Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Pirmie brīvprātīgo pulki, ugunskristības, cīņas par Latviju zem dažādiem karogiem.

“Uz Daugavas krastiem latviešu strēlnieki lika pirmo stūrakmeni un pamatu tagadējai brīvai Latvijai. Tur no 1915. gada oktobra līdz 1917. gada septembrim pie latviešu strēlniekiem burtiski piepildījās latvju tautas dziesmas vārdi:

“Uz ežiņas galvu liku,
sargāt savu tēvu zemi.”

Agrāko strēlnieku vietā izauga latvju tautas tagadēja nacionāla armija, kura izcīnīja svēto atbrīvošanas karu un neatkarīgo Latviju, kura nostājas tagad kā pilntiesīgs loceklis citu pasaules valstu vidū. Vecajiem strēlniekiem nebija lemts ņemt dalību atbrīvošanas svētkos zem brīvas Latvijas karogiem.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Pirmie brīvprātīgo pulki, ugunskristības, cīņas par Latviju zem dažādiem karogiem.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki un virsnieki ierindā pie Grīziņkalna estrādes Rīgā. 1916. gada aprīlis. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Latvijas dēli, mums atļauts dibināt kara pulkus. Par pamatu šiem pulkiem tiek likti tie 2 varonīgie bataljoni, kas 19. un 20. aprīlī atsita vācu uzbrukumu Jelgavai. Pulkus vadīs latviešu virsnieki. Latviešu pulki kalpos Latvijas atkarošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu kā nešķirama varenās Krievijas daļa. Šo pulku apgādāšanu uzņēmās valdība, bet kā latviešu brīvprātīgi pulki un tautas lepnums tie stāvēs mūsu tautas īpašā aizgādībā un mīlestībā.

Ienaidnieks samin mūsu druvas; pārvērš mūsu mājas par pelniem un mūsu pilsētas par gruvekļiem. Mūsu sirmgalvji un bērni, mātes, sievas un meitas vienmēr vēl bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesīm, viņi gaida mūsu aizstāvēšanas.

Un mēs neesam vieni: dienu no dienas, plecu pie pleca mēs cīnāmies kopā ar diženo krievu tautu. Ticiet Krievijas nesalaužamai varenībai, ticiet latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies zem savas tautas karoga, zem divgalvainā ērgļa spārniem.

Latviešu strēlnieku organizācijas komitejas aicinājums brīvprātīgi pieteikties latviešu strēlnieku bataljonos, 1915. gads. LNA LVVA.

Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu tautas liktenis. Pēc šiem 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas kultūrālās atdzimšanas sapnim. Tagad vai nekad! Kara laukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava. Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkaptis cilājat, un jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, – apmaināt izkaptis un arklu pret kareivja zobenu! Un visi, kas izkaisīti svešumā, bet kam sirds vēl pukst priekš dzimtenes, sniedzat roku uz cīņu! Jo vairāk esam zaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst. 

Lielajam naidu laikam jātop par lielu cerību un lielas saņemšanās laikmetu visā mūsu tautā. Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī grūtā brīdī paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim paši viņas likteni!

“Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi!”

Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!

Ar savu patriotismu, savu uzticību caram un Krievijai un varonību cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku latvieši ir pelnījuši iet kaŗā zem sava karoga. Vai tas nepilda mūsu sirdis ar lepnumu! Un kur lai latvietis ar lielāku prieku cīnītos, ja ne zem sava karoga? Kur lai viņš mīļāk noliek galvu, ja ne uz savas dzimtenes ežas! Brāļi, kaŗa pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!

Latvju dēli, atsaucaties, – pati dzimtene jūs sauc. Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas, – apstājaties: dzimtene jūs sauc!

“Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!””

Valsts domnieki: J. Goldmanis, J. Zālītis, Pēterpilī, 19. jūlijā, 1915. gadā.

Uzsaukuma autori: Rakstnieki Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe, publicēts “Dzimtenes Vēstnesī” 1915. gada 28. jūlijā (10. augustā).

