Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās politikā – Rītdienas politiķiem būs vajadzīga drosme 

Maikls Ignatjevs, foto – Daniels Vegels, CEU.

Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par spēju un nespēju uzticēties, guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Trešais no stāstiem veltīts uzticēšanās nozīmei politikā. 

Maikls Ignatjevs (Michael Ignatieff)

Centrāleiropas Universitātes rektors Maikls Ignatjevs (Michael Ignatieff) ir vairāku grāmatu autors un pieredzējis politiķis. Viņa pēdējā grāmata “The Ordinary Virtues: Moral Order in a Divided World” (“Ikdienišķie tikumi: morālā kārtība sašķeltā pasaulē”, “Harvard University Press”, 2017.) ir pārdomas par to, vai ekonomiskā globalizācija ir nesusi sev līdzi arī morālo vērtību globalizāciju. Grāmata tapusi, tiekoties ar cilvēkiem Dienvidāfrikā, Japānā, ASV, Bosnijā un citviet pasaulē, – tajā pētīta ļaužu attieksme pret tādām vērtībām kā uzticēšanās, brīvība, cilvēktiesības, pašnoteikšanās un citām.

No 2006. līdz 2011. gadam M. Ignatjevs strādāja Kanādas parlamentā, vadīja Kanādas Liberālo partiju, bija parlamenta opozīcijas līderis, bet no 2012. līdz 2015. gadam vadīja Kārnegija Ētikas padomes simtgades programmu Ņujorkā. Viņš bijis pasniedzējs Hārvarda Universitātes Džona Kenedija valsts pārvaldības skolā un Toronto Universitātē. M. Ignatjevs ir vairāku romānu autors, grāmata “Scar Tissue” (“Rētaudi”, “Farrar, Straus and Giroux”, 1993.) 1994. gadā tika nominēta Bukera balvai.

Centrāleiropas Universitātes (Budapeštā) rektors Maikls Ignatjevs, kurš guvis bagātīgu pieredzi politiskajā laukā Kanādā, pēdējo gadu laikā ik pa brīdim nonāk viedokļu sadursmē ar Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu un viņa vadīto labējo partiju “Fidesz”. Sarunā par uzticēšanos politiķiem, valdībām, līderiem un populistu uzvarām Eiropā M. Ignatjevs aicina nevērtēt par zemu cilvēku spriestspēju un atgādina, ka saviem priekšstāvjiem un pārstāvjiem mēs piešķiram ierobežotu “uzticēšanās kredītu” uz laiku. Kādu brīdi ļaudis var muļķot, taču šis laiks paiet.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

Kad vairākums cenšas pārmākt mazākumu, tas ir ceļš uz trako māju

Rakstot savu pēdējo grāmatu, esat sarunājies ar ļaudīm tuvās un tālās pasaules malās. Vai jautājumi par morāli, par vērtībām, kas mūs vieno vai šķir, kādu vispār interesē?

Ir skaidrs, ka kopumā sabiedrības noskaņojums plūst pret universālām vērtībām un idejām. Pēc 1989. gada un komunisma sabrukuma mēs nonācām vienotā pasaulē, un, šķiet, nekur citur šī sajūta nebija tik ļoti nozīmīga un īpaša kā Baltijas valstīs. Šī emocionālā sajūta par nonākšanu atpakaļ pie tādām kopīgām, universālām vērtībām kā cilvēktiesības, demokrātija, brīvība. Tas mainīja uzskatus politikā, nostiprināja pārliecību, ka ir tādas lietas, ko nevienam nedrīkst nodarīt nekādos apstākļos, tostarp attiecībā uz nežēlību, ko bijāt pieredzējuši komunistu laikos. Tāpēc atgriešanās pie šīm universālajām vērtībām bija milzīgs ieguvums Baltijas valstīs, daudzas no tām ir nostiprinātas šo valstu konstitūcijās, jo nav tādas lietas kā “latviešu tiesības” vai “latviešu taisnīgums”, ir kopējas mūsu visu tiesības – tā ir vērtība, ko sargā demokrātija. Vienlaikus atgriezās arī bažas par nacionālo kultūru un identitāti. Latvija ir gājusi cauri 2008. gada finanšu krīzei, zaudējot ļoti daudz iedzīvotāju, kas ir devušies strādāt uz Eiropu. Integrācija Eiropā un šī atgriešanās pie kopīgām vērtībām nāk līdzi ar bažām par nācijas nākotni. Tās ir saprotamas bažas, tāpēc cilvēki šobrīd vairāk domā un satraucas par nacionāliem jautājumiem, ne universālām vērtībām. Nacionālajiem jautājumiem gan vienmēr ir jābūt balansā ar kopīgajām vērtībām, pretējā gadījumā ļoti ātri var nonākt pie idejas par “latviešu taisnību”, kas saduras ar ideju par “krievu taisnību”, tad vairākums cenšas pārmākt mazākumu, un tas nu ir ceļš uz trako māju. Tam, ka pastāv šīs universālās vērtības, ir zināms iemesls, un tāpēc tās ir jāaizstāv.

