Karojošo mūku brālība

Nozīmīgākais militārais un politiskais spēks Livonijā bija Livonijas bruņinieku ordenis, ko latviešu vēsturiskajā apziņā tradicionāli saista ar patvaļu, vardarbību un laupīšanām kristietības sludināšanas aizsegā. Kā radās šī organizācija, un vai tai ir kaut kas kopīgs ar vienkāršotajiem priekšstatiem par bruņinieku dzīvi - turnīriem, dzīrēm, dāmu aplidošanu un zemnieku kalpināšanu?

Livonijas ordenis bija Teitoņu jeb Vācu - viena no lielākajiem katoliskās Eiropas garīgās bruņniecības ordeņiem - atzars. Pats vārds 'ordenis' cēlies no latīņu vārda ordo - obligāta kārtība, kas pastāv kā tradīcija vai ko nosaka rakstīti noteikumi. Šis apzīmējums pauž centienus mainīt 2. gadu tūkstoša sākumā valdošo haosu Rietumeiropā: novērst augstmaņu savstarpējās ķildas un patvaļu, aktīvi aizstāvēt kristietības svētumus Palestīnā no neticīgajiem, kā arī nodrošināt taisnību un aizstāvību vājajiem - atraitnēm, bāreņiem un slimniekiem. Cilvēka darbībā meklēts un izkopts svētums - gan klosteru askēzē, gan zemkopja darbā, bet īpaši ar kristietības ideāliem šķietami nesavienojamā jomā - karošanā.

Garīgās bruņniecības ideoloģiskās nostādnes - "Jaunās bruņniecības slavinājumu" ap 1128. gadu sarakstīja viens no populārākajiem tālaika katoļu garīdzniekiem, cisterciešu mūku ordeņa dibinātājs Bernards no Klervo. Šīs idejas izriet no Bernarda mācības par Dieva un cilvēka attiecībām. Cilvēka saplūšanu ar Dievu neizraisa prātuļošana, bet gan mistisks, loģiski neizskaidrojams, personisks pārdzīvojums, kas notiek nošķirtībā no pasaules, klostera vientulībā. Garīgas vienotības ar Dievu pazīme ir mīlestība un spēja dzīvot nevis sev, bet visiem, līdzīgi kā to darījis Jēzus Kristus. Vārdu sakot, patiesai ticībai jāizpaužas aktīvā rīcībā.

Garīgie bruņinieki - "jaunā bruņniecība" - atbilstoši Bernarda izpratnei, ir gan mūki, gan karavīri vienlaikus, kas izcīna divējādu cīņu - gan pret ļaunumu un grēku savās dvēselēs ar lūgšanām, apcerēm un disciplīnu, gan ar ieročiem pret Kristus baznīcas ienaidniekiem - pagāniem un ķeceriem. Šāds cīnītājs nav pakļauts karā traucējošajai slavaskārei un nāves bailēm, bet gan alkst taisnas nāves kā pilnīgas vienošanās ar Kristu: "Patiesi, bezbailīgs un no visām pusēm aizsargāts ir tāds bruņinieks, jo viņa dvēsele ir segta ar ticības bruņām tāpat kā ķermenis - ar tērauda bruņām. Tātad viņš ir bruņots dubulti, un viņam nav jābaidās ne velna, ne cilvēka. Viņš nebaidās arī bojāejas - nē, viņš alkst tās. Kādēļ viņam būtu jābaidās dzīvot vai mirt, ja dzīvība viņam ir Kristus, un nāve - mūžīgās dzīvības ieguvums?" Garīgais bruņinieks ir Dieva karavīrs, pakļauts tieši Viņam, nevis laicīgiem valdniekiem un augstmaņiem.

Bernards no Klervo asu kritiku veltīja pasaulīgajai bruņniecībai - tālaika profesionālajiem karotājiem, kas cīņas spējas un dvēseles skaidrību bija zaudējuši personisko netikumu - mantas, slavas un atriebības kāres dēļ: "Jūs sedzat savus zirgus ar zīdu un rotājat savas bruņas ar nezin kādām lupatām; jūs izrotājat savus vairogus un seglus; jūs apkaļat ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem zirglietas un piešus, bet pēc tam visā šajā spožumā metaties pretī savai bojāejai ar briesmīgu naidu un bezbailīgu muļķību! Kas tas ir - karavīra ekipējums vai, drīzāk, bābu krāmi? Vai patiešām jūs domājat, ka naidnieku zobenus atvairīs jūsu zelts, saudzēs jūsu dārgakmeņus vai nespēs caururbt zīdu?"

