Agnese Cimdiņa: Krīzes dažādās sejas jeb 60 dienas laukos
Foto: LETA

ANO lēš, ka Covid ietekme uz globālo tirdzniecību būs graujoša - gada otrajā ceturksnī tā kritīsies par 26,9 procentiem, salīdzinot ar pirmo. Bezdarbs dramatiski pieaug. Valdības visā pasaulē meklē risinājumus ekonomikas glābšanai.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā skaidro mūsu premjers, atbalsts ekonomikas attīstībai Latvijā tiek īstenots caur dīkstāves pabalstiem, modernizāciju un investīcijām infrastruktūrā, lai palīdzētu sabiedrībai un ekonomikai krīzi pārvarēt, kā arī ielikt labus pamatus turpmākajai ekonomiskajai izaugsmeii. Vienlaikus Latvijas Bankas prezidents uzsver, ka jāgatavojas nākamajai krīzei un jārīkojas ilgtspējīgi. Gudri, stratēģiski atbalsta mehānismi pašreiz ir ļoti būtiski, taču atbalsta definējumi liek arī aizdomāties par to, kas ir attīstība un ilgtspēja un kuras sabiedrības grupas krīzes laikā tiek vai netiek pamanītas.

60 dienas laukos

Vai lauciniekus krīze neskar, vai viņi ir vairāk rūdīti kā pilsētnieki, vai viņu viedoklim ir pārstāvniecība? Šie jautājumi ne reizi vien ienāca prātā, pandēmijas apstākļos 60 dienas pavadot laukos, bet publiskajā telpā tikpat kā nesadzirdot lauku balsis. Krīzes laikā izgaismojas ne tikai pasaules kārtības ievainojamība, bet arī nevienlīdzība – kuru grupu viedoklis un vajadzības publiskajā telpā tiek pārstāvētas un kuru nē. Bet varbūt neizskanējušie kliedzieni pēc palīdzības lauku saimniecībām liecina par to dzīves modeļu ilgtspēju un potenciālu?

No sava pagalma redzu trīs kuplus ganāmpulkus un cilvēku darba iezīmētu ainavu – lauki tiek noecēti, aparti, apsēti, ceļmalas izpļautas. Dzīve neapstājas, to regulē ecēšanas, aršanas, sējas un slaukšanas laiki.

Esot laukos un domājot par krīzi pārvarošiem dzīves modeļiem - sociāli, ekoloģiski un ekonomiski-, vēlos atskatīties uz saimniekošanu Latvijas laukos iepriekšējās globālās krīzes laikā, kad padziļināti pētīju nelielās ģimeņu saimniecības. Pēc saimnieku teiktā, tieši nelielās daudznozaru saimniecības, kaut arī politiskajā diskursā nenovērtētas, krīzes laikā izdzīvo un uztur sociālekonomisko vitalitāti pagastā. Šāda saimniekošana garantējot tā saukto pārtikas drošību, tā esot veids, kā sevi pabarot, uzaudzināt bērnus, nesēdēt pie pagasta durvīm ar izstieptu roku, dzīvot ar jēgu un neatstāt tukšu vietu aiz sevis. Kādās vērtībās, zināšanās un kritērijos balstās viņu ilgtspēja?

Ražot sevii

Toreiz ir 2010. gads, globālā finanšu krīze. Vidzemniece kopā ar vīru apsaimnieko 40 ha meža, 11 ha ūdeņu, 22 ha pļavu, 5 ha ganību, 11 ha aramzemes, 1 ha purva. Aramzemē sēj miežus, griķus, rudzus, ziemas kviešus, zirņus, auzas, dārzeņus, ir iekopts augļu dārzs. Saimniecībā ir daži gaļas lopi, savvaļas zirgi, aitas, dīķos tiek audzētas zivis. Saimnieks zina stāstīt, ka viņa mežos ligzdo ap 70 putnu sugu, kailcirtes tādēļ necērtot, bet dīķos mājo 20 zivju sugas.

Neskatoties uz darbietilpīgo daudznozaru saimniecību, Vidzemniece atklāj, ka audzē galvenokārt pašu patēriņam, graudus maļ lopiem, tomēr šo to arī pārdodot vai iemainot. Lai stutētu ražošanu savai iztikai, saimnieks no sava meža ražo jumta skaidas. Palīgražošana ļaujot pielāgoties mainīgiem tirgus apstākļiem un bezdarbs neesot ne ziemā, ne vasarā. Zivju sezonā atbraucot cilvēki, kas devuši pienu vai citādi izlīdzējuši, un paņem zivis. Saimnieks atzīst, ka varētu vairāk ražot, bet, ja pašiem jānogādā līdz tirgum un vēl tirgū jāstāv, tad laika savā zemē strādāt vairs neesot. Pie tam pagastā praktiski nav brīvas zemes, līdz ar to saimniecību nav iespējams paplašināt.