Kā lai skaidro pieaugošās simpātijas pret autoritāra tipa valdniekiem un režīmiem Eiropā?

Tas ir stāsts pat to, ka mēs aizsākam kādu lietu ar labām idejām, taču ar laiku nonākam pie nelāga to izpildījuma. Neviens taču nedomā, ka, piemēram, Polijai nevajadzētu rūpēties par poļu kultūru, valodu, par savām tradīcijām un identitāti. Polija taču ir ļoti bagātinājusi pasauli ar savām īpašajām, tieši šai tautai raksturīgajām izpausmēm. Taču nacionālo jautājumu dominance var kļūt par apdraudošu spēku – tam ir nepieciešams balanss, ko demokrātiskā valstī nodrošina neatkarīgi mediji, neatkarīga tiesu sistēma un citas institūcijas. Ja vara pilnībā nonāk vienas vadošās partijas un vienas ideoloģijas rokās, drīz vien tiek zaudētas brīvības, kuras šai varai būtu jāsargā. Tā ir noticis Polijā, tā tas ir noticis arī Ungārijā, jo cilvēkiem ir bažas par kultūras, valodas un tradīciju spēju izdzīvot globālā, universālā pasaulē. Tas ir saprotams. Šādu bažu ekspluatēšana caur vienpartijiskām sistēmām noved pie autoritārisma un tirānijas riskiem, noved pie brīvības ierobežojumu riskiem. Tomēr es domāju, ka gan Baltijas valstis, gan Ungārija, gan citas zemes, kas ir baudījušas un bauda brīvību, nekad to vairs negribēs zaudēt. Ja autoritārie režīmi kļūst pārāk uzmācīgi un ierobežojoši, cilvēki allaž ir meklējuši un arī atraduši iedarbīgus pretlīdzekļus – ir gājuši ielās, ir demonstrējuši savu viedokli un panākuši pārmaiņas.

Par Ungārijas pagriezienu

“Ungārija ir pirmā no postsociālisma demokrātijām, kas piepulcējušās autokrātijām, taču nav nekādas garantijas, ka tā paliks vienīgā. Arī citās valstīs varas balanss var mainīties tā, ka tās pārvēršas par autokrātijām. Arī ārpus Ungārijas ir politiķi, kuri Orbānu uzskata par atdarināmu paraugu. Pastāv reālas briesmas, ka infekcija, kas iznīcina demokrātismu un likuma varu, izplatīsies tālāk. [..] Oficiālie politiķi nekad nenāk klajā ar ekstrēmistiskiem paziņojumiem, kas šokētu un aizvainotu civilizēto pasauli; tomēr ik uz soļa jaušami slēpti mājieni un netiešas atsauces. Taču šajās slāpētajās mūzikas skaņās var saklausīt smagu zābaku rībinātu marša ritmu. Manas paaudzes ausīm tas skan ļoti pazīstami un biedējoši.”

Ekonomists Jānošs Kornai, “Ungārijas 180 grādu pagrieziens”, “Rīgas Laiks”, 2015. g. augusts.

Varbūt tāds izteikti populistisks politiķu piedāvājums izriet no tā, ka cilvēkos ir pārāk maz izpratnes, pārāk maz intereses par konsekvencēm, kas izriet no mūsu rīcības, piemēram, balsojot vēlēšanās?