Karošana mantas vai slavas dēļ gan uzvarētājiem, gan uzvarētajiem liek mirt grēkā: "Kas tad vēl ir karu iemesls un jūsu nesaskaņu sakne, ja ne bezprātīgi naida uzliesmojumi, tukšas slavas alkas vai kaislīga vēlme sagrābt kādus pasaulīgus labumus? Patiesi, ir bīstami nogalināt vai riskēt ar dzīvību tādu lietu dēļ."

Pasaulīgās bruņniecības haotiskajam dzīves un cīņas veidam Bernards pretstata mūku - bruņinieku disciplīnu un iekšējo pārliecību. To nodrošina trīs mūku svētsolījumi, ko jādod garīgajam bruņiniekam, iestājoties ordenī. Apsolot šķīstību, bruņinieks sevi pilnībā velta Dievam, nevis mīļotajai sievietei un ģimenei. Labprātīga nabadzība nozīmē atteikšanos no jebkāda īpašuma, bet pilnīga paklausība - savas gribas pakārtošanu ordeņa interesēm. Šie solījumi, ja top stingri ievēroti, dod ne tikai augstas cīņas spējas, bet arī bruņinieku dzīves evaņģēlisko pilnību: "Viņi valkā to, ko viņiem dod, un neuzdrošinās uzvilkt vai ēst jebko, kas nāk no citurienes. Tādējādi viņi izvairās no jebkādām pārmērībām apģērbā un ēdienā un ir mierā ar visnepieciešamāko. Viņi dzīvo kā brāļi līksmā un skaidrā sabiedrībā, bez sievām un bērniem. Lai nebūtu nekāda trūkuma viņu evaņģēliskajā pilnībā, tie uz dzīvi apmetas kopīgi kā viena ģimene, neturot nekādu personisko īpašumu, un rūpējas, lai saglabātu Gara vienotību pasaules saitēs. Var teikt, ka visam viņu skaitam ir tikai viena sirds un viena dvēsele." Bernards un pirmie garīgie bruņinieki bija iecerējuši militāros ordeņus kā ideālas kristīgās kopienas, un, jāatzīst, lielākoties šīs ieceres īstenojās.

Vācu ordenis nodibināts 1198. gadā Palestīnā. Tā nosaukums nenozīmē, ka par bruņiniekiem varēja kļūt vienīgi vācieši, bet norāda uz pirmo ordeņa mītnes vietu - svētceļnieku patversmi, ko dēvēja - "Svētās Jaunavas Marijas Vācu nams Jeruzālemē". Jaunā organizācija uzstādīja sev senāko Jāņa un Tempļa bruņinieku ordeņu uzdevumus: praktizēt tuvākmīlestību, kas galvenokārt izpaužas kā rūpes par slimniekiem, un ar ieročiem aizstāvēt svētceļniekus pret musulmaņu uzbrukumiem. Vācu ordeņa devīze, kas ietvēra sevī universālus kristīgās dzīves principus, bija: "Palīdzēt (slimniekiem un trūkumcietējiem), sargāt (kristīgo baznīcu un nevarīgos), dziedināt (slimos un pašu dvēseles)." Teitoņu bruņinieki, tāpat kā templieši, bija pakļauti tieši pāvestam, tādēļ to var uzskatīt par katoliskās baznīcas karaspēku. 13. gadsimta pirmajā pusē Vācu ordeņa kontrolētās teritorijas jau pletās no Armēnijas līdz Spānijai.

Zemēs pie Baltijas jūras Vācu ordeņa brāļi ieradās 1230. gadā un uzsāka prūšu zemju pakļaušanu kristietībai. 1234. gadā visas prūšu zemes pāvests pasludināja par Svētā Pētera krēsla jeb pāvesta troņa īpašumu un uzsvēra, ka ordenim Prūsijā jāvalda tā, lai to nepakļautu nevienai citai varai. 1237. gadā Vācu ordenim pievienoja lietuviešu sakautā Zobenbrāļu ordeņa atliekas, tādējādi izveidojot ordeņa Livonijas atzaru. Zobenbrāļi, kuriem bija ķildīgu un patvaļīgu bruņinieku slava, varēja cerēt, ka drosmīgo un disciplinēto teitoņu rindās uzlabosies arī viņu tikumi.

