Pirms gada Latvijas Radio ēterā skanēja pirmie raidījumi par traģisko slepkavību Ventspilī 2001.gadā. Toreiz mums bija radušās pirmās šaubas, ka kaut kas šī nozieguma izmeklēšanā nav bijis tā, kā vajag.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Daudzi portāla „Delfi” lasītāji droši vien atceras šaušalīgo noziegumu, kad 15 gadīgs pusaudzis bija nolaupīts, gandrīz 2 diennaktis turēts gūstā, mocīts, pēc tam nežēlīgi nogalināts. Bet vēlāk zēna patēvam pieprasīta izpirkuma maksa, it kā viņš vēl būtu dzīvs. 5 jaunieši nodarītajā atzinās, viņus notiesāja. Vienam piespriests mūža ieslodzījums, pārējiem gandrīz 20 gadu cietumsoda.

Pēc tam gadu ilgušā pētniecībā tapa 2 Latvijas Radio raidījumu sērijas, kurās mēs uz šo lietu palūkojāmies no citas puses. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, apjautājot cilvēkus un pārbaudot notikuma vietas, atklājās arvien lielākas pretrunas un nesakritības. Jo vairāk meklēja, jo vairāk jautājumu radās. Beigu beigās pagājušā gada decembrī tapa 5 raidījumi, kuros mēs apšaubījām, ka noziegums ir atklāts, un paudām bažas, ka īstais slepkava joprojām varētu būt brīvībā.

Pirms mēneša „Delfi” portālā varēja izlasīt ziņu, ka prokuratūra ir atteikusies atjaunot izmeklēšanu šajā lietā. Lēmumu parakstījis Kurzemes apgabala tiesas virsprokurors A.Mikuļskis. Reizē ar lēmumu prokuratūra ir analizējusi nozieguma un izmeklēšanas epizodes. Un gan virsprokurors, gan uzraugošais prokurors J.Siders atbrauca uz Latvijas Radio, lai intervijā atbildētu uz maniem jautājumiem.

Ir tapuši nākamie 3 raidījumi, un tie šīsnedēļas sākumā skanēs Latvijas Radio ēterā. Diemžēl prokuratūras un arī citu amatpersonu sniegtās atbildes zīmē ļoti bēdīgu ainu, kā Latvijā notiek pirmstiesas izmeklēšana.

Prokuratūra ir spiesta atzīt, ka:

1) Izmeklēšana ir veikta ļoti nekvalitatīvi. Ģenerālprokurors Jānis Maizītis to noformulējis kā „būtiskas atkāpes no kriminālprocesa normām”.

2) Nav pierādījumu, kas apliecinātu, ka noziegumu veikuši notiesātie. Nav arī neviena objektīva pierādījuma, kas apliecinātu, ka notiesātie stāsta patiesību. Viss ir balstīts tikai uz atzīšanos.

3) Pierādījumus savākt bija ļoti viegli. Tie vai nu nav paņemti, vai ir pazaudēti (krimināllietai nepievienoti), vai sabojāti (policijas rīcība).

4) Policija nav sameklējusi nevienu liecinieku, kas varētu apstiprināt vai noliegt aizturēto liecības. Lai arī šādi liecinieki bija (un ir joprojām).

5) Šobrīd tas ir kļuvis par ticības jautājumu. Kam ticēt? Vai tam, ko slepkavas stāsta pēc aizturēšanas – kā un kur viņi ir slepkavojuši? Vai tam, ko mēs uzzinām šodien?

Lūk, tikai daži no jautājumiem, uz kuriem nav atbildes:

  • ir vismaz 4 cilvēku konkrētas liecības, kuru stāstītais ir pretrunā ar atzīšanos un līdz ar to ar visiem lietas materiāliem. Ir vēl vairākas netiešas liecības, kas liek apšaubīt oficiālo versiju;

  • ir ekspertīzes slēdziens, ka pie galda kājas bunkurā, kur vismaz 6 stundas bijis pieslēgts nolaupītais, rokudzelžu pēdas nav atrastas;

  • atrastā zēna līķa ekspertīzes slēdzienā izdarītie secinājumi nesakrīt ar to, ko stāsta notiesātie. Ir citādāks gan žņaugšanas, gan sišanas veids;

  • lietā trūkst dokumentu, kas varētu pierādīt notiesāto vainu. Nav slepkavības vietas apskates protokola. Nozieguma vieta vispār nav apskatīta. Nav līķa apskates protokola. Līdz ar to nevar noteikt precīzu nāves iestāšanās brīdi. Nav telefonizdruku, ar kuru palīdzību policija nonākusi uz pēdām noziedzniekiem. Prokurori spiesti atzīt, ka nevar pateikt, kādas izdrukas ir bijušas tās rīcībā, un kādas nē, jo policija joprojām sniedz pretrunīgu (maldinošu) informāciju.

Ir vēl vesela virkne pretrunu, jautājumu, pazudušu priekšmetu, nepārbaudītu liecību un faktu: slepkavības ierocis jeb akmens, uz kura atrasti policistu sviedri. Neprotokolētas „sarunas”. Viens no aizturētajiem ir nepilngadīgais, kurš atzīstas divos noziegumos, pirms vēl ir sākts oficiāli pratināt nākamajā vakarā. Latvijas Radio savos raidījumos min vairākus desmitus pretrunu un jautājumu.

Protams, šodien šie puiši cietumā savu atzīšanos vairs neuztur. 3 no viņiem ir izstāstījuši šodienas versiju, kā viss toreiz notika un kāpēc viņi atzinās slepkavībā. Un atkal tas pats jautājums: kam ticēt? Slepkavām, kad viņus aiztur policijā, vai tam, ko mēs atrodam un dzirdam šodien? Bet vai vispār drīkst izlemt un notiesāt tikai uz ticības pamata?

Diemžēl manas sarunas gan ar prokuroriem un advokātiem, gan lietu tiesājušajiem tiesnešiem radīja ļoti skumju secinājumu. Gandrīz visās sarunās es dzirdēju vienu frāzi: „Bet tā tas parasti notiek.” Gan tiesneši, gan advokāti ir pieraduši, ka lietas ir slikti izmeklētas. Tā ir kļuvusi norma.

Raidījumi ir noklausāmi gan Latvijas Radio 1 ēterā pirmdien, otrdien un trešdien pulksten 10:05 un vēlreiz atkārtojumā pl.21:05. Kā arī Latvijas Radio mājas lapā. Tur jūs atradīsit arī mana kolēģa Jāņa (lai gan zem mana vārda) publicēto materiālu par šīs slepkavības izmeklēšanu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form