Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās vērtība.
Uzticēšanās un mediji


Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Septītais stāsts ir veltīts medijiem kā nozīmīgiem uzticēšanās (vai neuzticēšanās) vides veidotājiem, kuri paši pēdējo gadu laikā piedzīvo nozīmīgu uzticēšanās kritumu visā pasaulē.

Maiks Koljers

Rakstnieks un žurnālists Maiks Koljers (Mike Collier) ir Latvijas sabiedriskā medija LSM.lv angļu versijas galvenais redaktors. Studējis angļu un franču literatūru, strādājis tādos medijos kā BBC, DPA, AFP. Maiks ir trīs grāmatu autors: “Ceturtais lielākais Latvijā” (“Mansards”, 2014.), “Baltic Byline” (paša izdevums, 2016.) un “Iz Baltikas” (“Dienas Grāmata”, 2018.). Latvijā Maiks, kurš sevi dēvē arī par Miku, ir kopš 2007. gada. Šobrīd viņš dzīvo netālu no Cēsīm.

Sarunā ar žurnālistu un rakstnieku Maiku Koljeru – par to, kā ir mainījusies mediju vide un žurnālistika, kāpēc tradicionālie mediji zaudē ietekmi un kļūst par izklaides industrijas daļu un – kādam jābūt uzticēšanās vērtam medijam šodien.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

Mediji – daļa no izklaides industrijas

Kad runā par uzticēšanos medijiem, parasti tiek salīdzināti “tie laiki” un šodiena. Kādas ir galvenās pārmaiņas mediju vidē un patēriņā?

Manā jaunībā ziņu pārskatīšana, lasīšana bija kā ikdienas pienākums. Ne vienmēr ļoti intriģējošs, bet gana noturīgs. Tāpēc ziņu lasītājs jeb, kā mēs tagad sakām, ziņu patērētājs bija diezgan izglītots un labi orientējās pasaules norisēs un pašmāju aktualitātēs. Par mediju nākotni runājot, – es esmu diezgan pesimistisks, jo redzu, ka gan žurnālistika, gan mediji un savā ziņā arī politika kļūst par izklaides industrijas atzaru. Mediji zaudē savu neatkarīga spēka statusu un kļūst par atvasinājumu kaut kam lielākam un jaudīgākam, kas prasa izklaidējošus stāstus, intriģējošas ziņas, stāstus sērijās, tenkas un ziņas par un ap slavenībām. Līdzīgs process notiek arī politikā.

Pie vainas tikai internets?

Viens iemesls ir šis neierobežotais lauks rakstiem, ziņām, attēliem un visam pārējam saturam, ko var izvietot internetā. Laikmetā pirms interneta visam bija ļoti strikti noteiktas robežas – lappušu skaits, zīmju skaits lappusē un tā tālāk. Tāpēc bija jāatlasa labākais no labākā, tad vēl jāīsina un jātiek līdz pašam stāsta kodolam. Viss pārējais palika aiz borta. Neierobežotais lauks ziņām nozīmē gan zināmu standartu pazemināšanu vai to atcelšanu vispār, gan arī to, ka dažādas nozīmes un rakstura informācija tiek miksēta, apvienota vienotā plūsmā. Robežas, kas kādreiz ļāva orientēties, vai es atrodos sporta jaunumu pasaulē vai tenku lappusē, ir izzudušas, kas mulsina un dezorientē lasītāju. Runājot par uzticēšanos medijam, – tas noteikti vienmēr būs saistīts ar pārbaudītu faktu publicēšanu, par ko lasītājs vai skatītājs var pārliecināties ilgtermiņā.

Bet kvalitatīvi izdevumi, teiksim, britu “Guardian”, taču aizvien turpina pārbaudīt faktus.

Lielākā pārmaiņa ir uzsvaros, kas aizvien vairāk ir izklaidējoša satura informācija un stāsti par slaveniem cilvēkiem. Viens no zemākajiem punktiem manis kā “Guardian” lasītāja pieredzes karjerā bija raksts par to, ko Kanje Vests domā par anālo seksu. Es lasīju un domāju – vai šī ir parodija? Nē, tā nebija parodija, jo rakstā kāds nopietni bija analizējis Kanjes tvītus par šo tēmu. Ko es no tā iegūstu kā lasītājs? Pliku neko!

Ja tradicionālie mediji kļūst par daļu no izklaides nozares, kurš pildīs sabiedrības sarga funkciju, kurš izplatīs, kritizēs un vērtēs politiskas, sociālas idejas?

Vispirms ir jānāk pieprasījumam no pašiem cilvēkiem. Ziņu patēriņš lielā mērā nosaka mediju veidoto piedāvājumu. Izglītošana droši vien te būtu atslēgas vārds, taču ne jau tādā izpratnē, ka kāds citiem teiks priekšā, ko un kā domāt. Cilvēki ir gana inteliģenti un gudri, mums vajadzētu to novērtēt un attiecīgi izturēties pret pieņēmumu, ka esam idioti, kuriem var iebarot jebko.