Nedomāju, ka runa ir par pārlieku trūcīgām zināšanām vai izpratni. Drīzāk, ja paskatāmies uz citu pasaules malu, tādu valsti kā, piemēram, Dienvidāfrika, – ir bijusi pārāk maza brīvības pieredze. Daudzviet tās nav bijis vispār. Demokrātisku valstu valdību lielākais izaicinājums ir pierādīt un parādīt – brīvība, ko baudām, ir labums un ieguvums ikvienam cilvēkam. Ne tikai turīgajiem. Un tāpēc nevienlīdzība ir brīvību ārdošs spēks. Dienvidāfrika, Brazīlija ir vienas no nevienlīdzīgākajām valstīm pasaulē, tā rezultātā trūcīgāko ļaužu acīs brīvība ir kaut kas teju neaptverams. Valdību uzdevums ir piešķirt tam kādu jēgu – darbs, drošība, miers, tādas it kā vienkāršas lietas.

Eiropā šī brīvības pieredze ir gana laba, tomēr cilvēki turpina politiķos meklēt šo “stipro līderi”.

Ir sen zināms, ka katrs politiķis cenšas iegūt tik lielu varu, cik vien tas iespējams. Konstitūcijas, brīvi mediji un tiesu sistēma pasargā no pārāk lielas varas koncentrācijas vienās rokās. Demokrātija nodrošina šo varas dalīšanas balansu, un tieši tas daudzviet pasaulē šobrīd zūd. Nav runa tikai par vairākuma spēju valdīt, bet arī par mazākuma tiesību respektēšanu. Iemesls, kāpēc cilvēki izvēlas režīmus ar autoritārisma iezīmēm, ir cieši saistīts ar bailēm, neziņu un nedrošību par nākotni. Arī Latvija ir nobažījusies par savu nākotni, kam ir daudz iemeslu – pieredzēta briesmīga ekonomiskā krīze, cilvēku zaudēšana, arī atmiņas par padomju laika režīmu aizvien vēl ir dzīvas. Politikas mērķis ir mazināt šīs bažas un bailes, nodrošinot stabilitāti un kompromisu starp dažādām cilvēku grupām. Taču vēstījumi par ļoti vienkāršiem risinājumiem ir bīstami, pret tiem jāizturas ar piesardzību. Un vienmēr jāpatur prātā vēstures mācības.

Dažādos pētījumos redzams, ka gadu no gada mazinās cilvēku uzticēšanās politiķiem, un nekas neliecina, ka varētu gaidīt kādas pārmaiņas. Vai to var vērtēt kā zaudētu ticību demokrātijai kopumā?

Demokrātija vienmēr ir bijusi un ir krīzē. Jo tā ir sistēma, kurā neviens nejūtas laimīgs un apmierināts. Sistēma, kuras vadītājus reti mīl un ciena plaša sabiedrība. Demokrātija nav glāze jauka baltvīna, drīzāk arēna, kurā nepārtraukti notiek konflikti un tiek meklēti kompromisi. Ļaudis ātri vien nonāk pie secinājumiem par demokrātisku parlamentu muļķību un nevarību. To solījās izbeigt komunisti pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. No kreisā un labā spārna vienmēr ir bijis jūtams naidīgums pret demokrātiju un uzbrukumi tai. Tādi ir nosacījumi, tas nav jaunums.

Runājot par uzticēšanās samazināšanos – tas ir jautājums par politiķu rīcību ar uzticēšanās mandātu, ar ierobežoto uzticēšanās daudzumu, ko cilvēki tiem nodevuši. Demokrātijas vienmēr strādā labāk, kad šī ierobežotā, daļējā uzticēšanās savieno cilvēkus un valsts institūcijas. Kad cilvēki novēro un jūt rezultātu, kad paši ir iesaistīti. Uzticēšanās līmenis ir ļoti atkarīgs no valsts institūciju darba, no atdeves, ko cilvēki jūt vai nejūt. Politikā tā ir, ja tā var teikt, skeptiska uzticība – vēlētājs parasti ir piesardzīgs. Ierobežota uzticēšanās ir arī citām institūcijām, piemēram, medijiem – mēs taču neticam pilnīgi visam, ko raksta un raida. Avotu dažādība ļauj mums veidot adekvātu spriedumu par pasauli.

