EKSPERIMENTI AR REALITĀTI

Fotomākslinieku vidū vienmēr ir bijusi interese par eksperimentiem. Arī fotokluba “Rīga” dalībnieki labprāt izmantoja dažādas fototehnikas.

Fragments no Valtera Jāņa Ezeriņa fotogrāfijas kristalogrāfijas tehnikā

Montāža

Montāža ir divu vai vairāku fotogrāfiju savienošana vienā attēlā. Pastāv vairākas montāžas tehnikas. Izplatīta ir aplikatīvā montāža – no fotogrāfijām izgrieztie attēli tiek salīmēti uz kartona pamatnes, veidojot nepieciešamo kompozīciju. Pēc tam kolāža tiek retušēta un fotografēta. Labs paņēmiens ir negatīvu montāža, kad tiek savienoti negatīvi. Praksē tiek izmantoti vēl citi montāžas paņēmieni. Montāžu var veikt arī fotografēšanas gaitā. Tam nepieciešams fotoaparāts, ar kuru var fotografēt vairākas reizes uz viena kadra. Izmantojot šo iespēju, ir iespējams panākt, piemēram, to, ka viens un tas pats modelis atrodas dažādās kadra vietās.


Jānis Knāķis "Paradokss"

Izohēlija

 Izohēlijas tehniku 1932. gadā atklāja un aprakstīja poļu kartogrāfs Vitolds Romers (Witold Romer). Tās pamatā ir 3–5 un vairāk dažāda blīvuma pelēko toņu izdalīšana no oriģinālā attēla. Tehniski to veic, izveidojot no oriģinālā negatīva tik daudz dažāda blīvuma grafisku negatīva kopiju, cik toņu paredzēts. Galīgo attēlu iegūst, secīgi kopējot visus starpnegatīvus uz vienas fotopapīra loksnes, ievērojot precīzu attēla savietojamību.

Valters Jānis Ezeriņš, "Peldētājs"

Fotografika

Fotografikas jēdzienam ir vairāki skaidrojumi. Par fotografiku tiek saukti fotoattēli, kuros ir tikai melni un balti toņi. Šādā attēlā nav pustoņu, un te svarīgi ir tikai kontrasti.

Valters Jānis Ezeriņš, “Vecā jūrnieka portrets”

Fotogramma

Fotogrammas ir paši pirmie fotogrāfiskie attēli, tās gatavotas vēl pirms fotogrāfijas oficiālās dzimšanas dienas. Fotogramma atšķirībā no fotogrāfijas top bez fotokameras starpniecības. Te priekšmets (augs, trafarets utt.) tiek likts virs gaismjutīga materiāla, visbiežāk – fotopapīra, apgaismots, rezultātā iegūstot grafisku attēlu.

Valters Jānis Ezeriņš, "Likteņa līkloči", 1985. Krāsota želatīna plate, 10x15 cm

Valters Jānis Ezeriņš, “Spārni”, 1973. Skrāpējums uzbriedinātā želatīna emulsijā uz stikla

Kristalogrāfija

Kristalogrāfija ir fotogrammas paveids. Uz stikla uzliek attīstītāju un ļauj tam dabīgi izžūt. Tad to kopē sudraba želatīna tehnikā kā parastu fotouzņēmumu. Lai iegūtu apmierinošu attēlu, eksperimentu nākas veikt vairākkārt, jo rezultāts atkarīgs no nejaušības.

Valters Jānis Ezeriņš, fotogrāfija kristalogrāfijas tehnikā

 “[..] Runājot par par kristalogrāfijas, fotogrammas un solarizācijas tehnikā darinātiem darbiem, Valters Jānis Ezeriņš vairākkārt uzsvēris procesa grūti kontrolējamo dabu. Piemēram, komentējot kristalogrāfijas (1964-1968): “Daudzmaz lietojama katra trīsdesmitā – piecdesmtītā kristalogrāfija. Rezulāts atkarīgs no ķimikāliju proporcijām.”