“Pēc kāpuma vairāku gadu garumā šogad sociālo mediju izmantošana ziņu iegūšanai sākusi samazināties. Samazinājums sešu procentpunktu apmērā fiksēts ASV, kritums vērojams arī Francijā un Lielbritānijā. Šī pārmaiņa pamatā notikusi tādēļ, ka mazāk ziņu tiek uzmeklēts, publicēts un pārsūtīts “Facebook”.”

Mediji paši taču piedalās šajā izglītošanā.

Jā, tā ir. Esmu norūpējies par tām tendencēm, kas attiecas uz jaunāko auditoriju un tās ieradumiem, nosacīti sakot, “medijos” sekot informācijai no viena klikšķa pie nākamā. Tas faktiski nozīmē palikšanu noslēgtā telpā, ko veido algoritms, kurš ņem vērā skatītāja vai lasītāja iepriekšējās izvēles un piedāvā nākamās. Tas ierobežo izvēli, jo informācijas patērētāju baro ar vienu un to pašu saturu.

Vai Latvijā vispār vēl ir vieta kvalitatīvai žurnālistikai, tradicionālajiem medijiem?

Domāju, ka ir gana labs potenciāls attīstīties lokālajiem medijiem, varbūt mazāks – nacionālajiem. Jo, piemēram, avīzei visas valsts mērogā kļūst aizvien grūtāk pārliecināt cilvēkus to pirkt – laikā, kad nacionāla mēroga informācija par brīvu ir pieejama internetā. Tas arī ir iemesls, kāpēc laikrakstiem nākas iziet uz dažādiem, teiksim tā, – kompromisiem.

Maza tirgus specifika, kur medija neatkarība nav iespējama?

Nu, nezinu gan, cik no lielajiem Lielbritānijas laikrakstiem mēs varētu droši dēvēt par pilnībā neatkarīgiem. Turklāt, kad dzirdu sakām, ka Latvijai vajadzētu no lielajām valstīm kaut ko mācīties, man ir skaidrs, ka mediju jomā no tās pašas Lielbritānijas tai nudien nav ko mācīties. Ja gribas uzzināt, kā sarīkot tautas nobalsošanu par pašdestruktīvu jautājumu, – jā, tad gan varētu viņiem prasīt padomu. Latvijā savā ziņā situācija ir pat labāka, jo tas, ka resursu ir mazāk, paradoksālā kārtā liek būt efektīvākiem, netērēt enerģiju bezjēdzīgām lietām.

Taču man gribētos runāt par kādu citu atkarību, ko regulāri redzu, piemēram, BBC mājaslapā. Es jūtu apkaunojumu ikreiz, kad virsrakstos pamanu kārtējo pēdiņu zīmi, lai arī tur nav citāta. Jo viņiem ir bail pašiem kaut ko pateikt, apgalvot. Tad nu ziņās parādās atsauces uz cilvēku tvītiem – manuprāt, tā ir vēl viena nagla īstās žurnālistikas zārkā. Varētu taču pavaicāt dzīviem cilvēkiem, ko viņi domā, nevis pārpublicēt tvitera ierakstus, kas faktiski jau nav nekas cits kā tādas mini preses relīzes. Tas, protams, ir vienkāršāk – pārvietot teikumus no viena ekrāna citā, nekā kādu vairākas stundas gaidīt, lai saņemtu īsu viedokli pie raksta.

Cits piemērs. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs nesen nāca klajā ar “Facebook” spēli, kas māca, kā atšķirt viltus ziņas no patiesības. Ideja ir tāda, ka jūs vadāt virtuālu laikrakstu un visus ienākošos jaunumus pārbaudāt pēc noteikta faktu analīzes principa. Taču šis faktu pārbaudītājs patiesībā balstās uz to, kur vēl šī informācija ir bijusi publicēta. Proti, ja tā parādījusies BBC, tad, visticamāk, tā ir ticama, ja kādā maz zināmā, aizdomīgā medijā, tad tā uzskatāma par nepatiesu. Manuprāt, tas ir visai bīstams veids, kā domāt par žurnālistiku, jo tā nav nekāda faktu pārbaude, kas normālā situācijā prasītu sazināties ar atbildīgajiem un noskaidrot patiesību. Informācijas patiesuma kritērijs nevar būt tikai tas, ka tā publicēta it kā cienījamā medijā.

Saskaņā ar “Edelman” ikgadēju pētījumu par uzticēšanos medijiem šobrīd uzticas mazāk nekā valdībai, uzņēmējiem un NVO. Kādi ir galvenie iemesli šādam uzticēšanās kritumam?