Ar nosacījumu, ka ir vēlme un spēja kritiski domāt. Tā nav būtiski sarukusi?

Varbūt. Taču būtu jāatceras, kā to mēdza sacīt Jesaja Berlins, – realitāte ir visai spītīga un noturīga. Proti, dažas lietas, ko mēs zinām par Latviju, ir patiesas, citas ir maldīgas. Tomēr pat apstākļos, kad, piemēram, mediji melotu nepārtraukti, kāds censtos safabricēt visu apkārt notiekošo, cilvēkos taču pilnībā neizzustu spēja pašiem novērot un secināt. Mēs redzam istabā krēslu un zinām, ka tas ir krēsls. Cilvēki spēj atšķirt melus no patiesības, ne tikai universitāšu profesori.

Ja Donalds Tramps stingri saka, ka tas nav krēsls, daļa viņa piekritēju varētu gan šaubīties.

Trampa kungs apgalvo – patiesība ir tas, ko saku es. Tomēr nākamajā dienā viņš savas domas ir jau mainījis pret citu “patiesību”, un te jau, pat esot pussnaudā, var apjēgt, ka ir zināma pretruna. Nevajag vērtēt par zemu cilvēku spēju saprast šīs lietas, iespējams, cilvēki var šad un tad kļūdīties īsā laikposmā, taču ne ilgā laikā. Tas mums atgādina, ka demokrātija ir arī sistēma zināšanu un izpratnes veidošanai. Latvijas sabiedrībai ir dota iespēja saprast, kā valstij būtu jāattīstās vislabāk. Tomēr tas nav “dotais”, tas ir process, kurā ir jāpiedalās visiem – tiesām, medijiem, politiķiem, cilvēkiem, parlamentam, valdībai. Visām šīm institūcijām konfliktos, debatēs, strīdos ir jāmeklē patiesība, kas vajadzīga tieši Latvijai. Un tā ir cīņa, tur vienmēr būs sadursmes. Taču latvieši zina ļoti labi, labāk par daudziem citiem, ka režīmi, kuri monopolizē patiesību, galu galā kļūst pilnībā akli. Savukārt demokrātijā patiesība ir debašu, arī konfliktu rezultāts. Tam ir tieša saikne ar uzticēšanos un uzticamību, jo nav iespējama uzticēšanās starp nepatiesiem cilvēkiem, nevar uzticēties politiķim, kurš maldina. Un nevar uzticēties medijam, ja nav sajūtas, ka tas kaut vai cenšas tev stāstīt taisnību. Tāpēc cilvēkiem ir jābūt modriem, savā ziņā skeptiskiem un uzmanīgiem un nav jāuzticas akli.

Vai ungāri ir modri, vai ir vēl dzirdama kāda skeptiska balss medijos?

Orbāna kungs ir guvis ļoti nozīmīgu uzvaru vēlēšanās šā gada aprīlī [V. Orbāna partija un tās sabiedrotā Kristīgi demokrātiskā tautas partija šā gada parlamenta vēlēšanās saņēma ap 49% balsu un ieguva divas trešdaļas deputātu vietu, aut.]. Ungāru vairākums tic viņa teiktajam, pamatā tas ir vēstījums par imigrācijas apturēšanu. Vai Ungārijā ir novērojami skeptiski, kritiski viedokļi par Orbāna kunga politiku? Tādu nav daudz. Lielākā daļa neatkarīgo mediju ir sabrukuši, jo Orbāna kunga sistēmā valsts finansētās reklāmas un citi mediju finansējuma veidi ir centralizēti un nonāk sistēmu atbalstošos medijos.

Un tomēr. Var jau cilvēkiem sacīt, ka viņi dzīvo perfektā pasaulē, taču agri vai vēlu tas nonāk zināmā pretrunā ar to, ko viņi jūt un novēro. Kā pirms150 gadiem sacījis Ābrahams Linkolns, – tu vari muļķot visus cilvēkus kādu laiku un dažus cilvēkus visu laiku, bet tu nevari apmuļķot visus cilvēkus visu laiku.

Kurš cels kritisku balsi, ja brīvu mediju nav un, šķiet, mēs jau sen vairs nerunājam par kādu atsevišķu intelektuāļu īpašām spējām uzrunāt sabiedrību, ar ko atceramies aizvadīto gadsimtu?

