- Kādus priekšstatus ņēmi līdzi ceļojumā uz ASV?
- Pabiju dažādās vietās abās Amerikas pusēs – gan Losandželosā un Sanfrancisko, gan Ņūjorkā un Maiami. Pirmkārt, manu priekšstatu par Ameriku lielā mērā noteica mīti. Otrkārt, kā māksliniekam man šis iedomātais priekšstats bija pārmērīgi sakāpināts. Mans darbs saistīts ar iztēli un fantāziju, tāpēc savā prātā spēju uzbūvēt neesošus debesskrāpjus vai radīt notikumus, kas nemaz nav bijuši. Viss, ko pazīstam ar nosaukumu Amerika, vispirms ir sapnis. Kad nokļūsti līdz noteiktajai vietai, kur sapnim it kā jākļūst par realitāti, tā reizēm šķiet sūrāka nekā šeit pat Latvijā vērotais.
- Manuprāt, jebkura amerikāņu filma jāuztver tieši tāpat kā meksikāņu seriāls, kur visu pasniedz ļoti bagātīgi, ļoti sulīgi, taču parādītais absolūti neatbilst patiesībai. Varbūt Latvijā reizēm pabrīnāmies, cik liela uzmanība informācijas telpā pievērsta kārtējai amerikāņu filmai, bet arī ASV žurnāli apraksta tieši to pašu kinolenti. Taču, ja mēs šeit vēl apskatām, ko dara arī krievi vai franči, tādējādi mūsu redzējums ir plašāks, tad viņi piedāvā tikai amerikāņu kinoaktieru sejas – protams, tās pašas, ko mēs vērojam arī savu kiosku vitrīnās. Breda Pita vai Džūlijas Robertsas smaidi nav saistāmi tikai ar kinoindustriju. Šie smaidi arī ir daļa Amerikas sejas, tie ir amerikāņu nacionālais lepnums. Padomju Savienībā šo lomu uzticēja, piemēram, kosmonauta Jurija Gagarina vai tautsaimniecības varoņu smaidiem. Amerikā ir citi cilvēciskie paraugi - Pits un Robertsa ir dzīvas, kultivētas leģendas. Taču vairums amerikāņi Holivudas lentas arī uztver līdzīgi, kā savulaik Padomju Savienības iedzīvotāji uztvēra kompartijas programmu. Šīs partijas programmas izņirgāja. Bet kopumā amerikāņiem savi kino mīti ļoti patīk, jo tur cilvēku dzīves būtība balstīta formulā: “Man šobrīd klājas ‘vidēji slikti’ vai ‘ne visai’, taču varbūt kādu dienu pamodīšos ļoti bagāts un tad man arī būs viss filmās rādītais.” Domāju, daudzi šādu mītu gūstā aizvada visu dzīvi. Tādējādi amerikāņu nācija nebūt nav iestigusi pragmatismā. Amerikā valda avantūristisks gars – tur viegli klājas tādiem cilvēkiem, kuriem patīk loterija.
- Kādu iespaidu radīja Losandželosa un izslavētās Holivudas studijas?
- Iepriekš šķita – kur gan citur var atrasties sapņu zeme? Losandželosa izrādījās ļoti liela pilsēta, lielākoties apbūvēta mazām divstāvu mājiņām, bet ar debesskrāpjiem bēdīgi – centrā izceļas tikai dažas palielas administratīvās ēkas vai viesnīcas, tas arī viss. Kinostudiju paviljonos nekas neliecināja, ka tie būtu tik grandiozi un neizstaigājami, kā – pieņemu – iztēlojas vidusmēra latvietis. Izbraukājot Losandželosas miljonāru ielu, pamazām saproti, ka, salīdzinājumā ar šīm mājām, daudzi Jūrmalas nami šķiet teju triljonāru būves. Te gan jāpiebilst, ka amerikāņu miljonāriem tur celtniecības jomā neļauj izvērsties pati daba. Losandželosā nepārtraukti bija izjūtama zemestrīču klātbūtne – ik brīdi pēkšņi sajūti vieglu šūpošanos. Acīmredzot tāpēc nami šeit būvēti tikai no koka un metāla, bez neviena ķieģeļa – jārūpējas, lai kaut kas pēkšņi nesabruktu.
- Kuras pasaulslavenas vietas tev īpaši palikušas atmiņā?