Lielā mērā tā ir pašu mediju vaina, jo tie nav ieguldījuši gana daudz kvalitatīvā žurnālistikā, cilvēku apmācībā. Mediji bieži vien ir sekojuši dienaskārtībai, dzenoties pēc auditorijas, nevis paši noteikuši dienaskārtību, kā arī pret saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem attiekušies kā pret domāt, spriest nespējīgu masu. Turklāt, ja skatāmies uz mediju kā uz izklaides industrijas sastāvdaļu, uzticēšanās vispār zaudē savu nozīmi. Svarīgi ir likt smieties, aizmirsties, izklaidēt. Man gan jāuzsver, ka neesmu mediju eksperts, es savu viedokli varu sniegt tikai kā šo norišu vērotājs.

“Eiropa Komisijas iniciētajos “Eurobarometer” pētījumos, kuros tiek mērīta sabiedrības uzticēšanās dažādām demokrātijai nozīmīgām institūcijām, tiek noskaidrota arī tās paļaušanās uz medijiem. Latvijai jau ilggadīgi ir raksturīga visai zema uzticēšanās politiskajām partijām, Saeimai, valdībai, valsts pārvaldei, kas signalizē par iekšējām problēmām valstī. Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās plašsaziņas līdzekļiem ir salīdzinoši augstāka. Vislielāko uzticēšanos 2017. gada nogalē baudīja armija (66%), savukārt otrajā vietā - policija un radio (60%) un trešajā - televīzija (59%).” Avots: Pētījums “Latvijas mediju vides daudzveidība”. LU Akadēmiskais apgāds, 2018.

Ja Jums būtu iespēja šodien Latvijā veidot jaunu mediju, teiksim, laikrakstu, – kādam tam būtu jābūt, lai izdzīvotu?

Pirmkārt, tam vajadzētu būt stilīgi vecmodīgam, jo pieprasījums pēc autentiskām lietām varētu sasniegt arī mediju jomu. Tas neattiecas tikai uz dizainu, bet arī uz saturu, kur būtu ļoti stingra publicējamo stāstu atlase un strikta tekstu rediģēšana. Nozīmīgākais atlases kritērijs – vai šī ziņa un tās saturs ietekmē, varētu ietekmēt cilvēku dzīvi? Runājot par rediģēšanu – darbs ar tekstu ir patiešām nozīmīgs, jo tas iemāca “izvilkt” no bāzes informācijas pašu būtiskāko, tikai esenci. Atceros, es savas karjeras sākumā saņēmu uzdevumu uzrakstīt ziņu 1000 vārdos, kuru redaktors pat nepārlasot lika saīsināt līdz 500 vārdiem, tad līdz 250 vārdiem un beigās – līdz 100 vārdiem. Tad viņš nolika manā priekšā visas šīs versijas un lika pašam godīgi izraudzīties to, kuru būtu vērts publicēt. Protams, es paņēmu īsāko, jo tā bija precīzākā un arī saistošākā man kā lasītājam.

Otrkārt, tas būtu tīrs ziņu un faktu izdevums bez viedokļu lappusēm, jo šī izplatītā “es uzskatu” pieeja ir pārpludinājusi mediju telpu. Nozīmīgāki par šo “es domāju” ir jautājumi “Kas notiek?”, “Kas ir noticis?” un “Kas varētu notikt?”. Treškārt, tā būtu neitralitāte. Skaidrs, ka šis ir tāds ideālistisks sapnis, jo medijs nevar palikt pilnībā neitrāls, un tomēr – ilgtermiņā uzticēšanos var sasniegt ar šādu neatkarīga un neitrāla medija redakcionālo politiku.

Kā Jūs pats nonācāt žurnālistikā?

Deviņdesmito gadu vidū, pabeidzis koledžu, es strādāju preses monitoringa aģentūrā Londonā. Vēl naktī mēs saņēmām nākamās dienas laikrakstus, lasījām un atzīmējām rakstus, kur parādījās tos vai citus aģentūras klientus interesējošas tēmas. Ārprātīgi garlaicīgs darbs, un cita starpā mēs lasījām arī darba sludinājumus, atzīmējām, mūsuprāt, muļķīgākos no visiem un sūtījām arī pieteikumus. Viens no tādiem, uz kuru atsaucos es, bija erotiska satura žurnālu redaktora vietnieks (subeditor – cilvēks, kurš pārlasa rakstus, veic redakcionālus labojumus pirms publicēšanas), ar ko faktiski sākās mana karjera žurnālistikā. Starp citu, šī profesija šodienas medijos ir teju izzudusi, kas, manuprāt, ir radījis daudz problēmu saistībā ar jau pieminēto mediju satura kvalitāti. Man tā bija ļoti laba skola, jo, ja tu pamanies padarīt lasāmu tekstu, kurā savas seksuālās fantāzijas ataino smagā auto vadītājs, tu faktiski vari padarīt lasāmu jebko. Starp citu, tas bija viens no britu izdevēja un nekustamo īpašumu magnāta Pola Reimonda žurnāliem, deviņdesmitie gadi bija šādu izdevumu ēras norieta laiks.