Mēs labi zinām, cik daudz esam parādā Saharovam, Solžeņicinam, Mandelam, Mārtinam Luteram Kingam un daudziem citiem. Un ir tiesa, ka šobrīd tādu balsu pasaulē pietrūkst. Taču tas, kas mums ir ļoti nepieciešams, ir veicināt ikviena cilvēka spēju kritiski raudzīties uz pasauli, nošķirot patiesību no nepatiesības. PSRS sistēma lielā mērā taču sabruka, pateicoties ikdienišķiem jokiem, ar ko dalījās katrs cilvēks, kurš saprata, ka kaut kas tomēr nav īsti kārtībā. Arī šodien mēs taču zinām, jūtam, ka kaut kas nav kārtībā, ka vienas partijas pārvaldītās valstīs demokrātija tiek izmantota, lai demokrātiju nokautu, mēs zinām, ka ārvalstu spēki cenšas ietekmēt citu valstu vēlēšanas, mēs zinām, ka daudzās sabiedrībās turpina pastāvēt izteikta nevienlīdzība un politiķi to izmanto, mēs zinām, ka reiz varējām uzticēties ASV jautājumā par Eiropas drošību, taču nu īsti vairs nevaram. Mēs zinām šīs lietas. Tāpēc jautājums drīzāk ir nevis par nezināšanu vai dzīvošanu maldos, bet par tādu līderu trūkumu, kuri vēlētos un spētu šīs lietas izgaismot un mainīt.

Kādas īpašības, kvalitātes jūs gribat redzēt savos studentos, rītdienas politiķos un politikas veidotājos?

Drosmi. Būt drosmīgam un rīkoties arī grūtos laikos, kad varētu šķist, ka nekas neizdosies. Būt drosmīgam un darīt to, kam pats tici. Politika ir ļoti atkarīga no cilvēkiem, kam piemīt drosme, tas ir tikums, kas mums šodien ir vajadzīgs.


Kā var neuzticēties?

Foto: Raiens Hīts

Raiens Hīts (Ryan Heath)

ir žurnāla “Politico” politisko ziņu redaktors Eiropā. Kopš 1999. gada viņš ir bijis žurnālists vairākos laikrakstos Austrālijā, vēlāk strādājis kā Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu runasvīrs. R. Hīts regulāri komentē politikas aktualitātes tādos medijos kā BBC, CNN, MSNBC, “Deutsche Welle” un citos. Šobrīd viņš veido īpašu sadaļu izdevumā “Politico”, kur tiks atspoguļota 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu norise visā Eiropā. Viņa mērķis ir iesaistīt, “pieslēgt” cilvēkus šai ne pārāk aizraujošajai, taču ļoti nozīmīgajai tēmai iespējami atraktīvā un cilvēkiem saprotamā veidā.

Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa kļūme ar “steitmentiem” pēc Helsinku tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu ir trāpīgs jaunāko laiku piemērs, kas rāda – ticēt politiķiem, uzticēties šiem ļaudīm nudien nav prātīgi. Pieņemot, ka Tramps savās runās vārdus virknē ar ieceri tiem piešķirt arī zināmu devu jēgas, jāsecina, ka slavenajā preses konferencē viņa sacītais par Krievijas neiejaukšanos ASV vēlēšanās izskatījās kā improvizācija, jūtoties neērti Putina klātbūtnē sākt viņu apsūdzēt. Atstājis Helsinkus tālu aiz muguras, Tramps laikam jau attapās, ka lai nu kuram, bet viņam “justies neērti” galīgi un nemaz nepiestāv.