- Esam raduši jebko parādīt ļoti mākslinieciski un gaumīgi, lai tas radītu piesaistošu iespaidu. Eiropā, tostarp arī Rīgā, ir lietas un vietas, kas piesaista. Tomēr, atšķirībā no Amerikas, mēs tās nepaceļam nenormāla kulta statusā. Tāpēc, kad tu tur nokļūsti kādā no šīm masu kulta vietām, var sanākt pamatīga vilšanās. Piemēram, nepatīkamu pārsteigumu sagādāja Zvaigžņu avēnija – es noteikti negribētu atstāt savas plaukstas nospiedumu tik netīrā vietā. Jā, bildēs, protams, viss izskatās skaisti – acīmredzot pirms fotogrāfa ierašanās tur visu uzkopj un tīra. Bet arī apkārtējā arhitektūra nerada visprestižāko iespaidu. Manuprāt, kinoteātra Rīga pagalms ir vismaz piecreiz solīdāks par to slaveno un leģendāro ķīniešu kinoteātra pagalmu, kurā savu plaukstu nospiedumus atstājušas faktiski visas slavenākās amerikāņu kinozvaigznes. Nezinu gan, ko šīs zvaigznes domā, ieraugot, kā vējš dzenā papīra gabalus vai izsmēķus pa viņu roku nospiedumiem? Spilgtākais iespaids – ieraudzīt filmā vai reklāmā lieliski parādītā objekta sliktāku kopiju. Piemēram, jaunais Kodak teātris ir glīts un gaumīgs, taču ļoti maziņš, nemaz nešķiet iespaidīga celtne, neizstrāvo Oskara pasniegšanas ceremonijas grandiozos fluīdus. Klātienē Kodak teātri nav pat vērts mēģināt salīdzināt ar mūsu Nacionālās operas ēku.
- Vai tagad neveidojas ķecerīga doma, proti - ASV diezin vai vērts vispār apskatīt?
- Amerikā noteikti jānovērtē ļoti augstā ceļu kvalitāte. Savukārt pretējā bilances pusē ierindojams viss, kas saistīts ar servisu. Kopumā ēkām un veikaliem ir bēdīgs paskats. Protams, cilvēkiem, kuri uz ASV brauca pirms 10 gadiem, tur bija ko redzēt. Šodien tos, kuri iepērkas Domina Shopping centrā vai citos Rīgas lielveikalos, ASV nevar pārsteigt. Šodien ir otrādi - daudziem Latvijas iedzīvotājiem varu ieteikt apmeklēt Ameriku pašapziņas pacelšanas nolūkā. Ceļojot pa ASV, saskāros ar visnotaļ bēdīgu realitāti. Pārsteidz, ka vairākmiljonu pilsētās ārkārtīgi maz kultūras objektu. Piemēram, lielajā Sanfrancisko ir tikai divi muzeji, un arī - viens patiesībā ir tikai neliela rātsnama koridoros izvietota ekspozīcija, savukārt otrs ir japāņu muzejs. Visus Losandželosas, Sanfrancisko, Maiami vai Ņūjorkas kultūras objektus jau esam redzējuši televīzijā, filmās un videoklipos, un brīdī, kad pats tos ieraugi tuvumā, vairāk nemani nekā sevišķi interesanta. Piemēram, nedaudzo Maiami apskates objektu vidū vēsturiskajā kartē iezīmēts nams, pie kura nošāva Džanni Versači, šī māja kļuvusi par kulta vietu. Ja šādā aspektā paraugāmies uz Rīgu, tad sanāks, ka mums teju katrā trešajā namā dzīvojusi vai nomirusi kāda ievērības cienīga vēsturiska personība. ASV megapolēs tu labāk apjēdz, ka mēs patiesībā esam ļoti izlaidušies, jo pašiem šo ievērojamo vietu ir ārkārtīgi daudz.
- Kam Amerikā pievērsi galveno uzmanību?
- Mani pārsteidza, ka patiesībā visus iespējamos debesskrāpjus televīzijā esam jau redzējuši, vairāk to tur arī nav. Ja visas Latvijas lauku mājas saliktu uz vienas ielas, varam iedomāties, ka apmēram tā arī izskatītos ASV lielpilsēta. Tomēr Amerikā varēju arī pētīt viņu psiholoģiju. Eiropā liela loma ierādīta cilvēciskajām attiecībām, vispārcilvēciskajām vērtībām. Tagad varu salīdzināt, jo daudz braukāju arī pa Eiropu. Sapratu, ka mūsu kontinentā cilvēks tomēr daudz vairāk interesē kā personība, savukārt Amerikā galvenais - cik tev daudz naudas.