Brīvprātīgo pulki

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki ierindas mācībās Dubultu jūrmalā. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

Brīvprātīgo latviešu strēlnieku pavadīšana uz apmācībām Daugavmalā Rīgā. 1915. gada 30. augusts. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Citkārt šādu lūgumu, visticamāk, noraidītu, bet piedzīvotās neveiksmes spieda cara ģenerāļus piekāpties. 1915. gada 19. jūlijā (1. augustā) tika saņemta atļauja divu – 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas – latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanai no brīvprātīgajiem. Pēc laikrakstos publicētā uzsaukuma “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” izveidotā bataljonu Organizācijas komiteja sāka brīvprātīgo pieņemšanu Rīgā, pēc tam arī citur Latvijā, kā arī Tallinā, Petrogradā, Maskavā u. c., kur bija apmetušies latviešu bēgļi un evakuētie strādnieki. Pieteicās galvenokārt jauni puiši – 17–20 gadus veci, kurus vēl nebija skārušas mobilizācijas. Pavisam pieņēma vairāk nekā 8 tūkstošus brīvprātīgo.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona 12 gadus vecais brīvprātīgais Veidemanis. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Sākumā latviešu strēlnieku pulki sastādījās tikai no brīvprātīgiem, gluži jauniem zēniem, sevišķi pirmie trīs pulki. Pirmā pulkā nebija kareivja, vecāka par 19 gadiem. Jauno zēnu kara aizgrābtība nav aprakstāma. Nebij uzdevuma, kurš netika izpildīts, nerēķinoties ne ar kādām grūtībām un upuriem. Kas varēja līdzināties, piemēram, pirmā pulka pirmās rotas diviem uzbrukumiem pašā strēlnieku darbības sākumā neaizmirstamā Fridriha Brieža vadībā? Ziemas laikā pārraut ienaidnieka drāšu aizžogojumus, vilku bedres un ierakumus, pāriet pār neaizsalušu upi, noņemt ienaidniekam ložmetējus un sagūstīt vairāk desmitus pretinieka kareivju un gandrīz bez kādiem zaudējumiem atgriezties atpakaļ! Tur vajadzēja ārkārtīgas izturības un disciplīnas, ja iedomājamies, ka uzbrukuma izvešana velkas diezgan ilgi, ka kareivjiem bija jāslēpjas un jānogaida ledainā aukstumā bez kustēšanās vairākas stundas.”

Rūdolfs Bangerskis. Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita. Valters & Rapa, Rīga, 1922.

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona jātnieku-spridzinātāju komanda pie Huzāru kazarmām Rīgā. 1916. gads.  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Oficiāli pieņēma 17–35 gadus vecus jaunekļus un vīrus, ar vecāku atļauju arī nedaudz jaunākus. Starp citu, kāds dokuments liecina, ka pieteikties vēlējušās arī 38 jaunas sievietes, tomēr viņām nācās samierināties ar iespēju kļūt par medicīnas māsām. Tomēr vienai 21 gadu vecai Kurzemes bēglei Līnai Čankai ar nelaiķa brāļa dokumentiem un paziņas palīdzību (viņš izgāja ārsta apskati) izdevās iekļūt pieņemto brīvprātīgo rindā, pēc tam pārliecināt bataljona komandieri. (..) Vēlāk par kaujas nopelniem Latvijas armijas rindās 1919. un 1920. gadā viņa tika apbalvota ar Lāčplēša kara ordeni.”

Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku zvērests Torņkalnā Rīgā. 1916. gada 18. decembris. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums. 

“Pieņemtos brīvprātīgos nolēma izvietot Mīlgrāvī un Daugavgrīvā. Uz turieni viņus pa Daugavu nosūtīja liellaivās. “Visas ielas bija pavadītāju pilnas, vesels ziedu lietus bira uz mums no logiem,” lasāms Friča Riekstiņa atmiņās.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

Būt un palikt atšķirīgiem

Latviešu strēlnieki pozīcijās Smārdes rajonā. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums. 