 

Kur ir uzvarētie?

 

Pāvestam tieši pakļauta bija arī Jaunavas Marijas zeme Livonija, kas aptvēra tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju. Kopīgi ar Livonijas ordeni zemi pārvaldīja Rīgas arhibīskaps. Lai varētu izprast Livonijas vēsturi, vispirms jāatceras, ka tā līdz 16. gadsimtam bija nevis vācu, bet katoliskās baznīcas zeme.

Uzkrītošs Livonijas "iekarošanas" fakts ir daudzās krustnešu sakāves visās lielākajās kaujās 13. gadsimtā, tai skaitā pie Saules 1236. gadā un Durbes 1260. gadā, kad krustnešu spēkus faktiski pilnībā iznīcināja. Ko te vairs runāt par senču ozolvāļu nespēju pret svešinieku dzelzu bruņām un mūra pilīm, ja pagānu militārais potenciāls pārspēja krustnešus ne reizi vien! Tātad ne jau zobens un ne uguns ļāva katoliskās baznīcas karotājiem nostiprināties Baltijas jūras krastos. Karagājieni ar žēlsirdību neizcēlās, tomēr ordenis nekad nepielietoja pagānu vispārīgu iznīcināšanu. Bruņinieki rīkojās tāpat kā baltu tautas savstarpējos karos - ienaidnieka mantu nolaupīja, iznīcināja nocietinājumus, nogalināja vīriešus, bet sievietes un bērnus aizveda gūstā.

Visu 13. gadsimtu un vēlāk krustnešu panākumu ķīla bija maksimāla iecietība pret vietējo dzīvesveidu un minimāla iejaukšanās vietējo dzīvē.

Kuršu, zemgaļu, igauņu, latgaļu sentautu kristības pieņemšanu apliecināja rakstiski miera līgumi, ko arhibīskapi un ordenis slēdza ar jaunkristītajiem. Tajos vienmēr bija uzsvērts, ka jaunkristītie saglabā personisko brīvību un īpašuma tiesības. Pievienošanās katolisko tautu saimei automātiski nozīmēja gan politisko pakļaušanos Livonijas zemeskungiem - ordenim un bīskapiem, gan arī stāšanos krustnešu rindās, jo līgumi paredzēja līdzdalību cīņās pret pagāniem. Daudz lietotais apzīmējums "vācu krustneši" neatbilst īstenībai, jo nepakļāvīgos kuršus apspieda ar jaunkristīto igauņu un latgaļu, savukārt zemgaļus - ar kuršu un latgaļu spēkiem. Iespaidīga motivācija šādiem karagājieniem bija arī iespēja pagānu zemēs gūt laupījumu - gan mantu un lopus, gan vergus.

Iekļaušanās Livonijas valstī nozīmēja arī lielāku aizsardzības garantu pret krievu un lietuviešu iebrukumiem, kas līdz kristietības pieņemšanai apdraudēja visas Latvijas sentautas. Arī turpmākajos gadsimtos Livonijas iedzīvotājiem bieži nācās atvairīt lietuviešu-baltkrievu lielkņazistes uzbrukumus, bet vēlāk arī "Trešās Romas" - Maskavas valsts centienus kļūt varenākai un plašākai uz kaimiņzemju okupēšanas rēķina.

Personisku un saimniecisku iemeslu dēļ nereti izcēlās cīņas arī jaunkristīto un zemeskungu starpā. Tā Autīnes latgaļu un zobenbrāļu starpā 1211. gadā notika sadursmes par bišukokiem, bet 1279. gadā kristīgais zemgaļu karalis Nameiķis sāka karu pret ordeni pļaukas dēļ, ko bija saņēmis no kāda bruņinieka. Lai neapdraudētu savas varas pozīcijas, Livonijas zemeskungiem nācās veidot attiecības ar iezemiešiem, ievērojot vislielāko piesardzību un iecietību. Ja krustneši vadītos pēc J. Petera dzejas rindās paustā postulāta "Mums atņēma brīvību, atņēma birzis un dievus", Livonijā, visticamāk, sāktos karš uz dzīvību un nāvi līdz pēdējam dzīvajam kristīgajam vai pagānam. Ienācēji un Livonijas pamatiedzīvotāji bija ieinteresēti nevis cīnīties, bet sadzīvot, respektējot viens otra tiesības.