Pēkšņā vēstījuma satura maiņa uz pretējo (Krievija tomēr esot gan iejaukusies vēlēšanās) izgaismo divas zīmīgas 2018. gada reālijas. Pirmkārt, kļūda šodien tiek nosaukta īstajā vārdā zibenīgi un asi. Te nav iespēju nedz kaut ko nogludināt, nedz padarīt defektu par efektu un vērst par labu. Un tad? Tas taču nebūt nenozīmē, ka šī paklupšana jelkā kaitētu Trampa zīmolam, – 2018. gadā viņa uzticīgais sekotājs tam pārāk lielu vērību nepievērš, jo zina bez priekšā teikšanas – brēku jau kārtējo reizi saceļ vien tie sadomāto ziņu mediji. Un tas parāda jauna veida – no kritikas sārņiem tīri destilētu – uzticēšanos, kurai nekāds “redzīgums” vai “kritiskums” nav vajadzīgs. Ir tikai brīnišķīgs šovs, gluži kā savulaik bargā biznesmeņa Donalda Trampa vadītais “The Apprentice”. Šoreiz viss ir “pa īstam” – šovs notiek ziņu izlaidumos un ekspertu diskusijās, tā scenārija bezgalīgie turpinājumi vēsta par sīksta “varoņa” episko cīņu ar nodevēju un apmelotāju straumēm. Nu, kā lai neuzticas?

Tīmeklis pret veco kārtību

Tā nu ir sagadījies, ka runājam pāris dienu pēc vēsturiskās Trampa–Putina preses konferences Helsinkos un ASV prezidenta vizītes Eiropā, kuru esat atspoguļojis arī savos komentāros. Vai pēc Helsinkiem un Trampa kunga diametrāli pretējiem apgalvojumiem vēl vispār ir jēga runāt par uzticēšanos politiķiem, politiskajiem līderiem?

Jā, veids, kā viņš uzbrūk žurnālistiem, kā viņš nonāk pretrunās pats ar sevi dažu stundu laikā, nav uzticību veicinošs. Ir ļoti grūti saprast, kam var ticēt un uzticēties. Tas līdzinās situācijai Krievijā, kur Vladimirs Putins un viņa atbalstītāji ir izveidojuši pasauli, kurā vairs nav saprotams, kam var ticēt. No otras puses – šādā pasaulē un situācijā var noticēt jebkam. Šāda nosacītas “paralēlās realitātes” konstruēšana noved pie tā, ka ir tikai viens vai daži, kuri zina, kas notiek patiesībā. Tas ir bīstami.

Politiskie līderi pieviļ, bet droši vien ne jau tas vien ir iemesls uzticēšanās un uzticamības kritumam valdībām, parlamentiem, institūcijām.

Uzticēšanās institūcijām svārstās te uz augšu, te uz leju atkarībā no politiskajiem notikumiem, skandāliem. Cilvēki parasti ir izteikti kritiski pret ES kopumā, taču, ja viņi saskaras ar konkrētām, “taustāmām” pārmaiņām, teiksim, Lielbritānijas izstāšanos, viedokļi mainās. Ne jau nu cilvēku uzticēšanās pēkšņi ir augusi, bet ir mainījies konteksts, kādā mēs par to runājam. Tomēr ir viens kopīgs faktors, kas ir mazinājis spēju uzticēties, – tā ir interneta izplatība. Tas nav nedz slikti, nedz labi, vienkārši cilvēki šodien ir daudz informētāki, viņiem ir vieglāk izpaust dusmas pret institūcijām un politiķiem. Visas viņu kļūdas un misēkļi uzreiz ir redzami, un tāpēc uzticēties kļūst grūtāk.

Vienlaikus es nedomāju, ka spēja uzticēties līdz ar to izzūd no mūsu sabiedrības. Mēs uzticamies svešiniekiem vairāk nekā agrāk – ceļotājus mēs ielaižam savās mājās, nododam svešiniekiem lietošanā savas automašīnas. Cilvēki grib uzticēties, taču viņi nespēj uzticēties vecā tipa institūcijām.

Tad institūcijām jāmainās un viss būs atkal kārtībā?

Jāmainās ne tikai institūcijām. Iespējams, sabiedrības pārvaldības modelim ir jāmainās – no ierastā hierarhiskā pārvaldības modeļa uz tādu, kas paredz tīklošanos, iespējami daudzu cilvēku iesaisti pārvaldības procesos.

Pārmaiņas, kas ir notikušas un notiek globalizētas ekonomikas un sabiedrības dēļ, padara pasauli krietni komplicētāku. Ir grūtāk saprast, kam var uzticēties. Pagātnē šajā ziņā bija lielāka skaidrība, piemēram, runājot par uzticēšanos līderiem, – ja cilvēks bija guvis labu izglītību prestižā augstskolā, viņa viedoklim parasti uzticējās. Pasaulei kļūstot fragmentētākai, kompleksākai, izzūd šīs savulaik pašsaprotamās “uzticēšanās pazīmes”.