“Pēc pirmo bataljonu izveidošanas tika dota atļauja formēt nākamos, t.i., 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras, kā arī rezerves bataljonu. Ikvienā no astoņiem aktīvajiem bataljoniem bija četras rotas un piecas speciālās rotas, pavisam 1246 strēlnieki un apakšvirsnieki (instruktori), 26 virsnieki un 6 karalaika ierēdņi, tai skaitā 2 ārsti. Tāpēc ar brīvprātīgajiem vien nepietika, un turpmāk bataljonos iekļāva mobilizētos un no citām karaspēka daļām atsūtītos latviešus.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona podporučiks Andrejs Skroderēns. 1916.–1917. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Ieņemot zināmu autonomu stāvokli cariskajā armijā, bataljoni centās to maksimāli izmantot. Tā kā strēlnieku vidū bija arī drēbnieki un kurpnieki, ar viņu palīdzību tika saīsinātas un sašaurinātas maisveidīgās formas blūzes, sašaurināti zābaku stulmi. Cepurei apgrieza nagu, tās sānus pavilka uz leju, bet no virspuses cepuri iebuktēja, priekšdaļu paceļot uz augšu. Kopā ar pašapziņu apliecinošo stalto stāju, disciplinētību, akurātību dienesta pienākumos un apģērbā, ar vairāk vai mazāk pašapzinīgo sejas izteiksmi latviešu strēlniekus bija viegli atšķirt no krievu kareivjiem.”

Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona orķestra muzikanti pozīcijās Ķemeru apkārtnē, vērojot biedru laušanos. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

Latviešu strēlnieki veicot galdnieku darbus. 1916.–1917. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Citu karaspēka daļu virsniekus un kareivjus pārsteidza gan pie strēlnieku zemnīcām (patvertnēm) ierīkotie celiņi un pat vienkāršas puķu dobes, gan latviešu vēlme brīvos brīžos lasīt grāmatas, bet pēc nomaiņas pozīcijās tuvākajā aizmugurē sagatavot un uzvest nelielas ludziņas, gan spēja izdot savus žurnālus un sportot. Nekas tamlīdzīgs Krievijas bruņotajos spēkos nebija pieredzēts.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

Ugunskristības

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas strēlnieki. Vidū rotas komandieris praporščiks Pēteris Dardzāns. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Pirmajā apšaudē naktī no 24. uz 25. oktobri, veicot izlūkošanu Mangaļu mežsargmāju rajonā (ap 8 km uz austrumiem no Kalnciema), ievainoja vienu 1. rotas strēlnieku. Taču patiesās kaujas jeb ugunskristības bataljona 2. un 3. rotai notika nākamajā dienā, t.i., 25. oktobrī. Kā liecina 3. rotas komandiera Pētera Dardzāna un vairāku strēlnieku atmiņas, sadursme ar pretinieku izraisījās pēkšņi, rotām nokļūstot spēcīgā apšaudē. Daugavgrīvieši neapjuka, un abas rotas atsita vairākus vāciešu uzbrukumus purvainajā un mežainajā apvidū. (..) Šai pirmajā kaujā krita divi 3. rotas strēlnieki (rīdzinieks Jēkabs Voldemārs Timma un kurzemnieks Andrejs Stūris) un Jānis Gavenass no 2. rotas.”

Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki pozīcijās Tīreļpurva rajonā Ziemassvētku kauju laikā. 1916. gada decembris. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Lielākā un nozīmīgākā 12. armijas uzbrukuma operācija Pirmā pasaules kara laikā, kurā īpaša loma bija latviešu strēlniekiem, bija Ziemassvētku kaujas. (..) Neveiksmīgās marta un jūlija kaujas [1916. g.] 12. armijas krievu kareivjos izplatīja un nostiprināja pārliecību, ka veltas ir pūles pārraut vāciešu ilgstoši un rūpīgi nocietinātās pozīcijas Rīgas frontē no Bērzmentes pie Daugavas līdz pat Klapkalnciemam pie Rīgas jūras līča, tātad apmēram 100 km garumā ar daudzkārtējiem dzeloņstiepļu žogiem ierakumu priekšā, betonētiem bloklaužiem (blokmājām), kas kalpoja kā ložmetēju ligzdas. (..) Pārraut ienaidnieka fronti tika plānots ar pēkšņu un negaidītu kājnieku uzbrukumu, artilēriju iesaistot vēlāk. Par pārrāvuma veicējiem R. Dimitrijevs [12. armijas pavēlnieks] izvēlējās kaujinieciskāko 12. armijas spēku – latviešu strēlniekus.”

Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

“Ziemassvētku kauju pirmajā dienā latviešu strēlnieku veiktais vācu spēcīgi nocietināto aizsargpozīciju pārrāvums bez to iepriekšējas artilērijas apšaudes pārsteidza angļu un franču militāros speciālistus. Rietumu frontē viņi gan kaut ko tādu neuzdrošinājās atkārtot. Tikmēr strēlnieki, drūmi klusējot, pēc janvāra kaujām no Tīreļpurva atgriezās Rīgā un Rīgas jūrmalā. Ļoti daudz viņu biedru palika sniegotajos klajumos, bet dzīvie jutās augstāko vadītāju piekrāpti un nodoti.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (pulka) komandieris, Ziemassvētku kauju laikā – Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks – kapteinis Rūdolfs Bangerskis. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Janvāra pirmajās dienās pirmajai brigādei deva uzdevumu, kas līdzinājās noziegumam: viņai pavēlēja bez artilērijas palīdzības izdarīt uzbrukumu vāciešiem, kuri ieņēma apstiprinātas blindāžas, ejot pa atklātu purvu 2–3 verstis. Šinī uzbrukumā purvā palika guļam mūžīgā miegā veselas ķēdes latviešu strēlnieku, kurus nopļāva ienaidnieka ložmetēji. Visvairāk tur cieta 3. latviešu pulks. Vajadzēja nedaudz lielgabala šāvienu, lai izdzītu ienaidnieku no viņu blindāžām.

Šinī pavēlē bija sajūtama it kā ļauna ironija par latviešu metodi pārraut pastiprinātu fronti bez artilērijas palīdzības pirmajā uzbrukumā un par tās panākumiem.”

Rūdolfs Bangerskis. Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita. Valters & Rapa, Rīga, 1922.

Ziemassvētku kauju varoņu apbalvošana 1917. gada februārī. Strēlniekus apbalvo Krievijas lielkņazs Georgijs Mihailovičs, aiz viņa 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris pulkvedis Jānis Kalniņš. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Lielie zaudējumi decembra un janvāra kaujās atnesa arī citas nelaimīgas sekas. Pēc kaujām otrā janvāra pusē latviešu pulkos nebija 30% no viņu agrākā sastāva. (..) Pulkus vajadzēja papildināt ar visu, kas nāca priekšā. Es vienā no atsūtītām papildu rotām tikai paskatījos un tūliņ, bez izņēmuma, aizsūtīju atpakaļ uz Rīgu, tik negaidīti slikts bij viņas sastāvs. Liela daļa no tiem pavisam nebija latvieši. Pēc papildinājuma februāra mēnesī daudzus pulkus vairs nevarēja pazīt – jaunu, brašu zēnu vietā viņos bija veci vīri sirmām bārdām un pat kropļi.”

Rūdolfs Bangerskis. Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita. Valters & Rapa, Rīga, 1922.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki atpūtā Tīreļpurva rajonā. 1916.–1917. gada ziema. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Pēc štāba aprēķiniem, Rīgas frontē no 1915. līdz 1917. gadam krievi pavisam zaudējuši 125 000 cilvēku – kritušu, ievainotu, gūstā saņemtu, bet ieguvuši ar Ziemsvētku uzbrukuma palīdzību četras kvadrātverstis no vāciešu pozīcijām, un taisni šīs verstis krīt uz Tīreļpurva un Ložmetējkalna daļu, kuru mēs ieņēmām pa Ziemsvētku kauju laiku. Vēlāk izrādījās, ka ieņemtais zemes gabals mums taktiskā ziņā nāca par ļaunu, tāpēc, ka bijām ielīduši kā maisā vācu pozīcijās, caur ko, pirmkārt, pagarinājām savu ierakumu līniju un, otrkārt, atradāmies ar pavisam kailu aizmuguri plašā Tīreļa–Bļodnieku–Silenieku apkārtnē.”