(Tīfentāle, A. Valters Jānis Ezeriņš. Fotodizainers, žurnāls “Foto Kvartāls”, Nr. 4 (18), Rīga, Neputns, 2009)

Rastrējums

Rastrējums fotoattēlā dod tam grafisku struktūru, kuru rada daudzi sīki punkti, līdzīgi kā poligrāfiskajā attēlā. Tas, tāpat kā rupjais grauds, ir defekts, bet var kalpot kā mākslinieciskais līdzeklis. Tā iegūšanai nepieciešama speciāla kopēšana, izmantojot nevis caurspīdīgu stiklu, bet matstiklu bez defektiem.

Valters Jānis Ezeriņš, "Bēthovena portrets" punktu rastrējuma tehnikā

“Ezeriņa autortehnikas paredz darbu ar ķimikālijām un gaismu tieši uz gaismjūtīgās virsmas, bez fotokameras un negatīva starpniecības, vai arī apstrādāt no negatīva iegūtu attēlu tiktāl, ka tas zaudē savu tiešā realitātes attēlojuma lomu un kļūst par dekoratīvu motīvu, par vizuālu zīmi – vienlaikus pazīstamu un vienlaikus atsvešinātu. Kā redzam, piemēram, portretos ar rastrējumu un grafisko pēcapstrādi – Ludvigs van Bēthovens (1970), Kārlis Sebris (1974), Emilis Melngailis (1974). Šie grafiskie fotodarbi apliecina fotoprocesu un tiem raksturīgās melnbaltās estētikas iespējas mākslā, kuras nav tieši saistītas ar šobrīd dominējošo fotogrāfijas pielietojumu realitātes fragmenta attēla iegūšanai.”

(Tīfentāle, A. Valters Jānis Ezeriņš. Fotodizainers, žurnāls “Foto Kvartāls”, Nr. 4 (18), Rīga, Neputns, 2009)

Solarizācija

Solarizācija (Sabatjē efekts) veidojas fotomateriāla attīstīšanas laikā, to otrreiz sagaismojot un turpinot attīstīt. Rezultātā attīstās blīvs, gandrīz necaurspīdīgs attēls, kas sastāv no baltām līnijām. Vietām parādās arī negatīva efekts. Tā kā efekts veidojas tikai starp kontrastainiem laukumiem, solarizējamais attēls ir jāsagatavo, pārkopējot to uz kontrastaina fotomateriāla. Procesā tapušo efektu atklāja franču ķīmiķis Sabatjē jau 19. gadsimta vidū, tādēļ arī šo tehniku mēdz saukt viņa vārdā.

 Valters Jānis Ezeriņš, fragments no lielformāta (3x12m) fotogrāfijas izstādei Londonā solarizācijas tehnikā (1968.gads)

Pozitīvs-negatīvs

Šajā tehnikā gatavotais attēls ir uz vienas fotoloksnes projicēts viena attēla pozitīvs un negatīvs, kopējot tos vienu otram virsū, tādējādi iegūstot specifisku telpisku efektu.

          Gunārs Binde, "Ozoli", 1967

Avoti:

No Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstādes “Fotokluba “Rīga” vēsture”, kuratore – Daiga Jamonte
Tīfentāle, A. Valters Jānis Ezeriņš. Fotodizainers, žurnāls “Foto Kvartāls”, Nr. 4 (18), Rīga, Neputns, 2009

Attēli:

No fotokluba "Rīga" arhīva
No Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma
No Valtera Jāņa Ezeriņa privātkolekcijas
No Gunāra Bindes privātkolekcijas

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Fotoklubs “Rīga” 1962–1991

No amatieru kluba līdz pasaules līmeņa māksliniekiem – fotokluba “Rīga” attīstība.

Rīgas fotoacs

Kluba biedri dalās atmiņās par pirmajiem soļiem fotomākslā.

Fotomākslas rēbuss

Atrodi simbolus, kas veido fotogrāfa Gunāra Bindes teikto par fotomākslas īpatnībām un vilinājumu.