Lai audzētu tikai vienu produktu, esot jābūt lielai industrijai. Bet lai dabas daudzveidību uzturētu, saimnieciskā daudzveidība esot ļoti vajadzīga. Kaut arī subsīdijas nepienākas, ja nevar uzrādīt realizētu produkciju, savu kapitālu uzkrāt varot. Naudas izteiksmē tas neesot pasakāms, bet tas esot ieguldījums savā saimniecībā.

Abi vidzemnieki sevi uzskata par pašpietiekamiem un neslēpj, ka lielā mērā tas ir viņu saimniekošanas mērķis – dzīvot neatkarīgi no valsts – tomēr ne viņu, ne citās saimniecībās ražošana nenotiek neatkarīgi no dominējošās ekonomikas. Līdzko viņi iepērkas vai pārdod tirgū, viņi sastopas ar cenām, kas noteiktas plašākā ekonomikā. Pieprasot platībmaksājumus vai subsīdijas, viņi sastopas ar plašāku Eiropas ekonomisko politiku. Saimniekojot bioloģiski, viņi ietekmējas ne tikai no dzimtas vērtībām, bet arī no transnacionālu vērtību piesātinātām ideoloģijām. Un ģimenes vajadzību nodrošināšanai viņi iesaistās plašākās transakciju sistēmās. Viņu postulētā pašpietiekamība ietver visus šos elementus. Tas liek domāt, ka saimniekošana pašpietiekamībai ir skaidrojama plašākā ekonomikas un kultūrsociālo nozīmju kontekstā nekā saimniekošana iztikai.

No ekonomiskā izdevīguma viedokļa esot vieglāk ražot sev nevis tirgum, jo trūkstot produktu realizācijas iespējas, attālums līdz pilsētu centriem ir liels, vietējo patērētāju pirktspēja zema, bioloģiskais ražošanas process dārgs, bet subsīdijas ES kontekstā zemas, kas liedz konkurēt ar poļu zemajām cenām. Turklāt ražošana ir arī kognitīvs process: produkcija tiek ražota ne tikai materiāli, bet arī ar jēgu. Vērtība šeit atklājas kā kultūrsociālās nevis ekonomiskās dzīves komponente un izpaužas attiecībās ar dabu, lopiem, vidi, apkaimes ļaudīm.

Ražošana kā kultūra

Atceros, kad pagastā strādāju, plānojām lauksaimniecības teritorijas, un priekšnieks saka: "Šitais mežiņš jācērt nost, te būs liels vienlaidus lauku masīvs." Es saku: "Kāpēc vidū nevar palikt smuks meža pudurītis?" – Viņš saka, "tas mežs tur neaugs – kad mēs sāksim miglot un darboties, mežs nokaltīs," atminas Vidzemnieks.

Savā saimniecībā viņš strādā bez minerālmēsliem un ķīmijas. Vidējais lauka lielums nav lielāks par hektāru, mēslojums no paša kūts aizsniedz katru lauku, pie katra lauka dīķītis:

Kolorādo vaboles mums nevairojas [..] tās ierobežo dabīgie ienaidnieki, kas nāk no ūdens, meža vai blakus dzīvā lauka. Tur, kur miglo, aiziet bojā ne tikai vaboles, bet arī viņu dabīgie ienaidnieki. Bet, kad ir aktivizēti šie dabas procesi, tur aug viss. Tur atlido tas stārķis no Āfrikas, tur pārstaigā tas kukainītis, tas viss kaut ko atstāj, un augsne no tā barojas. Zivju gārnis atnāk pie tava dīķa un zvejo zivis. Saskaņā ar Eiropas regulām būtu pareizi tur izlikt kaut kādus atbaidītājus un varbūt pat medīt, bet, ja to lauku apstrādā tā, ka tajā laukā ķīvīte var ligzdot, viņa staigā pa tavām vagām un Kolorādo vaboles lasa un, savus bērniņus sargādama, aizdzen zivju gārni no dīķa projām. Ar arklu brauksi vai sējmašīnu, līdz diviem metriem ķīvīte pielaiž klāt! To ligzdiņu var uzmanīgi apbraukt, un putniņš turpina tajā laukā perēt [..]Un visa šī ietekme nostrādā [..] Tu redzi, kurā laukā grieze griež, negribēsi viņu nopļaut, kamēr tā griezīte ligzdo.