Nereti dzirdams viedoklis, ka krustneši iznīcinājuši pagāniskās svētvietas. Vēstures avoti gan liecina par pretēju attieksmi, sevišķi Livonijas ordeņa teritorijā. 1252. gadā minēts, ka garīdznieku vajadzībām Kursā malku var cirst visos mežos, izņemot svētmežus. Gadu vēlāk Kursas dalīšanas līgumā starp ordeni un bīskapu noteikts, ka svētajiem mežiem un Papes Svētezeram jāpaliek nedalītiem. Tas nozīmē, ka kristīgie zemeskungi respektēja seno svētvietu neaizskaramību. Saskaņā ar pagāniskajām tradīcijām, svētie meži bija mirušo garu un sievišķo dievību teritorija, kur liegta jebkāda cilvēka saimnieciskā darbība. Vēl 16. gadsimtā robežu aprakstos ordeņa teritorijā svētmeži minēti līdzās tādiem pašsaprotamiem objektiem kā upēm un ezeriem. Pagānisko svētvietu iznīcināšana Latvijā rakstos pirmoreiz fiksēta tikai 17. gadsimtā, bet Livonijas laikā praktizēta "pārsvētīšana" - kapelas vai baznīcas uzbūvēšana pie pagāniskās svētvietas. Ilgstoša iecietība pret pagāniskajām tradīcijām nebija retums. Livonijas zemes tiesības 1422. gadā liecina, ka zemnieki nav praktizējuši pat kristīgo rituālu minimumu: bērnu kristīšanu, ikgadēju grēksūdzi un laulību. Vēl 1428. gadā Rīgas arhibīskapijas garīdznieku sapulcē konstatēts, ka zemnieki turpina pielūgt savus agrākos dievekļus un apbedīt savus mirušos svētbirzīs.

Kas mainījās jaunkristīto Livonijas iedzimto dzīvē, ja neskaita formālo kristības pieņemšanu? Vistiešāk par to vēsta kuršu zemes vecajo padomes un Livonijas ordeņa miera līgums, kas noslēgts 1267. gadā. Spriežot pēc vēsturiskajiem apstākļiem, šī līguma noteikumiem vajadzēja būt visnotaļ bargiem, jo pēc Durbes kaujas Dienvidkursas iedzīvotāji atmeta kristību un sāka karu pret ordeni. Tomēr bardzību līgumā meklēt velti, ja par tādu neuzskatām sacēlušos kuršu pienākumu vienu mēnesi gadā strādāt piļu būvdarbos. Ne sacēlušies, ne uzticību saglabājušie kurši nezaudēja personisko brīvību un īpašuma tiesības, turklāt bija noteikts, ka katrs kursis var iegūt par mantojamu īpašumu jebkuru bezsaimnieka zemi, uz kuras viņš apmetās uz dzīvi. Zemi varēja mantot līdz ceturtajam celim ieskaitot (bērni, vecāki, brāļi un māsas, brāļu un māsu bērni). Ja mirušajam tik tuvu radu nebija, zeme nonāca ordeņa rokās.

Vienīgā kuršu pakļautības forma ordenim bija nodevu jeb kunga tiesas došana un klaušu pildīšana. No vienzirga saimniecības vajadzēja dot divus pūrus (aptuveni 140 litrus) labības gadā, bez tā katram kursim ordeņa brāļu labā bija jāstrādā divas dienas vasarā pie siena, un divas - ziemā pie malkas sagatavošanas. Salīdzinot ar zemnieku ikdienas klaušām un nodevām no katra lauksaimniecības izstrādājuma klasiskajā dzimtbūšanas laikā 18. gadsimtā, pienākumi ordeņa labā bija simboliski. Visticamāk, šādas nodevas jau pirms kristietības pieņemšanas iedzīvotājiem bija jādod savu vadoņu un karadraudžu uzturam. Kā visiem kristiešiem, kuršiem bija jāuztur garīdznieki ar desmito daļu no medījuma, zivīm un dravniecības produktiem. Sevišķa privilēģija, kam vajadzēja rosināt kuršu degsmi karos pret pagāniem, bija viņu atbrīvošana no kara laupījuma desmitās daļas atdošanas ordenim, un atļauja paturēt divas trešdaļas no avarējušo kuģu kravas, kas izskalota krastā. Līdzīgi noteikumi bija minēti ordeņa miera līgumā ar zemgaļiem 1272. gadā.

