Aigars Plotkāns: Visu Latvijai
Foto: DELFI Репортер

Dīvaina ir diskusija publiskajā telpā par Okupācijas muzeja piebūvi. Šķiet nevienam nevajadzētu šaubīties, ka piebūvi jābūvē ar skubu. Telpas ir šauras, nepiemērotas un nespēj eksponēt uzkrātās okupācijas liecības. Tā būtu lieliska dāvana Mātei Latvijai 100 gadu jubilejā. Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi un muzejs būs nemitīgs atgādinājums, lieliska skolēnu izglītošanas un piemiņas pasākumu rīkošanas vieta. Vai būtu ētiski skaitīt naudu, knapināties un taupīt, ja runa ir par simboliem, prestižu un kultūrpolitiku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar prieku un cerībām jāuzņem ziņa par Dziesmu svētku estrādes rekonstrukciju Mežaparkā. Beidzot! Visi Dziesmu svētku dalībnieki ir pelnījuši satilpt uz skatuves! Paldies Rīgas Domei, kura ir gatava uzņemties finanšu saistības, lai valsts jubilejas gadā mēs varētu lepoties ar patiesi vērienīgu skatuvi. Lieki būtu apstrīdēt būvniecības izmaksas, jo 100 gadi ir vienreiz mūžā. Tos sagaidīt vajag ar vērienu, tā, lai Latvijas vārds izskan plašajā pasaulē.

Būtu labi, ja mēs līdz 2018.gadam paspētu uzbūvēt vēl kādu fundamentālu celtni- Lietišķās mākslas muzeju, Muzeju krātuvju kompleksu vai akustisko koncertzāli. Latvijā nācijas garīgā kultūra materializējas arhitektoniskos pieminekļos, ēkās ar laikmeta vaibstiem. Saukli ''Kultūrai vajag telpu'' jāsaprot burtiski. Kultūras kvalitāte un pieejamība ir tieši atkarīga no kultūras ražošanai un patērēšanai piemērotu telpu esamības. Latvijas jubileja ir īstais brīdis, kad kultūras telpai dot jaunu, plašāku dimensiju. Ir svarīgi, kā mēs izskatāmies. Svarīgi, kādas kultūras materiālo investīciju pēdas esam atstājuši mūsu Tēvzemē. Brīvības pieminekļa Milda mazliet skumji noraugās uz MacDonalda siltajām telpām iepretim un sapņo par siltumu. Kultūras telpa ir auksta un nemīlīga.

''Cilvēks pirmajā vietā'', tā deklarē visi valsts plānošanas ilgtermiņa dokumenti. Tas cilvēks, kurš ir pirmajā vietā, neesmu es. Latvija investē betonā, ķieģelī un stiklā. Latvija investē tēlā, atpazīstamībā un kredītreitingā. Mēs, nabagi būdami, mīlam ar naudu mētāties kā kazino laimējis spēlmanis. Uz parāda dzīvodami, kaļam un realizējam karaļnamu cienīgus plānus. Mūsu Nībelungi, Saules karaļi, Vindzori un Romanovi savas ambīcijas iemūžina pilīs un muižās. Tā vajag! Novadējušos kultūras budžetu vajag uzgāzēt! Investīcijas kultūrā ir nācijas garīgās atdzimšanas pamats! Materiālās investīcijas kultūrā atmaksājas! Teorētiski. Latvju Pelnrušķite skumji raugās ''Gaismas pils'' mirdzošajos logos- ne kurpīšu, ne kleitas, ne karietes.

''Naudas ir tik, cik ir!''- cik bieži nav dzirdēta šī frāze, runājot par izglītību, veselības aprūpi vai sociālo nodrošināšanu. Ja jau budžets ir saspringts, ja jau atkal naudas attīstībai nav, tad kāpēc beidzot nepadomāt par prioritātēm? Ja patiesi cilvēku izvēlamies kā prioritāti, tad viss nostājas savās vietās. Slimnieks nemirst gaidot rindā uz plānveida operāciju, atstumtie nepārvēršas par mūmijām savos dzīvokļos, ''nabagmājas'' nav koncentrācijas nometnes, bet sociālos darbiniekus atlaižam sakarā ar darba trūkumu. Nav normāli, ka kultūra ir pieejama vairāk par veselības aprūpi vai sociālajiem pakalpojumiem. Mums protams, ir vajadzīga māksla, bet pirmkārt māksla izdzīvot.

Var būvēt Okupācijas muzeja piebūvi, bet tad, kad varam to atļauties. Varbūt no sākuma mēģinām glābt čekas ''Stūra māju''. Vai Latvijā ir vēl kāds iespaidīgāks okupācijas simbols? Varbūt atmetam anomālās ambīcijas par Dziesmu svētku estrādi un radoši pieejam 100 gadu pasākumu organizēšanai? Varbūt rimstamies ar muzeju būvniecības un uzturēšanas propagandu, jo visu nācijas vēsturi nevar ietilpināt burkās ar formalīnu dažādu nosaukumu kolumbārijos? Var jau teikt, ka bez pagātnes nav nākotnes. Man šķiet, ka nākotnes nav bez tagadnes.

Neesmu pret kultūru. Kultūra ir mana garīgā desa. Es tikai negribu, ka kultūra jābauda templī par miljoniem eiro. Manai garīgajai pārtikai nav nepieciešams glauns restorāns, man pietiek ar mīlīgu virtuvi. Kad sapelnīsim, kad varēsim atļauties, tad gan vilksim goda drānas kultūras baudīšanai.

Latvija man šķiet kā omīte jubilejā. Omei dāvinām seģenes, pledus un ziedus. Ome tikai vēlētos salabotu jumtu, vairāk malkas šķūnītī un labākas zāles iekrāto sāpju remdināšanai. Vēl ome gribētu vairāk uzmanības ikdienā, kādu telefona zvanu vai mīļu vārdu. Uzpīsim Latvijai vainagu no pļavu puķēm. Skaistu, smaržīgu un mīļu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form