Saimniekošanas radīto ekonomisko vērtību šādā saimniecībā nav iespējams aprēķināt, to atzīst arī pats saimnieks. Drīzāk vērtība te parādās kā kultūrdefinēts rīcības mērķis. Kultūra saimniekošanā parādās kā metaforu kopums, kura ietvaros saimnieki domā par savām iespējām, izvēlēm un vērtībām attiecībā uz darbu, vidi, patēriņu, tirgošanos, peļņu, labu dzīvi.

Vidzemnieka stāsts aktualizē jautājumu ne tikai par to, kas ir attīstības diskursā atzīta vērtība, bet arī par to, kas ir atzītas zināšanas. Tāpat kā tehnoloģijas jēdziena šaurais interpretējums publiskajā un nereti arī zinātniskajā diskursā, arī zināšanu jēdziena izpratne liedz saskatīt saimniecisko vērtību un potenciālu šādās saimniecībās. Saimniekošanas tehnoloģijas ir ne tikai rīki, bet arī kulturāli pārnestu zināšanu kopums, kas izpaužas ražošanā un praktiskā lietojumā. Lai izprastu saimniekošanu, ir jāsaprot, kādas prasmes cilvēki attīsta un ar kādu nolūku to dara; kā tās tiek mācītas un institucionalizētas; kā šo prasmju izplatība ir saistīta ar kultūrspecifiskas nozīmes un sociālas organizācijas veidošanos.

Zināšanas, tehnoloģijas, ilgtspēja

Zemgalietes 22 ha plašo bioloģisko saimniecību no visām pusēm ieskauj lielsaimniecības, tomēr kā sīksaimniece lielsaimniecību reģionā viņa jūtoties pagodināta. Kur lielsaimnieki braucot ar džipiem, tur viņa ar 10 gadu vecu fordu, kur viņa groza simtus, tur lielsaimnieki grozot tūkstošus. Bet viņa atzīst, ka netiktu galā ar 1000 hektāriem un nemaz negribētu. Viņa ir pieradusi strādāt ar to, kas viņai ir: 10 gaļas lopi, ap 60 trušu, 3 ha dārzeņu lauki, augļi un ogas. Vīrs atbild par gaļas lopiem, dēls – par trušiem un ogām, bet pati – par dārzeņiem, jo viņa vislabāk jūtot, kas kurā laukā darāms:

Vakar viens [lielsaimnieks] bija iebraucis un brīnījās[..] viss izskatoties aizaudzis, saka – vajadzētu nomiglot [..] Šogad tiešām vairāk nezāļu kā citu gadu. Bet man tas netraucē. Ja man ir balandas, tad zinu, ka kartupeļi arī izaugs [..]Pēc nezālēm mēs secinām, kas mums tajā laukā jādara [..] Virza liecina, ka sablīvēta augsne, par daudz mitruma. Balanda liecina, ka ļoti bagātīga augsne, vībotne ir jāatstāj šur tur, jo viņa palīdz pret dažādiem kaitēkļiem. Kosas, zirgskābene liecina, ka skāba augsne, ganu plikstiņš – ka ļoti nabadzīga augsne. Ja vārpata, tad arī sablīvēta augsne, neaugs nekas [..] Bet mēs arī ļoti daudz ravējam un tas sadārdzina bioloģisko produktu.

Otrpus Latvijā Rietumvidzmē 10 ha dārzeņu saimniecības saimnieki audzē kultūras, lai tās iestrādātu zemē. Viņi ievēro augseku, jo pareiza augseka, kaut darbietilpīga, saglabā zemes auglību un dod augstas dārzeņu ražas.

Šogad mums viena daļa dārzeņu tīrumi aizsēti ciet. Tur iesēti mieži, kvieši. Jaunnedēļ uzsēs virsū vēl āboliņu zaļmēslojumam. Tur mums ir agrie kartupeļi, viņus, kad noraks, tajā vietā iesēs eļļas rutku. Eļļas rutks pēc savas vērtības ir tas pats, kas kūtsmēsli [..]viņu iears iekšā. Tad tur stādīs kartupeļus un pēc tam tur plānojas burkāni, jo burkāns ir tā kultūra, kuram svaigu kūtsmēslu nedrīkst likt[..]Bioloģiskie ražotāji nekad nebūs tie milzīgie, rūpnieciskie ražotāji [..] šiem augiem ir cita enerģija, katrs apčubināts audzējot, ravējot, fasējot.

