Četri “Hamleti”

Ik pēc 12 gadiem Oļģerts Kroders dažādos Latvijas teātros atgriežas pie “Hamleta” iestudējuma. Kas vieno un atšķir šos iestudējumus?

O. Kroders kopā ar diviem saviem Hamletiem – Rihardu Rudāku (Hamlets 1972.g. iestudējumā) un Ivo Martinsonu (Hamlets 2008.g. iestudējumā). Foto: Juris Kmins. Valmieras teātra arhīvs.

“Maģistrālā līnija viņa daiļradē ir klasikas iestudējumi – no 134 profesionālā teātrī režisora veidotajiem iestudējumiem aptuveni pusei pamatā ir literāri darbi, kurus to nozīmības dēļ var uzskatīt par stabilu kultūras sastāvdaļu jeb klasiku. Šekspīra traģēdija “Hamlets”, ko Kroders iestudējis četras reizes ar aptuveni vienādu laika intervālu – 12 gadi, ir viņam nozīmīgākais dramaturģiskais darbs, kurā ietvertajām idejām bijusi būtiska loma visā Krodera radošajā biogrāfijā. Šī atziņa ļauj noteikt režisora radošās darbības četrus periodus, kuru centrā ir “Hamleta” iestudējums kā precīzs mākslinieka laikmeta izjūtas noteicējs. Katra perioda iestudējumos rodami saskares punkti ar konkrētā “Hamleta” vēstījumu. Krodera radošās darbības četru periodu analīze atklāj arī viņa nemainīgos mākslinieciskos uzskatus un personības ietekmi uz radošo rokrakstu.”

Vēsma Lēvalde. Hamleta vārdi. Liepājas Universitāte, Kurzemes Humanitārais institūts, 2017.

1972. gada iestudējums Valmierā

1984. gada iestudējums Liepājā

1997. gada iestudējums Nacionālajā teātrī

2008. gada iestudējums Valmierā

1972. gada iestudējums Valmierā

Skats no izrādes. V.Šekspīrs “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”. Hamlets – Rihards Rudāks. Valmieras teātra arhīvs.

“1972. gada iestudējuma “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi” pamattēma ir inteliģenta cilvēka liktenis sabiedrībā, kas balstās uz nežēlīgu varas mašinēriju un tiekšanos pēc varas jebkādiem līdzekļiem. Tā ir iezīme, kas vieno seno Dāniju ar Angliju 16. un 17. gs. mijā tāpat, kā vieno ar 20. gs. 70. gadu PSRS.”

“Galvenā idejiskā līnija uzvedumā ir aktīvs vardarbības noliegums, jo režisors ir pārliecināts – cilvēks, kurš to pieņēmis, kļūst varmācīgs pret sevi.”

“Iestudējumā jaušama gan eksistenciālisma filozofijas, gan arī ekspresionisma ietekme – skatuves iekārtojums drīzāk raksturo galvenā varoņa izjūtas, nevis norises vietu, gan scenogrāfijā, gan adītajos un no ādas darinātajos tērpos dominē melnbalto krāsu gamma.”

Skats no izrādes. V.Šekspīrs “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”. Ofēlija – Lolita Plociņa-Vintere, Polonijs – Roberts Zēbergs. Valmieras teātra arhīvs.

Skats no izrādes. V.Šekspīrs “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”. Hamlets – Edmunds Freibergs. Valmieras teātra arhīvs.

“Arnolda Plauža scenogrāfijā izpaužas varas nesatricināmības ideja – uz skatuves ir augstas kāpnes, kuru galā novietoti divi karaļa troņa krēsli, virs tiem karājas draudīgs, taču nekonkrēts smagums. Apkārt kāpnēm labirinta veidā izvietotas kulises, kas veido ejas, kuras beidzas pie torņiem. Lai kuru eju labirintā izvēlētos, tā ved vai nu strupceļā, vai pie varas kājām. Izrādes noskaņa ir gandrīz šausmu estētikai atbilstoša, parādās nežēlības teātra elementi. (..) Gan mizanscēnu izkārtojumā, gan gaismu partitūrā, īpaši izrādes sākumā, tiek manifestēta Hamleta absolūtā nesaderība ar pārējo pasauli kā vienīgā “cilvēka” pretstats cilvēcību zaudējušam pūlim.”

Silvija Freinberga, “Antivarmācība.” Raksta manuskripts. Autores pierakstītas režisora Oļģerta Krodera piezīmes iestudējuma “Hamlets” tapšanas laikā L. Paegles Valmieras drāmas teātrī. Publicēts alm. “Teātris un Dzīve” 1973.g. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

1984. gada iestudējums Liepājā

Skats no izrādes. Viljams Šekspīrs, “Hamlets”. Valsts Liepājas teātris. Pirmizrāde 1984.g. 10.februārī. Jānis Makovskis – Hamlets. Liepājas teātra arhīvs.