Jaunie zemeskungi - ordenis un bīskapi - pārņēma pagānu laiku virsaišu un vecajo funkcijas - lemt par kara un miera jautājumiem, nodevām, ierīkot pilis, pilsētas un ceļus, piedalīties tiesas spriešanā. Ne iezemiešu ģimenes, ne saimniecisko dzīvi zemeskungu maiņa neietekmēja, turklāt saglabājās arī bijušo pilsnovadu, turpmāk - pagastu autonomija.

 

Bruņoto klosteru demokrātija

 

Salīdzinot ordeņa valsts iekārtu ar mūsdienu politiskajām sistēmām, jāatzīst, ka bruņoto mūku brālības struktūra visvairāk atbilst demokrātiskai valstij ar centralizētu pārvaldi. Tā bija krietni efektīvāka valsts pārvaldes forma nekā vairumā Eiropas zemju valdošā feodālā sadrumstalotība, kad katrs augstmanis, nerēķinoties ar valdnieku, pūlējās sagrābt visu varu savās rokās.

Livonijas ordenis bija garīga brālība, valsts un karaspēks vienlaikus, kas sastāvēja no karavīriem - brāļiem bruņiniekiem, ko vietējie iedzīvotāji sauca par bruņukungiem, un kapelāniem - brāļiem priesteriem. Tās priekšgalā atradās priekšnieks - mestrs, latviski saukts par bruņmeistaru, kas pārstāvēja ordeni starptautiskos darījumos, pieteica karu, kontrolēja amatpersonu darbību. Sākotnēji Livonijas mestrus iecēla un atcēla Vācu ordeņa virsmestrs, bet kopš 1413. gada tos ievēlēja Livonijas ordeņbrāļu gadskārtējās kopsapulcēs - kapitulos, kas iecēla, pārvietoja un atlaida ordeņa amatvīrus. Ilgais ceļš uz mestra amatu veda pa izdienas kāpnēm, kur bija jāpierāda savas spējas pildīt arvien atbildīgākus amatus un iegūt ordeņbrāļu uzticību.

13. gadsimtā Livonijā uzturējās 400-450 brāļi bruņinieki, kuru skaits laika gaitā saruka līdz 195 bruņiniekiem 1451. gadā. Livonijas ordeņa teritorija aptvēra divas trešdaļas Kurzemes, visu Zemgali, trešdaļu Vidzemes un Latgales, kā arī lielāko Igaunijas daļu. Valsts bija iedalīta 25-28 administratīvajos novados ar apmēram 60 mūra pilīm.

Ordeņbrāļi mājoja nelielās kopienās - konventos, kas apdzīvoja pilis, sauktas arī par ordeņa namiem. Konventus vadīja ordeņa amatpersonas - komturi un fogti, kas vienlaikus bija arī apgabalu priekšnieki un karaspēka nodaļu komandieri. Pilis bija askētiski cietokšņi, kas gan vizuāli, gan funkcionāli atbilda apzīmējumam "bruņots klosteris". Latvijas teritorijā lielākie no tiem atradās Cēsīs, Rīgā un Kuldīgā.

Brāļu dzīve noritēja saskaņā ar ordeņa noteikumiem - statūtiem, kas uzrakstīti pirms 1264. gada. Daudzi noteikumu panti arī mūsdienās skan ļoti aktuāli, jo skar universālas cilvēku attiecību vērtības, kas jāievēro, lai jebkurā sabiedriskā apvienībā pastāvētu saskaņa:

"Visiem brāļiem jāizturas vienam pret otru tā, lai draudzīgā saskaņa nepārvērstos par cietsirdību, un jāvelta uzmanība dzīvošanai mīlestībā, saskaņā, draudzības un labsirdības garā, lai par viņiem katrs varētu teikt: cik labi un patīkami brāļiem ir dzīvot vienotībā, kas ir saskaņa. Lai katrs pēc spējām nes cita nastas, un, saskaņā ar apustuļa padomu, ir uzcītīgs cita cienīšanā. Nekādām ļaunām runām - ne apmelošanai, ne aprunāšanai, ne lielībai par pagājušām lietām, ne meliem, ne lāstiem vai apvainojumiem, strīdiem vai pļāpām nav jāiziet no brāļu mutes. Bet ja kāds no brāļiem ir aizvainojis otru ar vārdiem vai darbiem, lai nekavējas rast izlīgumu un ar vārdiem aši dziedē brūces otra sirdī."