Tālāk manas darba gaitas aizveda uz BBC, kur es rediģēju bērnu žurnālus un vēlāk strādāju kā auto žurnālists, rakstot aprakstus par automašīnām. Brīnišķīgs darbs, kas saistījās ar ceļošanu, vakariņām dārgos restorānos un braukšanu ar lieliskām automašīnām. Tomēr mani galīgi neinteresēja automašīnas, tāpēc tas nevarēja turpināties ilgi.

Kurš no izmēģinātajiem auto palicis atmiņā?

Iespaidīgākā pieredze, šķiet, bija “Jaguar XKR”, ar ko man bija iespēja braukt pa Dienvidāfrikas ceļiem. Tas ir dārgs auto, skaidrs, ka tam ir jābūt fantastiskam. Taču atmiņā palikuši arī vairāki mazie tā saucamie budžeta klases auto, kuri par ļoti pieticīgu naudu spēj sniegt interesantu piedzīvojumu. Vai stāsts, kā, piemēram, bija ar PSRS laikā ražotajām “Ladām” – man izdevās aprunāties ar vairākiem žiguļu faniem Lielbritānijā. Viens no viņiem pat bija apciemojis “Ladu” rūpnīcu un aizrautīgi stāstīja par sievietēm, kas ar milzīgiem āmuriem pie konveijera “pielaboja” auto virsbūves. Un tāpēc, kad “Ladas” nonāca pie mums, visi auto izgāja caur Hallas ostu, kur speciāla tehniķu komanda jauca šīs jaunās automašīnas ārā un pēc tam skrūvēja atkal kopā, pārliecinoties, ka viss ir savās vietās un nekas nenolūzīs. Arī – stāsts par uzticēšanos.

’Bezspēcīgo’ reakcija

Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors

Kā uzticēšanās labumus zinātnieki min indivīdu sadarbības iespējas, jēgpilnas attiecības, zināšanu ieguvi, autonomiju, pašcieņu un vispārējo morālo briedumu. Uzticoties citiem, mēs ceram, ka viņi ir ne vien kompetenti izdarīt to, ko mēs viņiem uzticam, bet arī ka viņi ir apņēmīgi to darīt. Uzticība tādējādi paredz risku – paļauties uz citiem, ka viņi sagādās mums kādus labumus; uzticēties nozīmē atzīt savu atkarību no citu rīcības. Jirgena Hābermāsa klasiskajā publiskās sfēras koncepcijā mediji ir vidutāji (nevis plašas saziņas līdzekļi) starp privātajiem viedokļiem, kas palīdz indivīdiem atpazīt interešu kopību, līdzdarboties grupas interešu formulēšanā un rīkoties šo interešu aizstāvībā komunikācijā ar, piemēram, likumdevēju. Paskatīsimies kritiski uz Latvijas mediju sniegumu, izvērtējot, kā auditorija vērtē žurnālistiku.

Reprezentatīvajā aptaujā, kuru 2014. gadā Rīgas Stradiņa universitātes uzdevumā veica SKDS (dzīvesvietā intervēti 1002 cilvēki), mēs lūdzām novērtēt Latvijas žurnālistikas kvalitāti pēc dažiem kritērijiem. Vien 28% respondentu uzskatīja, ka kopumā žurnālisti atspoguļo iedzīvotāju, nevis valdības viedokli; un tikpat daudz piekrita, ka žurnālistu stāstītais sakrīt ar viņu ikdienas pieredzi. Ar šādiem datiem ir grūti runāt par to, ka uzticība medijiem veicinātu indivīdu sadarbības iespējas – respondenti vienkārši nesaskata žurnālistu vēstījumos savas un sev līdzīgo cilvēku rūpes, argumentus, risinājumus.

Līdzīga aina ir ar zināšanu ieguvi. Trešdaļa respondentu piekrīt, ka žurnālisti saprotami stāsta par ekonomiku un viņiem ir viegli plānot savu rīcību. Biežāk šim apgalvojumam piekrīt cilvēki ar augstiem ienākumiem un rīdzinieki. Divas trešdaļas (60%) ir pārliecinātas, ka žurnālistika ir kļuvusi pārāk dzeltena, un atbilžu sadalījums šajā jautājumā ir visnotaļ zīmīgs. Viskritiskāk žurnālistu sniegumu vērtē darba tirgū aktīvie cilvēki, kuriem būtu lielāka vajadzība pēc medijiem kā vidutājiem publiskajā sfērā: 74% respondentu grupā “individuālais darbs”, 68% grupā “zemnieks”. Jādomā, mediju centieni piesaistīt uzmanību ar emocijām atgrūž to auditoriju, kas meklē tādas zināšanas par realitāti, kuras varētu noderēt ikdienas rīcībā. Vai vismaz mazina viņu uzticību žurnālistikai.

