai kuru īstenošanai mēs redzam izteiktu nepieciešamību, varam to nosaukt arī par izdevīgumu. Taču vēstures gaitā ir bijuši fenomeni, kad izteikta nepieciešamība transformējas vērtībās. Spilgts piemērs bija pirmie soļi Eiropas Savienības izveidošanā. 30 gadu laikā Eiropa bija izpostīta divos pasaules karos, un šo notikumu epicentrā bija Vācija un Francija. Idejas par ciešāku Eiropas valstu sadarbību tika atbalstītas ne tikai kontekstā ar ekonomiku, bet arī vēlmi izslēgt vēl viena kara atkārtošanos Eiropā, vismaz starp Vāciju un Franciju. Šobrīd Eiropas Savienība ir kļuvusi par būtisku faktoru, kad dažādos līmeņos diskutējam un spriežam par vērtībām. Pati savienība ir kļuvusi par vērtību un vienlaicīgi mērķi daudziem, kas dažādu iemeslu dēļ šo vērtību nepieņem vai neizprot. Situācija ir gana nopietna, un stabilitātes ilūzija, kuras eiforijā šobrīd dzīvo liela daļa mūsu (ar to domājot Eiropas) intelektuālās un politiskās elites, lielā mērā atgādina desmitgadi pirms Pirmā pasaules kara.

Vērtībās balstītām idejām ir jākļūst par attīstības, rīcībpolitikas virzītājspēku. Tā nav tikai banāla frāze, bet mūsu realitāte. Tā ir mūsu lielā iespēja. Vienoties ne tikai tad un tāpēc, ka ir notikušas lielas nepatikšanas, bet tāpēc, ka ticam, ka tas ir labākais risinājums mums pašiem.


Solidaritāte kā Eiropu vienojoša vērtība

Renata Meņkovska (Renata Mieńkowska),
Varšavas Universitātes asociētā profesore

Pēdējā laikā Eiropu piemeklējušas vairākas krīzes: finanšu un ekonomikas krīze, migrācijas krīze, renacionalizācijas krīze, visbeidzot – arī identitātes krīze, kas saistīta ar pārliecību, ka ES nepieciešamas reformas. Es saskatu vienu galveno ideju, kurā būtu jābalsta apsvērumi par Eiropas nākotni, – tā ir solidaritāte. Apzinos – ir gana naivi (īpaši “Brexit” kontekstā un laikā, kad Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstis mēģina atkāpties no liberālās demokrātijas) sagaidīt, ka ES dalībvalstis izrādīs solidaritāti visās jomās – no bēgļu uzņemšanas līdz vienošanās par spēcīgāku monetāro integrāciju un aizsardzības jomas stiprināšanu. Tomēr solidaritātes stiprināšana kā turpmākās integrācijas pamatkoncepcija ir svarīgs pamats Eiropas nākotnes veidošanā.

Tas ir cieši saistīts ar piedāvājuma un pieprasījuma teoriju, kas, manuprāt, ir piemērota, lai izskaidrotu pilsoņu uzskatus par ES. Teorijas daļa, kas saistīta ar piedāvājuma pusi, paredz pieeju, ka iedzīvotāji var pieņemt lēmumus par ES, pamatojoties uz racionāliem apsvērumiem par peļņu, ko tie var no tās gūt (fondi, pārvietošanās brīvība, kopējā valūta). Ar pieprasījumu saistītā teorijas daļa balstās uz pārliecību, ka ES vērtību sistēmai jābūt saskaņotai ar tās pilsoņu vērtībām, lai nodrošinātu iedzīvotāju uzticēšanos un atbalstu ES. Tāpēc ES iestādēm jāstiprina komunikācija par savienības vērtībām un šīs vērtības jāsasaista ar labumiem, ko saņem ES pilsoņi.

Solidaritāte, šķiet, ir viena no tām vērtībām, ko pilsoņi varētu saprast un novērtēt. Manuprāt, solidaritātes jēdziena iekļaušana visu ES dalībvalstu pilsoņu vērtību sistēmās veidos ES nākotni. To drīzāk vajadzētu veicināt ES iestādēm, nevis spēcīgākajām dalībvalstīm (piemēram, Vācijai vai Francijai).


Demokrātijas pamatā – atšķirīgu uzskatu un vērtību sadarbība

Mārtiņš Hiršs,
politologs, Ņujorkas Universitātes absolvents

Eiropā un ASV pēdējos gados ir pastiprinājušās sadursmes dažādu ideju starpā. Liberālo un konservatīvo ideju aizstāvji cīnās par cilvēku sirdīm un prātiem. Faktu aizstāvji cīnās ar “alternatīvajiem faktiem” un emocijām. “Viss ir slikti” populisti sola maģiskos veidos atrisināt visas problēmas un mēģina diskreditēt “veco” politiķu un ekspertu citu pieredzi un zināšanas. Vairākās valstīs šīs cīņas diemžēl ir pārvērtušās arī sadursmē starp demokrātiju un autoritārām tendencēm. Notiek sadursme starp viedokļu plurālismu, atvērtu sabiedrību un vēlmi noteikt vienu pareizo patiesību un vērtības. Tramps, “Brexit”, pieaugošais autoritārisms Polijā un Ungārijā ir piemēri šādām sadursmēm, kas beigušās ar pēdējos divdesmit gados Rietumos neierastu ideju uzvaru.