“Gandrīz visi Krodera 80. gadu uzvedumi vēsta par intuitīvi nojaušamu sistēmas ļodzīšanos, jaunas ēras priekšnojautām, kas inteliģencei priekšplānā izvirza eksistenciālu jautājumu – stāvēt malā, koncentrēties “tīrajai mākslai” vai būt sabiedrības virzītājam, kas neizbēgami noved pie ideālu un realitātes sadursmes. Paralēles ar sabiedrisko situāciju saskatāmas arī Krodera 1984. gadā Liepājā iestudētajā Šekspīra traģēdijā “Hamlets, dāņu princis”, kur, turpinot antivarmācības tēmu, režisors īpaši akcentējis militārisma noliegumu. Tas ir tiešs protests pret valdošo politiku Padomju Savienībā.”

Skats no izrādes. Viljams Šekspīrs, “Hamlets”. Valsts Liepājas teātris. Pirmizrāde 1984.g. 10.februārī. Priekšplānā no kr.: Jānis Makovskis – Hamlets, Anda Albuže – Ofēlija, Jānis Dreiblats – Polonijs. Foto: Valdis Brauns. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

“1984. gada 10. februārī pirmizrādi piedzīvo otrais Krodera uzvestais Šekspīra “Hamlets”. Tas ir ritmiski līdzenāks par pirmo iestudējumu, tomēr veidots tā, lai parādītu varas mehānisma un visas pastāvošās sabiedriskās sistēmas šķobīšanos, dramatisku cilvēka cīņu par jēgpilnu eksistenci bez skaidra mērķa redzējuma. (..) Tā vairs nav tieša humānisma un tirānijas konfrontācija uz skatuves, bet drīzāk emocionāla saruna ar skatītāju par to, kas notiek ar cilvēku kā individualitāti, ko viņš var iesākt tik nestabilā laikā.”

Skats no izrādes. Viljams Šekspīrs, “Hamlets”. Valsts Liepājas teātris. Juris Bartkevičs – Hamlets. Aina Jaunzeme – Ģertrūde, Jānis Lagzdiņš – Klaudijs. Liepājas teātra arhīvs.

“No 1972. gada iestudējuma atšķiras arī scenogrāfija un aktieru kostīmi. Skatuve vairs nav monolīts varas tronis, uz kuru ved visi ceļi un kas pārrauga visus ceļus, tā ir atvērta telpa, ko apjož tikai kulises, fonā uz neliela paaugstinājuma ir vairākas arkas, stilizēti heraldikas simboli.”

“Stāsts jau reiz ir izstāstīts, tagad režisors pēta, kāda ir Hamleta loma pasaulē, kas ir kā cietums brīvam garam, kurā vara ir agresīva, nestabila un neprognozējama.”

Apmetnis Inārai Kalnarājai Āksta lomā V. Šekspīra “Hamletā” Valsts Liepājas teātrī. Mākslinieks Aldis Kļaviņš. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

1997. gada iestudējums Nacionālajā teātrī

Skats no izrādes. Viljams Šekspīrs, “Hamlets”. Latvijas Nacionālais teātris. Hamlets – Ivars Stonins. Pirmizrāde 1997.g. 4. decembrī. Nacionālā teātra arhīvs.

“Krodera daiļradi 90. gados raksturo koncentrēšanās uz indivīda iekšējām izjūtām, atsvešinātību, instinktu dominēšanu pār intelektu, viņa izrādēs pasaule tiek tēlota nežēlīga un varmācīga, pret kuru labākās bruņas ir asa ironija, cinisms.”

“Izrādes galvenā akcentu pārbīde ir no agrākās varmācības nolieguma uz aicinājumu stāties pretī ļaunumam: “Ja abos iepriekšējos iestudējumos centos brīdināt skatītāju, ka, aktīvi pretojoties ļaunumam un atriebjoties, cilvēks pats kļūst nežēlīgs, tad šoreiz man gribējās pateikt, ka ļaunumam vajag pretoties, pat ja tas no varoņa prasa upurēt viņa dvēseli un dzīvību. Ļaunums šajā pasaulē ir pārlieku savairojies, lai mēs drīkstētu bezdarbīgi noskatīties un atļautu tam triumfēt.””

Programma. Viljams Šekspīrs, “Hamlets”. Latvijas Nacionālais teātris. Pirmizrāde 1997.g. 4. decembrī. Rež. Oļģerts Kroders, scen. Aigars Ozoliņš, kost.m. Ināra Gauja. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

“Nemitīgais teksta koriģēšanas process ir viens no iemesliem, kāpēc Kroders īsti kopīgu valodu neatrod ar galvenās lomas tēlotāju. Ivars Stonins intervijā laikrakstam “Diena” vēl pirms pirmizrādes atzīst, ka Hamleta loma viņam nāk grūti kā “bērns ziloņmātei” un pauž neapmierinātību: “Teksta apjoms ir milzīgs. Mājās to iemācies, bet, kad nostājies uz dēļiem, viss jālauž, jātaisa savādāk.””

“1997. gada iestudējumu gan pats režisors, gan kritiķi atzinuši par radošu neveiksmi, tomēr teksta interpretācijas analīze atklāj, ka režisora koncepcija ir tuvu 90. gadu otrās puses teātra procesam kopumā, kur dominē indivīda sašķeltība, vilšanās un ideālu zudums.”