Mediju satura analīze savukārt rāda, ka kritiskajai attieksmei pret medijiem ir pamats: žurnālisti nekritiski seko politiskajai dienaskārtībai, neveidojot savu medija dienaskārtību un neatklājot sabiedrības dienaskārtību. Tā 2016. gadā veiktajā pētījumā esam atklājuši, ka 43% aģentūras LETA nacionālo ziņu ir valdības un korporāciju preses relīzes, kas ir tapušas uz viena avota sniegtās informācijas pamata. Atlikušajās ziņās ir lielāki vai mazāki teksta aizguvumi no preses relīzēm, dominējot (66%) viena avota redzējumam (Kruks, Veidemanis, Rižņikova, Voita. “Kurš rada ziņas?” – tiks publicēts žurnālā “Akadēmiskā Dzīve”.)

Informācijas avotu, viedokļu daudzveidība ir viens no kvalitatīvas žurnālistikas kritērijiem. Kāda tam ir nozīme? Tas, ka nacionālās ziņas faktiski ir valsts varas ziņas, apliecina, ka ir problēmjautājumi, kuru risināšanai ir jāpieņem viens lēmumus no vairākiem iespējamiem. Politikas zinātnieki definē problēmjautājumu kā konfliktu starp divām vai vairākām grupām par procedūrām vai materiālām lietām, kas ir saistītas ar pozīciju vai resursu sadali (Cobb, R.W. & C. D. Elder (1983). Participation in American politics: The Dynamics of agenda-building. Boston: Allyn & Bacon). Pirms likumdevējs izšķiras, vajadzētu iepazīties ar šo divu vai vairāku grupu viedokļiem. Uzticības trūkums žurnālistikai varētu nozīmēt to, ka indivīdi neredz, ka viņu grupas viedoklis tiktu ņemts vērā. Populisma vilnis ir bezspēcīgo reakcija uz vīzdegunīgu attieksmi pret demokrātisku lēmumu pieņemšanas procedūru. Var jau viņus uzskatīt par reptiloidiem, taču tas nepalīdzēs demontēt publiskajā sfērā pastāvošās komunikācijas barjeras.

Par pašcieņu te nerunāju. Teju no katra gludekļa aizrāda, ka mūsos neesot piederības sajūtas, valstiskuma apziņas, ka esam apmaldījušies brīvībā, ka smadzenes nav nobriedušas vēlēšanām... Labs vīns, seni draugi un klasiskā mūzika ir drošāks ceļš uz morālo briedumu, jo tuvi cilvēki mūs iedrošina un atbalsta mūsu pozitīvo pašidentitāti. Intensīva mijiedarbība ar emocionāli tuviem cilvēkiem ir viens no sociālā kapitāla veidiem, un pētījumi apliecina, ka tieši tas dominē mūsu valstī. Savukārt lietišķas attiecības ar svešiem cilvēkiem – pat arī no cita novada nākušiem – kavē uzticēšanās trūkums.    

Viedokļi par uzticēšanos medijiem


Mediji līdzsvara meklējumos

Aidis Tomsons,
Latvijas Radio žurnālists

Latvijai ir sava īpatnēja vēsture. Atšķirībā no citām Rietumu valstīm mēs esam dzīvojuši totalitārā režīmā, kur mediju vide bija ļoti izkropļota. Tas radīja pretrunīgu sabiedrības attieksmi. No vienas puses, visi zināja, ka informācija tiek cenzēta, tā ir partejiska, politiski nederīga. No otras puses – tas, kas tika publicēts vai pārraidīts zemākā, sadzīviskā līmenī, tika uztverts kā patiesība. Apzināti meli pieļauti netika.

Pāreja uz demokrātiju šajā ziņā nav bijusi vienkārša. Vecāko paaudzi joprojām dzird sakām: “To taču teica TV un radio!” Tātad tā ir patiesība.

Straujā mediju liberalizācija, kad daudzi lasītajā vai dzirdētajā daudzkārt vīlušies, radīja pretēju efektu. Daudzi secināja, ka mediji pastāvīgi melo! Un savstarpējā saziņa šo pārliecību tikai nostiprināja. Tāpēc sociālo mediju loma kļuva ļoti nozīmīga. Kādreizējā uzticēšanās medijiem tika pārnesta uz sociālo mediju izplatīto informāciju.