"Visiem brāļiem, kas pilda amatus, lai tie būtu mazi vai lieli, jācenšas būt labsirdīgiem un pazemīgiem, dodot citiem brāļiem to, kas viņiem pienākas, vai arī vainīgajiem to atsakot, lai citi netaptu skumdināti. Ne ar vienu viņi nedrīkst rīkoties tā, kā viņi negrib, lai rīkotos ar viņiem, bet jārīkojas tā, kā vēlas, lai citi darītu ar viņiem. Un sevi viņiem jāuzskata drīzāk par citu kalpu, nevis kungu. Un ne tikai vienam brālim tā jārīkojas pret otru, bet visiem brāļiem jācenšas būt taisnas dzīves, taisnīguma un paklausības piemēriem visiem ļaudīm, ar ko vien tiem ir darīšana."

"Visos nākamajos darbos jāņem vērā laiks, vieta, to izpildīšanas veids un iespējas, kā arī tas, ka jārīkojas prātīgi."

"Mīlestība ir apslēpta manta, ar ko nabags, kuram tā pieder, ir bagāts, un bagātais, kuram tā nepieder, ir nabags. Un tādēļ visiem brāļiem cītīgi jācenšas ne tikai neapgrūtināt vienam otru, bet arī savstarpēji izrādīt mīlestību, pakalpību un pazemību, lai taptu paaugstināti debesīs, jo Evaņģēlijā teikts: tiks paaugstināts tas, kurš pazeminās."...

Ordeņbrāļiem ik dienas bija jāpavada lūgšanās un dievkalpojumos ne mazāk kā piecas stundas. Šim nolūkam katrā pilī bija ierīkota kapela. Visus jautājumus, kas skāra kopienas dzīvi, brāļi kopīgi apsprieda kapitula zālē, maltītes kopīgi ieturēja ēdamzālē jeb remterī, gulēja kopīgā guļamtelpā jeb dormitorijā. Ēdiens bija pieticīgs - galvenokārt maize, putras, sālīta gaļa un alus. 120 gavēņa dienās gadā galdā cēla zivis. Maltīšu pārpalikumu izdalīja nabagiem. To darīja arī ar mirušo brāļu drēbēm un ēdiena daļu četrdesmit dienas pēc viņu nāves. Lielākajās pilīs bija arī firmāriji - hospitāļi, kur ārstēja slimos, neraugoties uz to kārtas piederību vai mantisko stāvokli. Ordeņbrāļiem bija aizliegtas militārās sacīkstes - turnīri, kā arī medības, izņemot gadījumus, kad bija jāizskauž savairojušies plēsīgie zvēri vai jāsagādā gaļas krājumi.

Par meliem un aprunāšanu, gavēņa neievērošanu, vardarbību pret laicīgām personām ordeņbrāļus sodīja ar ieslodzījumu un pērienu. Visbargākais sods - izslēgšana no ordeņa draudēja par bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Izslēgtais brālis mūža atlikušās dienas pavadīja ieslodzījumā vai verdzībā.

Ordenī varēja uzņemt katru katoļticīgu vīru vai jaunekli, kurš bija sasniedzis 14 gadu vecumu. Jaunākus zēnus ar vecāku atļauju bruņinieki varēja pieņemt audzināšanā līdz vajadzīgā vecuma sasniegšanai. Kad bija pagājis gadu ilgs pārbaudes laiks jeb novicināts, topošais ordeņbrālis pēc grēku sūdzēšanas nakti vienatnē pavadīja kapelā lūgšanās un pārdomās. Nākamajā rīta dievkalpojumā, klātesot mestram vai citai augstai amatpersonai, viņš deva svinīgo bruņinieka zvērestu: "Es, NN, zvēru un apsolu ievērot šķīstību, atteikties no īpašuma, būt paklausīgs Dievam, šķīstajai Jaunavai Marijai un tev, brāli NN, Ordeņa mestr, un taviem pēctečiem saskaņā ar Ordeņa statūtiem līdz pašai nāvei." Garīdznieks jauno brāli ietērpa ordeņa apģērbā - baltā apmetnī ar melnu krustu, kas bija jāvalkā ikreiz, kad bruņinieks atstāja pili.