Sašķeltība daudziem var šķist biedējoša un nedroša, tomēr šāds viedokļu plurālisms ir demokrātijas pamatā Latvijā un citur pasaulē. Latvijas sabiedrībai, tāpat kā citām demokrātijām, nav vienotas idejas par nākotni vai vērtībām, un tas demokrātiskā sabiedrībā ir gluži normāli. Turklāt šādas sadursmes starp dažādām idejām Latvijā un arī pasaulē nav nekas fundamentāli jauns. Piemēram, tie paši “jaunie” pret “vecajiem”, “šķīstie” pret “korumpētajiem”, “populistiskie” sapņu pārdevēji pret “pieredzējušiem”, emocionālie, sabiedrību šķelošie lozungi Latvijas politikā ir izmantoti atkal un atkal. Lai ieietu Latvijas politikā, tos izmantoja Tautas partija, “Jaunais laiks” un arī Zatlera Reformu partija.

Pēcvēlēšanu kaislību gaisotnē, dzīvojot arvien lielākos informācijas burbuļos, nedrīkst aizmirst, ka demokrātiskais process nav vienkāršota cīņa starp labo un ļauno sabiedrībā un politikā. Demokrātija ir par spēju sastrādāties cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem un vērtībām, spēju nonākt pie kompromisa un atrast vienojošo. Uzticēšanās vienīgajām, īstajām, pareizajām idejām un vērtībām, citu ideju aizstāvju dēmonizēšana ir ļoti labs veids, kā straujiem soļiem iet autoritārisma virzienā, kā tas jau šur tur Rietumos diemžēl ir noticis.


Uzticēšanās princips: kur ir, tur rodas

Toms Rostoks,
Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks, LU asociētais profesors

Latvija ir suverēna valsts, tāpēc tās pienākums ir rūpēties pašai par sevi. Tomēr Latvija ir arī maza valsts, kura nespēj pilnībā pati parūpēties par savu drošību, tāpēc tai nepieciešami ietekmīgi sabiedrotie, kuri varētu sniegt drošības garantijas. Ir labi, ka šādi sabiedrotie kopš iestāšanās NATO 2004. gadā Latvijai ir pieejami. Dalība NATO nozīmē, ka Latvija saņemtu palīdzību no saviem sabiedrotajiem, ja tās drošība būtu apdraudēta, tāpēc Latvijai nākas paļauties uz saviem sabiedrotajiem. Darbs kopā ar sabiedrotajiem pie ārējo draudu mazināšanas nozīmē arī uzticēšanos sabiedrotajiem. Mums jāuzticas sabiedrotajiem, tomēr vienlaikus ir arī jāstrādā pie tā, lai šī uzticēšanās būtu pamatota.

Cik lielā mērā Latvijas uzticēšanās NATO atturēšanas politikai ir pamatota? Manuprāt, tā ir gana pamatota. Un turpmākajos gados atturēšana tiks vēl vairāk pastiprināta. Baltijas valstis ir kāpinājušas aizsardzības izdevumus, un tie ir pieauguši arī aliansē kopumā. Baltijas valstīs ir palielinājusies NATO militārā klātbūtne, ir uzlabojušās citu alianses dalībvalstu iespējas sniegt militāro palīdzību Baltijas valstīm.

Kāds tam sakars ar uzticēšanos? Pavisam vienkāršs – uzticēšanās ir pamatotāka, ja ir pārliecība, ka citas valstis pildīs dotos solījumus. Uzticēties ir vieglāk, ja ir sagatavoti praktiski risinājumi, kā krīzes situācijā palīdzība tiks sniegta. Uzticēšanās kļūst apgrūtināta, ja valstu rīcībā nav praktisku risinājumu palīdzības sniegšanai. Tāpēc gan Latvijai, gan tās NATO sabiedrotajiem ir jāstrādā, lai alianse būtu gatava ārējo apdraudējumu atvairīšanai. Tad arī savstarpējā uzticēšanās NATO ietvaros vēl vairāk pieaugs. Kur ir, tur rodas.

Ideju līderi Latvijā

Lai noskaidrotu, kam mēs Latvijā uzticamies ideju ģenerēšanā un sabiedriskās domas veidošanā, aptaujājām 25 radošo profesiju pārstāvjus, kas ieņem augstus amatus un ikdienā komunicē ar viedokļu līderiem.

Nosaukto saraksts bija garš, un tajā ir dažādu nozaru pārstāvji. Lūk, visbiežāk nosauktie cilvēki, kuri veido sabiedrisko domu Latvijā:

Vaira Vīķe-Freiberga,

bijusī Latvijas Valsts prezidente

Vita Matīsa,

politoloģe, starptautisko tiesību
un diplomātijas eksperte

Ivars Ījabs,

politikas zinātnieks un publicists

Māris Zanders,

analītiskais žurnālists

Juris Rubenis,

garīgais skolotājs, teologs, rakstnieks

Rakstā tiek izmantotas bildes no nacionālās aģentūras LETA

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par uzticēšanos idejām un to nesējiem – politiķiem