Sava loma šajā uzticēšanās lejupslīdē ir arī medijiem, kuri gan paši nebauda pārāk lielu uzticību.

Žurnālistu darba ikdiena ir būtiski mainījusies – lai sasniegtu cilvēku uzmanību un sekmīgi konkurētu par viņu uzticēšanos, ir ne tikai jāspēj viņus sasniegt digitāli. Ir jābūt arī daudz atvērtākam, pieejamākam, regulāri jāskaidro norises cilvēkiem uztveramā veidā, ne tikai jāizziņo jaunumi. Protams, vienmēr ir jābūt godīgam, jo arī Donalds Tramps savā komunikācijā ir gana atvērts, taču ar to nudien nav gana.

Ekspertu viedokļi: Kāpēc uzticamies pilotam un taksistam, bet ne politiķim?


Demokrātija ir līdzdomāšana un līdzdarbība

Skaidrīte Lasmane, Dr.phil., Latvijas Universitātes emeritētā profesore

Demokrātija nav politiskās elites glorifikācijas vai valstiskas laimes sajūtu paušanas vieta. Drīzāk tā nozīmē pastāvīgu atbildīgu līdzdomāšanu un līdzdarbību par savu atzītas valsts labā. Augstprātīga ironija, naidīgums, izteikti vienveidīgs negatīvisms liecina, ka pilsoniska iekļaušanās demokrātiskā Latvijas valstī vēl ir samērā problemātiska. Gan Latvijas politiskās elites patiesā kvalitāte, kas izpaužas bieži savtīgos lēmumos un vājās komunikācijas spējās, gan mediju pastiprināta iekāre uz skandalozu informāciju, gan Krievijas profesionālo ietekmētāju klātbūtne veido publisko telpu ar tās daudzveidīgo, tomēr bieži sakāpināto negatīvismu, kas arī atklājas uzticēšanās/neuzticēšanās aptaujās.


Uzticoties nākas riskēt

Ojārs Skudra, Latvijas Universitātes asociētais profesors

Kritiskā domāšana neatrisinās uzticēšanās problēmu – tā pastāvējusi vienmēr un pastāvēs vienmēr, kamēr vien pastāvēs kādas politiskās sistēmas. Uzticoties cilvēks riskē, vēlams, apzināti, un arī tad var nonākt zaudētājos. Mēs uzticamies lidmašīnas pilotam un taksometra vadītājam, jo tā ir pieņemts sabiedrībā. Tas attiecas arī uz politiķiem. Taču kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas iedzīvotāju un pilsoņu absolūtais vairākums neuzticas politiskajām partijām, valdībai un Saeimai. Nekas nemainīsies arī pēc 13. Saeimas vēlēšanām, jo Latvijas politiķiem nav resursu (visa veida), lai efektīvi at/risinātu pilsoņu problēmas – lokālās un nacionālās, nemaz nerunājot par starptautiskajām.


Novēlu aizrautīgus, nesavtīgus un profesionālus politiķus

Māris Gailis, uzņēmējs (Ministru prezidents, 1994.–1995. g.)

Uzticēšanos politikā ir ļoti grūti uzbūvēt, viegli sagraut pat ar vienu kļūmīgu soli. Lai gan – cilvēki mēdz arī piedot, ja tā ir bijusi kļūda, nevis blēdīšanās. Praksē gan ir daudz citu instrumentu, kas “strādā” uz vēlētāju, – tā ir paša politiķa harisma, sabiedrisko attiecību tehnikas, kas veido viņa vai viņas tēlu. Tāpēc ir gana daudz enerģisku, publikai pievilcīgu politiķu, kuri prasmīgi reaģē, rada skaļus un efektīgus vēstījumus un par uzticamību īpaši nedomā. Nereti pie varas nonāk cilvēki, kas tur būt nebūtu pelnījuši. Politika ir visai iracionāla, kad runā par vēlētāju izvēlēm, turklāt jāņem vērā populisma vilnis, kas pārņēmis Eiropu.