Protams, mums ir arī tradicionālo Rietumu sabiedrību loģiskās tendences – internets ir par velti, drukātie mediji maksā, turklāt internetā iespējams lasīt un skatīties tad, kad ir visērtāk, – tas viss izspiež tradicionālos medijus un rada tiem neveselīgu konkurenci.

Tomēr pieredze pamazām ir likusi apjaust, ka sociālo mediju ziņās nākas vilties vēl biežāk. Turklāt informācija kļūst virspusēja, plakana, vienpusēja utt. Tāpēc cilvēki aizvien biežāk aizdomājas, ka par kvalitāti ir vērts maksāt – vai nu ar laiku, vai naudu. Kā tas viss beigsies, man līdz galam vēl nav skaidrs. Taču kaut kāds līdzsvars tiks atrasts – starp bezmaksas virspusējo, bieži vien subjektīvo un kvalitatīvo, kas prasa vai nu laiku, vai naudu.


Kvalitatīva žurnālistika Latvijā – pacients vairāk miris, nekā dzīvs

Oļegs Ignatjevs,
žurnālists

Divas pašreiz populārākās tēzes: sociālie mediji apdraud “tradicionālos” plašsaziņas  līdzekļus, tāpēc sabiedrību vajagot speciāli apmācīt tam, ko sauc par kritisko domāšanu. Šo divu aspektu būtība ir vienkārša: kā saglabāt uzticību medijiem, proti, kvalitatīvai žurnālistikai, kas balstīta pārbaudītos faktos, veic to atlasi un interpretāciju, kurai nav savtīgu un negodīgu mērķu.

Par žurnālistiku Latvijā var teikt, ka pacients ir vairāk miris, nekā dzīvs. Izpratne par kvalitatīvu žurnālistiku pašiem žurnālistiem bieži ir visai savdabīga. Tam pamatā ir gan neprofesionalitāte, gan arogance, gan nespēja redzēt sabiedrības kopainu, gan arī mediju īpašnieku un sponsoru intereses.

Līdz ar to arī sabiedrībai nav un nevar būt priekšstata par to, ko nozīmē kvalitatīva žurnālistika, ko nozīmē vārda brīvība un atbildība par to. Tas izdzēš robežu starp mediju teikto/rakstīto un to, ko var pateikt/uzrakstīt jebkurš. Tāpēc arī uzticēšanās līmenis ir vienāds – gan medijiem, gan “jebkuram”. Kamēr žurnālisti nesāks paši ar sevi, nekas nemainīsies.

Sociālās saziņas platformām no satura un arī formas viedokļa te nav būtiskas lomas. Pieļauju, ka valstīs, kur vēsturiski pastāv kvalitatīva žurnālistika, tās tradicionālo “nesēju” loma var mainīties – pamazām ienākot paaudzei, kurai elektroniskā grāmata ir ikdiena no bērnības.

Kas būs pēc tam, ir atkarīgs no tehnoloģiju progresa tempiem un virzieniem, kā arī cilvēku spējas to ieviest ikdienas dzīvē. Bet no vēstures nāk prātā pareģojumi, ka radio “apglabās” avīzes; vēlāk prognozēja, ka televīzija “nogriezīs skābekli” gan avīzēm, gan radio; tagad spriež par to, kad sociālie tīkli pārņems visu. “Nepastāvēs nedz kino, nedz teātris, nedz grāmatas, nedz avīzes...


Uzticēšanās kritums medijiem – vai ir pamats bažām?

Jānis Buholcs,
Vidzemes Augstskolas asociētais profesors

Saskaņā ar Eirobarometra datiem 2017. gada nogalē drukātajiem laikrakstiem Latvijā uzticējās 41% aptaujāto, radio – 60%, televīzijai – 59%, bet internetam – 35%. Tikai 21% Latvijas iedzīvotāju uzticējās sociālās tīklošanās vietnēm. Turklāt uzticēšanās līmenim ir tendence mazināties – to parāda arī SKDS dati.

Daļēji šajā procesā ir “palīdzējuši” tie politiķi un viņu atbalstītāji, kuri netīkamo jautājumu uzdevējus mēdz saukāt par “nopirktiem” – tādus pārmetumus biežāk izpelnās tieši ietekmīgākie mediji. Tā ir ērta retorika, un tās lietotāji parasti tiek cauri bez konkrētu pierādījumu sniegšanas. Tomēr ir pamatīga atšķirība starp politiskām simpātijām, kuras ir iespējams saskatīt ikviena medija darbā, un žurnālistikas pamata principu pārkāpšanu, kas ir smags apvainojums.