- Uzreiz gribas runāt par Lielo Ābolu...
- Jā, visvairāk lozungs ‘nauda, nauda, nauda!’ izjūtams tieši Amerikā – visapkārt drūmi, nesmaidīgi cilvēki. Vēl tagad pie mums mēdz runāt, ka Amerikā visi esot ļoti smaidīgi. Nelielās devās tas tā ir Maiami, taču Ņūjorkas iedzīvotājiem, šķiet, pieres savilktas grumbās visu gadu. Viņi ir ļoti nervozi, tāpēc no viņiem allaž strāvo liela egoisma fluīdi. Cilvēki ir ļoti norūpējušies, tā dzīve nemaz nav tik viegla un salda – to var izbaudīt saskarsmē ar Ņūjorkas apkalpojošā sfērā strādājošajiem. Parīzē apkalpojošais personāls ir nesalīdzināmi izpalīdzīgāks, kopumā cilvēki Eiropā arī ir dzīvespriecīgāki un mierīgāki. Ņūjorka ir ļoti depresīva pilsēta, tomēr neapšaubāmi vienlaikus arī pasaules pulss un tendences Lielajā Ābolā ir jūtamas.
- Viens no lielajiem mītiem par amerikāņiem – vienmēr esmu par to brīnījies – ir tas, ka viņi it kā nezinot, kas notiek aiz savas valsts robežām.
- Uz jautājumu Vai jūs zināt, kur atrodas Latvija?, vismaz divās vietās Ņūjorkā man atbildēja: “Mēs esam gājuši skolā, mēs zinām, kur atrodas Latvija.” Katrā ziņā normāliem, izglītotiem amerikāņiem vārdi Latvija un latvietis nav pilnībā sveši. Pārsteidza arī tas, ka Ņūjorkas Metropolitena biļešu automātam displejs uzregulējams arī krievu valodā. Amerikā daudzviet var sastapt apkalpošanas sfērā strādājošus ieceļotājus no bijušās Padomju Savienības – taksometru šoferus, istabenes, pārdevējus. Šī valsts ļoti labprāt viņus pieņem un iesaista savā vidē, jo – viņi pārstāv Eiropu. Viņi nav no Āzijas vai Āfrikas, tāpēc amerikāņi viņus labprātāk integrē, dod darbu. Eiropietim būs desmit reizes lielāks uzticības kredīts nekā ieceļotājam no cita kontinenta. Protams, man grūti spriest par kopainu – iespējams, šeit tomēr jārunā par noteiktām ekonomikas nozarēm.
- Kāpēc tas, tavuprāt, tā ir?
- Vidusmēra amerikānī iemājojis savdabīgs respekts pret Eiropu un eiropiešiem. Katrs amerikānis allaž mēģina palepoties, ja viņa saknes meklējamas Eiropā, viņi ļoti labprāt uzsver: piemēram, mana mamma ir no Vācijas, bet tētis no Francijas.
- Kādus iespaidus atvedi par amerikāņu klubu dzīvi? Kas šķita neparastākais?
- Valsts noteikusi, ka ieejot jebkurā klubā, jāuzrāda pase, jo tur drīkst tusēties tikai 21 gadu vecumu sasniegušie. Sapratu, ka šī dokumenta pieprasīšana un uzrādīšana patiesībā maz saistāma ar teroristu uzbrukuma draudiem – vienkārši tāds ir likums. Amerika ir apsēsta ar dubulto kontroli. Ir klubi, kur ienākot tavus datus pat pieraksta uz lapiņas. Man tas šķita ārprātīgi – tu dodies uz izklaides vietu, bet tevi reģistrē gluži kā uz valsts eksāmenu atnākušo. Līdzīgi kādreiz bija Padomju Savienībā – kad demonstrēja filmas, kas paredzētas apmeklētājiem tikai no 16 gadu vecuma, tev kinoteātrī varēja pajautāt, lai uzrādi pasi. Man šķita, ka pietrūkst elementāras uzticēšanās cilvēkiem, un tas, manuprāt, nozīmē vienu būtisku lietu, proti - Amerikā papīrs ir svarīgāks par pašu cilvēku, vienalga, vai tā ir naudas zīme, vai kāds dokumenta gabals ar parakstu. Tas ļoti atgādināja labi zināmo, no Krievijas nākušo attieksmi pret cilvēku.
- Skaistas modeles, kino un popzvaigznes masu medijos varam ieraudzīt atliku likām, un tas veido noteiktu priekšstatu arī par Ameriku. Daudzi no ārzemēm atbraukušie brīnās, kāpēc tur ielās nemudž skaistules – vai viņas paslēptas rezervātos?