Jukums Vācietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Pa aizputinātām pēdām, SIA J.L.V., 2017.

2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku apbalvošana. Strēlniekus apbalvo apakšpulkvedis Rūdolfs Bangerskis. 1916. gada 26. novembris. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“(..) cara valdība pavisam neuzticējās latviešiem un tāpēc neatvēlēja formēt pie latviešu brigādēm artilēriju, kavalēriju utt. Latviešu kājnieku pulki nebija tādēļ spējīgi būt patstāvīgi. Krievu komandējošās aprindas gribēja izlietot latviešu pulkus kā dūšīgus vācu aizžogojumu rāvējus atsevišķu operāciju vajadzībai. (..) Mums, latviešiem, lika cerēt, ka mūsu kaujās parādītā dūšība un lieliskie upuri Rīgas frontē nāks par labu latviešu tautai. (..) Latviešu komandieriem vajadzēja skatīties tālāk; viņiem vajadzēja jau tad paredzēt, ka mūsu astoņiem latviešu pulkiem būs jāpaliek par to sakni, uz kuras parādīsies galu galā apbruņotā latviešu tauta, un ka šinī nolūkā šos astoņus pulkus vajadzēja saudzēt no liekas izdeldēšanas atsevišķos uzbrukumos.”

Jukums Vācietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Pa aizputinātām pēdām, SIA J.L.V., 2017.

Starp lielvarām

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieku grupa. 1916. gada rudens. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Gandarīti par carisma krišanu, atsevišķi no pārējās 12. armijas organizējās latviešu pulku strēlnieki un virsnieki, paužot atbalstu Latvijas autonomijas idejai. Viņi bija ja ne pirmie, tad vieni no pirmajiem, kas topavasar pacēla sarkanbaltsarkano karogu.

Strēlnieku un virsnieku sadarbība neatbilda lielinieciskās (komunistiskās) Latvijas Sociāldemokrātijas interesēm. Savulaik nosodījusi latviešu bataljonu izveidošanu, pēc legalizēšanās šī partija izvērsa plašu un rosīgu aģitāciju strēlnieku vidū.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki saņem amerikāņu Vinčestera sistēmas šautenes M95. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Latvieši juta sāpes par lieliem zaudējumiem, neuzticību augstākiem krievu virsniekiem un paslēptas domas, ka viņus tīši jeb netīši pamazām iznīcina. Tas deva bagātu barību aģitācijai pie tiem strēlniekiem, kuri uz saviem pleciem iznesa lielās kaujas un kuri labos kaujas iznākumu gadījumos būtu, bez šaubām, tas drošākais spēks komunisma iznīcināšanai pašā viņa sākumā.”

Rūdolfs Bangerskis. Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita. Valters & Rapa, Rīga, 1922.

“Latviešu strēlnieku 1. kongresā (27.–29. martā, resp., 9.–11. aprīlī) lieliniekiem vēl neizdevās atšķelt strēlniekus no virsniekiem, taču enerģiski tika vervēti atbalstītāji, pulkos dibinātas partijas grupas jeb frakcijas, kas pakāpeniski pakļāva savai ietekmei strēlnieku vēlētās komitejas. Diemžēl ne Nacionāldemokrātiskā, ne Radikāldemokrātiskā, ne Demokrātiskā, ne arī kāda cita no jaundibinātajām latviešu politiskajām partijām nepievērsa latviešu strēlniekiem vajadzīgo uzmanību.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

Strēlnieku bataljonu dibinātāji, Krievijas Valsts domnieks Jānis Goldmanis
Strēlnieku bataljonu dibinātāji, Krievijas Valsts domnieks Jānis Zālītis