Skats no izrādes. Viljams Šekspīrs, “Hamlets”. Latvijas Nacionālais teātris. Hamlets – Ivars Stonins, Klaudijs – Ivars Puga. Pirmizrāde 1997.g. 4. decembrī. Nacionālā teātra arhīvs.

“Zudis ne tikai mākslas ideāls, bet arī princis Hamlets kļuvis par ciniķi ar absolūtu ideālu trūkumu, pretstatā iepriekšējos iestudējumos konsekventi veiktajai mirušā karaļa, Fortinbrasa un Klaudija deheroizācijai. Nacionālā teātra izrādi raksturo jebkādu pozitīvu jūtu deficīts, tai skaitā netiek noliegta vardarbība kā savas dzīves telpas izkarošanas paņēmiens.”

2008. gada iestudējums Valmierā

Valmieras teātra aktieris Ivo Martinsons. Foto: Juris Kmins. Valmieras teātra arhīvs.

“Kroders 20. gadsimta beigās atgriežas Valmierā, sākumā kā viesrežisors – top Henrika Ibsena lugas “Jūns Gabriels Borkmans” uzvedums (1998), bet 2001. gadā viņš uz Valmieru pārceļas pavisam. 21. gadsimtā Krodera iestudējumi regulāri tiek minēti starp labākajiem Latvijā, apliecinot, cik režisoram svarīgs ir aktieru atbalsts un kopīgi uzskati par mākslu.”

Skats no izrādes. V.Šekspīrs, “Hamlets”, Valmieras Drāmas teātris. Hamlets – Ivo Martinsons, Ofēlija - Ieva Puķe. Pirmizrāde: 2008.g. 25.janvāris. Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, komponists – Emīls Zilberts. Foto: Mārtiņš Vilkārsis. Valmieras teātra arhīvs. 

“2007. gada nogalē Kroders Valmierā sāk darbu pie ceturtā “Hamleta” iestudējuma savā radošajā biogrāfijā un 2008. gada sākumā to nodod skatītāju vērtējumam. Iestudējums izpelnās plašu kritikas uzmanību un tiek izvirzīts “Spēlmaņu nakts” balvai septiņās nominācijās. (..) Iestudējuma teksts, salīdzinot ar 1972. gada un 1984. gada uzvedumiem, ir ievērojami īsāks. Saīsinājums attiecas arī uz nosaukumu, kur palicis tikai viens vārds – “Hamlets”.”

Skats no izrādes. V.Šekspīrs, “Hamlets”, Valmieras Drāmas teātris. No kreisās: Krišjānis Salmiņš, Dace Everss, Ieva Puķe, Rihards Rudāks. Pirmizrāde: 2008.g. 25.janvāris. Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, komponists – Emīls Zilberts. Foto: Mārtiņš Vilkārsis. Valmieras teātra arhīvs.

“Pēdējā iestudējuma koncepcija meklējama tieši “būt vai nebūt” interpretācijā. “Ja tu esi spējīgs palikt tāds, kāds tu esi, tad ir “būt”. Ja tu pakļaujies sabiedrības principiem un iekļaujies visā tajā sistēmā, tad esi pazaudējis sevi,” skaidro Kroders.”

Skats no izrādes. V.Šekspīrs, “Hamlets”, Valmieras Drāmas teātris. Hamlets – Ivo Martinsons, Hamleta tēva gars – Agris Māsēns. Pirmizrāde: 2008.g. 25.janvāris. Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, komponists – Emīls Zilberts. Foto: Mārtiņš Vilkārsis. Valmieras teātra arhīvs.

“Savā pēdējā Šekspīra “Hamleta” iestudējumā Kroders vistiešāk uzrunājis sabiedrību, alegoriski paužot brīdinājumu par to, pie kā var novest tautas sašķelšanās, līderu aprobežotība, varaskāre, materiālo vērtību prevalēšana pār garīgajām. (..) Idejiski ir noiets savdabīgs aplis, dialektiska spirāle, lai nonāktu pie atziņas, ka vardarbības intuitīvais noliegums izriet no tās bezjēdzības. Pasauli, uzskata Kroders, nevar izmainīt, var tikai bez jēgas iznīcināt savu “es”.”

Avots:

Vēsma Lēvalde. Hamleta vārdi. Liepājas Universitāte, Kurzemes Humanitārais institūts, 2017.

Attēli:

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

Valmieras teātra arhīvs.

Liepājas teātra arhīvs.

Nacionālā teātra arhīvs.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Domas un darbi

Oļģerts Kroders allaž ir bijis trāpīgs un tiešs, tāpēc – pieprasīts intervējamais. Daži citāti no viņa sacītā un fakti par viņa darbu teātrī.

Apģērbt Hamletu

Mākslinieces Annas Heinrihsones skices tērpiem Oļģerta Krodera ceturtajam “Hamletam” (2008. g.).

Režijas virsotnes

1972–2012: 16 spilgtākās Oļģerta Krodera izrādes.

Lomas un lietas

Rīgā, Sibīrijā, Valmierā, Liepājā – Oļģerta Krodera 56 gadi teātrī.