- Es tur dzīvoju ļoti labās viesnīcās, bija jādibina biznesa kontakti un jāpiedalās pieņemšanās, tāpēc redzēju arī tās paslēptās. Eiropietes lieto ļoti maz kosmētikas, savukārt amerikānietes ir līdzīgas mūsu lielās kaimiņvalsts sievietēm, kuras lieto teju kilogramiem kosmētikas. Amerikānietes ir ļoti sakrāsotas, jo īpaši vakara grimā, un mums tādos brīžos gribas iesaukties: “Vai, kur tad šī tā sataisījusies!” Tādējādi viņas uzreiz šķiet nedabiskas. Eiropā tomēr nesalīdzināmi augstāk vērtē sievietes dabisko skaistumu. ASV sieviešu domāšanā un rīcībā vērojama šaušalīga tendence iespējami vairāk līdzināties Bārbijai, lellei, ar ko bērnībā pašas spēlējušās.
- Bārbijas tipu iemieso atsevišķas kinozvaigznes vai modeles. Man šķiet, šāda tipa sieviešu vidū dažas iekaro ārkārtīgu popularitāti, bet lielāko daļa vispār nepieprasa.
- Tagad saprotu, kāpēc Klaudija Šīfere, kura apveltīta ar ne gluži izcilām ķermeņa proporcijām, ar gana sliktu gaitu, un kurai īstenībā nemaz nepiemīt tērpu demonstrētājas talants, modes pasaulē tomēr kļuvusi par leģendu. Tas nav tikai mans viedoklis, par Šīferi savulaik ļoti kritiski izteicies arī Pako Rabane. Amerikā sapratu, kas nodrošinājis Šīferes panākumus – tieši ASV tirgus. Eiropā mēs mīlam sievieti-personību, ar viņas raksturu un dabiskumu, bet amerikāņiem patīk tikai lelles dzīvu sieviešu veidolā. Tā kā daudzus gadus audzinu tērpu demonstrētājas, varu droši apliecināt, ka Latvijā mīt teju visskaistākās sievietes pasaulē.
- Ievērību esi guvis kā apģērbu dizaineris, tāpēc droši vien ar profesionāļa otru aci Amerikas lielpilsētu ielās vēroji un vērtēji ģērbšanās manieri.
- Nepamanīju nevienu sievieti, par kuru varētu teikt - ļoti glīti ģērbta. Šeit gribu paskaidrot, ko ar šo terminu saprotu, proti – tā ir sieviete, kura gaumīgi ģērbusies, kura domājusi, ko un kurā mirklī velk mugurā, kā apģērbs saplūst ar viņas personību, cik ērti viņa tajā jūtas. Vārdu sakot – sieviete, kura domājusi par savu individualitāti. Nekad par labi ģērbušos cilvēku nevar uzskatīt to, kurš tāpat vien uzvilcis kāda slavena dizainera vai arī vienkārši dārgas drēbes. Labi ģērbts cilvēks ir tas, kurš vispirms domājis par savu individualitāti. Amerikā skatlogos bija izkārti gan balti, gan zaļi, gan rozā, gan vispār ļoti sievišķīgi mēteļi, tomēr ikdienā neredzēju nevienu sievieti, kura kaut no šī baltā, zaļā vai rozā būtu uzģērbusi mugurā. Amerikānietes ikdienā ģērbjas neitrāli, krāsu paletē dominē pelēkbrūnitumšizilā. Tas mani pārsteidza. Mēs ģērbšanās ziņā varbūt aizvien vēl jūtamies finansiāli ierobežoti, taču amerikānietes, šķiet, ierobežotas izdomas spēju jomā. Piemēram, ļoti dārgajā 5th Avenue veikalā, kas reklamēts Vogue līmeņa žurnālos, nokļuvis līdz sekcijai, kur pārdod līgavu kleitas, redzēju, kā apaļīga meitene citu sieviešu klātbūtnē pielaiko pilnībā nepiemērotu kāzu tērpu, kas viņu padarīja vēl apaļīgāku un neizteiksmīgāku. Biju sašutis un apjucis, galvenokārt par apkārtējo dāmu sajūsmu. Ģērbšanās tomēr prasa talantu, un Latvijas sievietēm tāds ir. (..)
Pilnu intervijas tekstu lasiet žurnāla “KABINETS” februāra numurā (Nr.18)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