Uzticēšanos ietekmē arī plašākas pārmaiņas mediju vidē. Visdažādākā veida un līmeņa mediju (citos gadījumos vienkārši – viedokļu paudēju) ir aizvien vairāk. Tradicionālie mediji ir zaudējuši savu nosacīto oligopolu uz publiskās telpas kontrolēšanu. Viņu atbalstītās dienaskārtības komentē, papildina, apšauba desmiti un simti citu balsu dažādās paralēlās platformās – politiķi un politiskās organizācijas, interešu grupu pārstāvji, pilsoniskie aktīvisti un visdažādāko motīvu vadīti alternatīvie mediji.

Un nav tā, ka tradicionālie mediji ar saviem lai vai kādiem, bet tomēr standartiem šajā konkurencē gūtu izšķirošas priekšrocības. Par profesionālajiem standartiem savā starpā var strīdēties arī žurnālistikas profesionāļi, bet tomēr auditorijas pārstāvju priekšstati par žurnālistiku, tās darbības principiem un vēlamo iznākumu ir nesalīdzināmi dažādāki. Tāpēc mediju tirgū vieta atrodas gandrīz visiem – viltus ziņu lapas ieskaitot.

Tas viss rada ļoti lielu informatīvās telpas daudzveidību. Dažāda kvalitātes līmeņa žurnālistika eksistē līdztekus maskētiem vai atklātiem sabiedrisko attiecību materiāliem, aplamībām un trivialitātēm. Šādā šķietamā haosā, kur it viss cīnās par mūsu uzmanību, auditorijai var rasties priekšstats, ka uzticēties nevar nevienam.

Papildu faktors ir ne visai labais (maigi sakot) finansiālais stāvoklis, kurā atrodas daļa tradicionāli ietekmīgāko mediju. Tas ierobežo viņu iespēju strādāt tā, lai spētu auditorijai pārliecinošāk atgādināt par savu svarīgo pienesumu sabiedriski politiskajos procesos. Savukārt virspusējība, pārspīlējumi un skandāli brīvajā tirgū diemžēl ir ekonomiski ienesīgāki nekā rūpīga žurnālistika. Un, ja ir mediji, kas profesijas ideālus iemaina pret īstermiņa peļņu, tad neuzticēšanās kritums ir gluži loģiska auditorijas reakcija.

Tomēr vienlaikus ir nepieciešams ar lielāku skepsi izturēties pret aptauju rezultātiem, kur uzticēšanās medijiem tiek saistīta ar to tehnisko formātu. Ko īsti nozīmē – uzticēties radio, televīzijai, avīzēm, internetam? Katrā no formātiem ir iespējami gan labas un atbildīgas žurnālistikas piemēri, gan arī kas pretējs. Respondentu atbildes uz šādi formulētiem jautājumiem vairāk stāsta par viņu pieredzi konkrētu mediju kontekstā – taču mēs neuzzinām, kuri šie viņu vērtētie mediji ir. Ja runa ir par uzticēšanos, piemēram, tiesām vai parlamentam, tad ir skaidrs, ka atbildes stāsta par attieksmi pret konkrētām valsts struktūrām. Taču mediju gadījumā par šādu konkrētu struktūru ar vienotu pārvaldību un regulējumu runāt, protams, nav iespējams.

Šajā ziņā daudz labāks situācijas indikators ir dažādu žurnālistikas mediju patēriņš. Kamēr žurnālistu darbs tiešā vai netiešā veidā sasniedz auditoriju, tam ir nozīme. Kamēr žurnālistikas mediji spēj par auditorijas uzmanību veiksmīgi sacensties ar citiem informācijas avotiem, tikmēr svarīgākais nav zaudēts. Žurnālistika sabiedrībai būs vajadzīga vienmēr, taču žurnālistikas formu un saturu ietekmē konkrētā laikposma specifika. Kādi būs žurnālistikas mediji nākotnē – tas atkarīgs gan no sabiedrības izpratnes par to, kas žurnālistika īsti ir, gan arī no žurnālistu spējas sabiedrībai pārliecinoši demonstrēt savu vērtību.


Par kvalitatīvu žurnālistiku jāmaksā

Kuns Verhelsts (Koen Verhelst),
“Dutch Financial Times” (www.fd.nl) žurnālists Baltijas un Ziemeļvalstīs

Par laimi, nekad neesmu izjutis to, ka kāds mēģinātu ietekmēt manu darbu te, Latvijā, vai Baltijas valstīs kopumā. Rakstīšana ārzemju – lielākoties nīderlandiešu, dažreiz beļģu vai poļu – presei, visticamāk, izveido sava veida buferi. Regulāri gan mani dēvē par “viltus ziņām”, kad stāstu, ka esmu žurnālists. Saprast, vai cilvēki ar to domā ziņas, kas viņiem nepatīk, vai arī reālu dezinformāciju, ne vienmēr ir viegli.