Par ordeņa bruņiniekiem varēja kļūt arī vietējie iedzīvotāji. Tā 1272. gada dokumentā minēts brālis Ikemele, pēc vārda spriežot - lībietis. 1439. gadā par Daugavgrīvas komturu Johanu Koningu teikts, ka viņa tēvs bijis zemnieks. 1437./38. gadā Prūsijas zemes Vācu ordeņa brāļu bruņinieku vidū bija septiņi prūši. Jāatzīmē, ka ordeņa dokumentos iedzīvotāju dalīšana vāciešos un nevāciešos pirmoreiz parādījās tikai 15. gadsimta vidū.

Sākotnēji arī vācu izcelsmes ordeņbrāļi nāca galvenokārt no karakalpu vai pilsētnieku vidus. 14. gadsimta pirmajā pusē Vācu ordeņa virsmestrs Dītrihs no Altenburgas noteica, ka pretendentiem uz uzņemšanu ordenī jābūt dižciltīgas izcelsmes, bet 15. gadsimta beigās jau pieprasīja četru dižciltīgu priekšteču uzrādīšanu. Tas izskaidrojams ar dižciltīgo muižnieku kārtas veidošanos un nostiprināšanos Ziemeļvācijā, no kurienes nāca vairums jauno ordeņbrāļu. Pretendentu šķirošana pēc izcelsmes un tautības kļuva par ordeņa vājo vietu. Vācu ordeņa vēstures pētnieks Ēriks Maške ir pamatoti konstatējis, ka ordenis, kas papildinājās ar ļaudīm no svešatnes, nevarēja augt kopā ar tautu un izprast zemes vajadzības. Jāpiezīmē, ka arī dižciltīgo vācu muižnieku atvašu augstprātība grāva evaņģēlisko brālības garu, bez kura ordeņa pastāvēšana nebija iespējama.

Ordeņa piļu saimes pārsvarā sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem. Pusbrāļi jeb pelēči bija laicīgas personas, kas nodarbojās ar amatniecību, pārraudzīja saimniecību, apsargāja pili. Ar slimnieku kopšanu nodarbojās "pelēkās māsas", lielākoties pusbrāļu sievas. Par melngalvjiem sauca ordeņa dienestā esošos muižu pārvaldniekus un tirgotājus. Saimes ļaudis ēda un klausījās statūtu lasījumus kopīgi ar ordeņbrāļiem.

Livonijas pamatiedzīvotāji skaitliski veidoja ordeņa karaspēka lielāko daļu. Karaspēka kodols - smagā kavalērija - bija ordeņbrāļi, tomēr veiksmīgos karagājienos ne mazāka loma bija arī vieglajai kavalērijai un palīgdienestam - pavāriem, zirgupuišiem, kalējiem, izlūkiem. Ienaidnieka iebrukuma gadījumā iesauca arī zemnieku kājnieku zemessardzi. 16. gadsimtā deviņiem saimniekiem vajadzēja ar ieročiem un uzturu apgādāt vienu zemessargu.

Obligāto militāro dienestu vieglajā kavalērijā veica ordeņa lēņavīri jeb vasaļi, līdz 15. gadsimta vidum lielākoties vietējie iedzīvotāji. Kā atlīdzību par dienestu ordenis viņiem piešķīra mantojamā valdījumā lēņus - lielākoties aramzemi, arī krogus un dzirnavas. Ievērojamākās vietējās izcelsmes lēņavīru dzimtas bija Peniķi un Sirkanti Kurzemē, Vildavi Zemgalē, Ķēniņi un Inces Vidzemē. Ordeņa piešķirtie lēņi nebija lieli, tāpēc bruņinieku valstī neizveidojās bagāto vasaļu kārta kā Rīgas arhibīskapijā, kur tā 14. gadsimta beigās politiskās ietekmes un turības ziņā sāka konkurēt ar zemeskungiem.

Latviešu folklorā ordeņa bruņinieki nav atstājuši pēdas ne kā labie, ne sliktie tēli. Lielā mērā to noteica apstāklis, ka ordeņbrāļi noslēgtās klostera dzīves dēļ ar saviem pavalstniekiem kontaktējās reti. Tautasdziesmas par bargajiem kungiem un grūtajām klaušām radušās ilgi pēc ordeņa valsts beigām, ap 18.gadsimtu, kad folklorā tēlotie apstākļi bija latviešu dzīves realitāte...

 

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" augusta numurā (Nr.60)

Comment Form