“Lielinieku grupa panāca delegātu vairākuma atbalstu neuzticības izteikšanai J. Goldmanim un J. Zālītim, kā arī Organizācijas komitejas darbības revīzijai un tās likvidēšanai. Izpildu komitejas jeb Iskolastrela prezidijā no 7 ievēlētajiem locekļiem 3 bija lielinieki. (..) Vārdos atbalstot autonomijas ideju, latviešu lielinieki to uzskatīja vienīgi par taktisku soli ceļā uz sociālistisku revolūciju. (..) lielinieku ietekme pakāpeniski kļuva noteicoša. Viņi bija arī tie, kas noskaņoja strēlniekus ne tikai pret ģeneralitāti, bet pēc tam arī pret virsniekiem, mazinot to autoritāti un panākot ne viena vien virsnieka aiziešanu no latviešu strēlnieku pulkiem.”

Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki Huzāru kazarmās Rīgā. 1916. gadā. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“1917. gada 1. septembrī (v. st.: 19. aug.) sākas vācu ofensīva Rīgas frontē. Demoralizētās krievu daļas bez nopietnākas pretestības pamet ierakumus un bēg. Zemgaliešu pulks Vācieša vadībā un 6. Tukuma pulka vienības 26 stundu nepārtrauktā cīņā aptur vāciešus pie Mazās Juglas un tādā veidā izglābj 12. armiju (un līdz ar to I latviešu brigādi) no krišanas vācu gūstā. Zemgalieši šais cīņās parādīja ārkārtīgu varonību un nāves nicināšanu. J. Vācietis par šo kauju raksta: “Bet latviešu strēlnieku asinis plūda pie Juglas krastiem, viņas rādīja vāciešiem, ka mūsu krūtīs pukst karsta sirds, pildīta ar mīlestību uz Latviju, ka mēs neizklīdīsim… ka mēs centīsimies nākt atpakaļ kā uzvarētāji.” Tā bija pēdējā lielākā strēlnieku kauja uz Latvijas zemes.”

Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis. Pa aizputinātām pēdām, SIA J.L.V., 2017.

Izšķiršanās

Latviešu strēlnieku vienību uzbrukuma shēma Bunču māju rajonā Jūlija kauju laikā 1916. gada 17. Jūlijā. LNA LVVA.

“Divus gadus latviešu strēlnieki bija iesaistīti Rīgas un līdz ar to arī Vidzemes un Latgales aizstāvēšanā, zināmu laiku pat ar cerībām piedalīties vācu karaspēka ieņemtās Kurzemes atbrīvošanā. Pēc 1917. gada 3. septembra nebija nopietna pamatojuma domāt par vācu karaspēka atspiešanu un Rīgas atgūšanu. (..) 12. armijas tuvākajā aizmugurē pēc atkāpšanās vēl labu laiku turpinājās haoss. No savām karaspēka daļām noklīdušie kareivji nekautrējās aplaupīt apkārtējos lauciniekus. (..) Lai panāktu kārtību aizmugurē, gribot negribot nācās iesaistīt latviešu strēlniekus, jo tikai ar viņu palīdzību varēja apkarot krievu karaspēka daļu marodierismu.”

Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā (1915–1918). LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona telefonists pozīcijās. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Strēlnieku pulkos esošie lielinieki parūpējās par atbalstu Oktobra apvērsumam Petrogradā. Viņu izveidotā Kara revolucionārā komiteja arestēja lielāku skaitu latviešu virsnieku, arī 1. Daugavgrīvas pulka komandieri pulkvedi Fridrihu Briedi, kas atgriezās pulkā pēc Ziemassvētku kaujās gūtā ievainojuma atkārtotas ārstēšanas. (..) Kara revolucionārā komiteja tikmēr ar vairāku pulku palīdzību pārņēma kontroli pār svarīgākajiem dzelzceļa mezgliem Ziemeļvidzemē – Cēsīm, Valmieru un Valku. Tādējādi netika pieļauta palīgspēku no 12. armijas nosūtīšana Krievijas Pagaidu valdības atbalstam.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki apmācībās. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Pēc Brestas miera noslēgšanas starp padomju Krieviju un Vācijas bloka valstīm Krievijā pavisam atradās 11,7 tūkstoši latviešu strēlnieku. Latviešu pulkus kā vecās armijas daļas gatavojās izformēt un demobilizēt, jo padomju varas organizējamajā strādnieku un zemnieku Sarkanajā armijā nacionālas karaspēka daļas nebija paredzētas. Paši strēlnieki gan nevēlējās izklīst pa visu plašo Krieviju, un nebija arī zināms, kāds liktenis pēc Pirmā pasaules kara beigām piemeklēs vācu karaspēka okupēto Latviju. Ar pulku izformēšanu negribēja samierināties militārais speciālists Jukums Vācietis, kas bija iestājies padomju valdības dienestā. Viņš paļāvās uz Vladimira Ļeņina, Kompartijas vadītāja un padomju valsts vadītāja, solījumu, kam neviena cita krievu politiskā partija nepiekrita, – pieļaut mazo tautu patstāvību. Tādēļ pulkvedis uzskatīja, ka latviešiem vajag “Krievijas padomju varu ar ieročiem rokās, lai gala rezultātā gūtu brīvu Latviju”. Ievērojot strēlnieku saglabāto disciplinētību un kaujas spējas, Padomju Krievijas Karalietu tautas komisariāts bija spiests internacionālajā Sarkanajā armijā kā pirmo (1918. gada 13. aprīlī) dibināt nacionālu Latviešu strēlnieku padomju divīziju. (..) Gada beigās Latviešu divīzijā bija 18 tūkstoši karavīru, kuru rīcībā atradās vismaz 400 ložmetēji, apmēram 80 lielgabali un 20 lidmašīnas.”

Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas strēlnieki. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Latviešu strēlnieku korpusam, labi apbruņotam un organizētam, ar padomju ideoloģiju, bija lemts nostiprināt padomju varu Krievijā un būt gatavam kā latviešu nacionālam karaspēkam ieņemt Latviju pēc Vācijas sadragāšanas pasaules karā.” 

Jukums Vācietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Pa aizputinātām pēdām, SIA J.L.V., 2017.

Atklātne “Dievs, svētī Latviju”. Izdevusi Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Mākslinieks Jānis Roberts Tilbergs. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Ārējie apstākļi izšķīra latviešu strēlnieku likteni. Bija jāizvēlas, vai iet ar vāciešiem, ja pēdēji tik atļautu atgriezties strēlniekiem Latvijā, vai ar krieviem, t.i., lieliniekiem. Lielinieku seja vēl nebija atklāta. Neviens nezināja, kurp viņi vedīs tos, kuri ies kopā ar tiem. Latviešu karaspēka nodaļas palika pie krieviem. (..) Latviešu strēlnieku iziešana un savas tēvijas un viņu pāriešana pie lieliniekiem notika nepārvaramu apstākļu dēļ, kurus nekāda vara tanī brīdī nevarēja grozīt. Šie apstākļi noveda Padomju Krievijas dienestā un piespieda iet ar lieliniekiem vienu ceļu ļoti daudzus pat no viņu nāvīgākiem ienaidniekiem.” 

Rūdolfs Bangerskis. Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita. Valters & Rapa, Rīga, 1922.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Rakstnieki, mākslinieki, mūziķi

Pirmā pasaules kara laikā strēlnieku rindās stājās arī tā laika mākslinieki, rakstnieki, mūziķi. Šī pieredze vēlāk gūst spilgtu atspoguļojumu viņu daiļradē.

Latvija un latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā

Bēgļi, rūpnīcu evakuācija, iedzīvotāju skaita sarukums, strēlnieku gaitas – skaitļi un fakti.

Latviešu strēlnieki filmās

Pieci emocionāli un atšķirīgi skati uz strēlnieku gaitām un vēsturisko lomu dažādu laikmetu kinodarbos.

Kā tas sākās?

Notikumu hronoloģija: 1914–1920.