Lai arī vairumā gadījumu cilvēki saka to tāpēc, ka šis izteiciens vienkārši ir “pielipis”, šāda tendence tomēr norāda arī uz augošu neuzticēšanos. Bažas rada tas, ka cilvēki netic tam, ka žurnālisti strādā rūpīgi, godīgi un ikdienā izjūt lielu spiedienu – gan laika ierobežojuma, gan zemā atalgojuma dēļ.

Runājot par Latviju, manuprāt, tā nav veselīga situācija, ka valstī lielākās daļas laikrakstu īpašnieki ir aizdomīgi uzņēmumi vai virkne mājaslapu pieder citu valstu valdībām, kā, piemēram, tas ir ar “Baltnews.lv”. Gribētu ticēt, ka vairums latviešu apzinās to, ka mediju vide nav pilnībā neatkarīga, bet vienlaikus novēroju arī sabiedrības vilšanos “ziņās” kopumā un it īpaši politikā. Tā rezultātu redzējām zemajā vēlēšanu aktivitātē šā gada oktobrī, kas bija zemākā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Iespējams, esmu pārāk ideālistisks, bet fakts, ka arvien vairāk tiek diskutēts par tādiem terminiem kā “postpatiesība” un “dezinformācija”, manuprāt, mudina cilvēkus arvien vairāk apzināties to, cik nozīmīga ir kvalitatīva žurnālistika, cik svarīgi ir uzticami avoti, kā arī to, ka par šādu žurnālistiku ir vērts maksāt. Pirms kāda laika mani kolēģi sūdzējās, ka mūsdienās cilvēki vairs nevēlas maksāt par mediju saturu, tomēr, tāpat kā patērētāji atsākuši maksāt par dažādiem izklaides industrijas pakalpojumiem, visticamāk, nopietnas tiešsaistes izdevniecības nākotnē piedāvās ko līdzīgu. Medijs, kuram rakstu visvairāk, – “Dutch Financial Times” – pēdējos gados ir piesaistījis vērienīgu skaitu tiešsaistes abonentu. Paskatoties uz starptautiskajiem medijiem, novērojam, ka viņu abonentu skaits pieaug ik dienu. Esam vēl diezgan tālu no situācijas, kur tiešsaistes saturs piesaista tik daudz peļņas, cik bija to drukātajiem priekštečiem, tomēr nākotnē skatos cerīgi. Katrā ziņā mums nav nepieciešams vairāk mediju, bet gan spēcīgāki, neatkarīgāki un dzīvotspējīgāki uzņēmumi.

Žurnālisti un mediji, kam uzticamies

Lai noskaidrotu, kuri ir uzticamākie žurnālisti un mediji, aptaujājām 30 zināmākos Latvijas žurnālistus un devām iespēju katram nosaukt vairākus cilvēkus un organizācijas, ko īpaši izcelt Latvijas mediju vidē. Nosaukto saraksts bija garš, tomēr daži vārdi tika izcelti vairākkārt.

Lūk, visbiežāk nosauktie žurnālisti, kuru vārdi bija atrodami teju katrā atbildē:

Inga Spriņģe

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" dibinātāja un redaktore

Jānis Domburs

dažādu sabiedrībā populāru politisko raidījumu vadītājs, šobrīd raidījuma "Delfi TV ar Jāni Domburu" vadītājs

Sanita Jemberga,

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektore un redaktore

Guntis Bojārs

LTV Ziņu dienesta redaktors, raidījumu "Aizliegtais paņēmiens", "Tieša runa" veidotājs un vadītājs.

Lūk, organizācijas un žurnālisti, kuru vārdi bija atrodami vairākās atbildēs:

  • Latvijas Televīzija (LTV) un tās komanda
  • Latvijas Radio (LR) un tā komanda
  • "Re:Baltica" un tā komanda
  • Žurnāls "IR" un tā komanda
  • raidījuma "De Facto" komanda
  • Aidis Tomsons, Latvijas Radio žurnālists 
  • Olga Dragiļeva, Latvijas Televīzijas žurnāliste
  • Ina Strazdiņa, Latvijas Radio žurnāliste
  • Māris Zanders, žurnālists
  • Pauls Raudseps, žurnāla "IR" žurnālists;Arnis Krauze, Latvijas Radio un citu mediju žurnālists
  • Indra Sprance, žurnāla "IR" žurnāliste
  • Filips Lastovskis, "Delfi" nacionālo un biznesa ziņu redaktors
  • Anita Brauna, TV3 ziņu producente
  • Arta Ģiga, raidījuma "Nekā personīga" redaktore
  • Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, mediju eksperte
  • Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore

Rakstā tiek izmantotas bildes no fotoaģentūras f64, nacionālās aģentūras LETA

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par uzticēšanos medijiem