Minētie saimnieki savas zināšanas vēlētos popularizēt, taču atbalstu šādai aktivitātei esot grūti saņemt. Viņi to skaidro ar politikas veidotāju orientēšanos uz lielu saimniekošanu un vienaldzību pret vidi un saimniekošanas apstākļiem laukos. Jā, ražošana tirgum prasot nemitīgu atdevi, taču vides saglabāšnu, ražošanu un dzīvesveidu varot apvienot:

Pirmdienās vācam dārzeņus un fasējam; otrdien vedam pa veikaliem. Trešdien tiekam siltumnīcā strādāt [..] trešdienas vakaros pie mums brauc uz pirti [..] Ceturtdien sākam vākt produktus jau no rīta, fasēt un likt grozos. Ap četriem jāaizbrauc uz Rīgu, lai varētu izvadāt grozus. Mājās esam ap desmitiem vakarā. Piektdien beidzot riktīgi strādājam pa māju [..]Sestdienās mums ir tautas dejas [..] Svētdienā jau vairs nav spēka, un tad ir tā stadija, kad gribas raudāt [..] Bet, ja saņemos un atvelkos uz siltumnīcu, tad šeit notiek atveseļošanās. Te tāda laba aura, un darbs mani dziedē. No ārpuses jau to smago darbu neredz [..] Produktus mēs izaudzējam, realizācijas iespējas mums ir, arī labu slavu esam izpelnījušies, darot to, kas mums patīk. Bet bagāti jau no tā nekļūstam, tā Rietumvidzemniece.

2010 un 2020

Toreiz bija globālā finanšu, tagad globālā pandēmijas krīze. Toreiz bija neefektīvi "simtlatnieku", tagad dīkstāves pabalsti. Toreiz, nesaredzot vietējo jēgu, no augšas tika īstenota administratīvi teritoriālā reforma, tagad novadu. Toreiz, tāpat kā tagad, vienota, skaidra lauku attīstības redzējuma un tam sekojošas rīcības nebija, kaut arī lauku telpa veido ap 89% no valsts teritorijas, bet tajā dzīvo vien aptuveni 31% valsts iedzīvotājuiii. Lauki joprojām tukšojas, bet nelielās ģimeņu saimniecības, kuras ir pamats lauku apdzīvotībai, netiek saredzētas, tā teikt, nepietiekamas ekonomiskās atdeves dēļ

Kaut arī šādām saimniecībām lauku attīstības vīzijā ir atvēlēta vieta, to saimniekošanas lietderības mērīšana pēc ekonomiskās efektivitātes rādītājiem rada šaubas par šo saimniekošanas veidu izpratni, to vērtību atzīšanu un veiksmīgu integrēšanu kopējā lauksaimniecības un reģionālās attīstības politikāiv. Dzīve laukos nozīmē vairāk par efektīvu ražošanu, modernizāciju un labu materiālo stāvokli, tādēļ attīstība (kā progress) un ar to saistītā racionalitāte šauri un nekritiski piemērota var pat bloķēt dzīvi, kuru tiecas uzlabotv.

Ģimenes saimniecībās novērotais ļauj secināt, ka plašākā kultūrsociālā mērogā rasta un subjektīvi izjusta jēgpilnība ir viens no galvenajiem labas dzīves priekšnoteikumiem, tādēļ sociālekonomiskos procesus laukos būtu vērts aplūkot arī no jēgpilnības skatpunktavi, lai definējot attīstību, tiktu pamanīta un stiprināta dzīve, kas jau (vai vēl) laukos ir!

Varbūt šie ieskati rosinās pārdomāt saikni starp ekonomiku un kultūru, ražošanu un dzīvesveidu, attīstību un ilgtspēju, un krīzes pārvarošiem, dzīvi turpinošiem saimniekošanas modeļiem.

i https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/visu-pulveri-nevar-izsaut-viena-reize-ka-atgusimies-no-krizes-plkst-1545.d?id=52134347

ii Empīriskie piemēri šajā rakstā ņemti no grāmatas: "Cilvēks un Darbs Latvijas Laukos: Sociālantropoloģisks Skatījums" (2012), kuru globālās finanšu krīzes izskaņā sarakstīju kopā ar I.Raubiško.

iii Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam. Latvijas Republikas Saeima.

iv Cimdiņa, A.,Raubiško, I. 2012: Cilvēks un Darbs Latvijas Laukos: Sociālantropoloģisks Skatījums. Rīga: Zinātne.

v Cimdiņa, A., Raubiško, I. 2012: Dzīve, Attīstība, Labbūtība Latvijas Laukos. Rīga: Zinātne.

vi Cimdiņa, A.,Raubiško, I. 2012: Cilvēks un Darbs Latvijas Laukos: Sociālantropoloģisks Skatījums. Rīga: Zinātne.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form