Manuprāt, politikā būtu jāiesaistās cilvēkiem, kuri ir sevi pierādījuši kādā citā jomā, teiksim, biznesā. Ar labu izglītību, labām valodu prasmēm, kuri sevi ir jau nodrošinājuši. Šādam cilvēkam es varu uzticēties krietni vairāk nekā tādam, kurš nāk politikā ar skanīgiem lozungiem, ar efektiem un “atmaskojumiem”, taču pats nereti ir nenobriedusi personība vai arī cilvēks, kuru pamatā virza tikai un vienīgi godkāre. Novēlu Latvijai – nākamajos parlamentos, valdībās un pašvaldībās – ar savu ideju aizrautīgus, profesionālus un mazāk savtīgus politiķus.


Uzticēšanos vairo pozitīva pieredze

Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors

Dzīvot, nevienam neuzticoties, ir drūmi un vientuļi. Nepārtrauktas bažas par to, ka varam tikt apmānīti, ļaunprātīgi izmantoti, nepadara dzīvi saulainu. Domājams, ka katrs no mums vēlas uzticēties un saņemt uzticību no citiem, tomēr rūgtā pieredze liek būt uzmanīgiem.

Demokrātija nav iespējama bez sociālā kapitāla, kas veidojas, indivīdiem sadarbojoties visdažādākajā jomās. Roberts Patnems (Robert Putnam), pētot ASV pilsoņu darbošanos dažādās nevalstiskajās organizācijās, asociācijās un biedrībās, secina, ka ASV 20. gs. otrajā pusē uz “tīklošanos” orientētu cilvēku skaits pakāpeniski sarūk. Tas ietekmē arī cilvēku savstarpējo uzticēšanos, jo tāda rodas, sadarbojoties ar domubiedriem. Savulaik Hanna Ārente (Hannah Arendt) ir norādījusi, ka individualizēta – atomizēta – sabiedrība ir vairāk pakļauta autoritārisma un totalitārisma riskiem. Uzticēšanos var vairot tikai pozitīva pieredze, ko nevar iegūt, nošķiroties no ārpasaules.

Neuzticēšanās politiķiem nav atraujama no kopējiem uzticēšanās ieradumiem ārpus politikas. Politiķi neatlido pie mums no Marsa, tie dodas politikā no mūsu vidus. Parasti zems savstarpējās uzticēšanās līmenis ir tur, kur agrāk ir noticis (vai joprojām notiek) daudz nelikumību un ļaunprātību. Nav iespējams radīt lielu uzticēšanos politikā, ja tāda nepastāv plašākā sabiedrībā.

Daļa Latvijas politiķu ir zaudējuši cilvēku uzticību, jo ir solījuši neizpildāmas lietas. Populisms dod īstermiņa rezultātu, bet nespēj piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus. Arī otra galējība – pārspīlēts politkorektums – nevairo uzticību. Cits neuzticēšanās iemesls ir etniski sašķeltā politiskā vide. Vai visi Latvijas pilsoņi, kuri balso par sociāldemokrātiem, ir sociāldemokrātiski noskaņoti? Tas pats jautājums par labējiem. Daudzi balso par “latviskajām” vai “krieviskajām” partijām, bet ne atbilstoši savām vērtībām ekonomiskajā politikā. Vilšanās politiķos šajā situācijā ir tikai laika jautājums. Pilsoņiem ir jāiedziļinās – kādas ir viņu pašu politiskās vērtības. Savukārt politiskajām partijām stingrāk jāturas pie savas izvēlētās politiskās ideoloģijas. Tas vairos skaidrību, konsekvenci un līdz ar to uzticēšanos.

Visvairāk uzticības pelnījušais cilvēks politikā

Lai noskaidrotu, kam Latvijā uzticas politikas jomā, aptaujājām 27 politikas ekspertus un pieredzējušus politiķus. Uzticamo personu saraksts bija garš un raibs, tomēr vienu personu nosauca teju visi aptaujātie (jāatzīmē gan, ka daži nenosauca nevienu).


Kā persona, kas pelnījusi vislielāko uzticību politikā, aptaujā visbiežāk tika nosaukta bijusī Valsts prezidente 

Vaira Vīķe-Freiberga


Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par uzticēšanos politikā