Būt uzņēmējam – tas nenozīmē vienkārši no pirmdienas līdz piektdienai doties uz darbu, nostrādāt astoņas stundas dienā un par to konkrētā datumā saņemt iepriekš labi paredzamu atalgojumu. Tā ir filozofija, kas paredz ne tikai panākumus, bet arī grūtības, un cita starpā ļoti svarīgu principu – uzņēmējam būs tikai tas, ko viņš pats nopelnīs, un neviens viņam neko nedāvinās. Uzņēmējs no pārējās sabiedrības atšķiras ar to, ka viņš ir riska ņēmējs.
Līdz ar Covid-19 pandēmijas izraisīto krīzi, situācija tirgū ir būtiski mainījusies, tas ir noticis visā pasaulē, un valstu valdības ir pieņēmušas dažādus politiskus lēmumus, lai palīdzētu saviem uzņēmējiem pārvarēt grūtības. Daļa valstu deva iespēju uzņēmumiem tikt pie ļoti lētiem vai pat bezprocentu aizdevumiem, tādējādi gan sniedzot atbalstu, gan arī sapratni, ka nauda būs jāatdod, un atbilstoši tam arī plānotu savu darbību. Šāda scenārija gadījumā katrs uzņēmējs padomā, vai viņam to vispār vajag, cik daudz šādas naudas vajag, kā šie līdzekļi tiks izmantoti un tamlīdzīgi.
Arī Latvijas valdība lēma par palīdzības mehānismiem mūsu valstī strādājošajiem uzņēmējiem. Latvija ar Eiropas Savienības (ES) atbalstu nolēma ieviest grantus apgrozāmo līdzekļu kompensēšanai, kā argumentu tam minot, ka pretējā gadījumā mūsu uzņēmumi konkurences cīņā zaudēs citu valstu kompānijām.
Jāuzsver, ka uz atbalstu grantu veidā politiska lēmuma rezultātā var pretendēt ne tikai šajā krīzē cietušās nozares, bet jebkurā jomā strādājošs uzņēmums. Tas ir dāsns atbalsts, tā ir sabiedrības dāvināta nauda uzņēmējiem, tā ir nauda, kas nākamajām paaudzēm būs jāatmaksā. Tādējādi ir tikai pašsaprotami, ka šai bezmaksas naudai, kas būs jāatmaksā nevis to saņēmušajiem uzņēmējiem, bet visai sabiedrībai, ir visnotaļ konkrēti izlietošanas nosacījumi. Ir skaidri pateikts, ko ar šo naudu drīkst, bet ko – nedrīkst darīt. ES ir pateikusi, ka mērķis šim atbalsta veidam ir palīdzēt uzņēmumiem saglabāt to darbību, saglabāt savus darbiniekus, godīgi ar viņiem norēķinoties, kā arī nokārtot attiecības ar valsti, veicot nodokļu nomaksu.
Tātad ir skaidrs, ka sabiedrības nauda nav paredzēta dividenžu izmaksai, jaunu automašīnu iegādei vai kam tamlīdzīgam – to saprot katrs godprātīgi strādājošs uzņēmējs. Tātad ir svarīgi nodrošināt, lai atsevišķu, iespējams, negodprātīgu darboņu dēļ neciestu visas Latvijas uzņēmējdarbības vides reputācija, kā arī neciestu mūsu valsts reputācija starptautiskā mērogā. Raugoties ilgtermiņā, neviens taču negribam, lai starptautiskajā investīciju vidē Latvija tiktu uzskatīta par valsti, kur bizness šmaucas ar visas sabiedrības naudu.
Lai to panāktu, pirmām kārtām sabiedrībai ir jāzina, kas ir tie uzņēmumi, kas savu darbību nodrošina par Latvijas iedzīvotāju kopīgo naudu. Tāpat jāzina, kādu summu katrs no šiem uzņēmumiem ir saņēmis. Ņemot vērā, ka runa ir nevis par naudu, kas iegūta, piemēram, komercdarījumu ceļā, bet gan līdzekļiem, kas varētu būt bijuši izlietoti, teiksim, veselības aprūpes vai izglītības sistēmas vajadzībām, neredzu iemeslus, kāpēc jebkuram iedzīvotājam šāda informācija nevarētu būt pieejama.
Savukārt nākamais loģiskais solis jau ir valsts izvērtējums jeb kontrole, cik godprātīgi katrs no uzņēmumiem šo grantu naudu ir izlietojis, pretējā gadījumā prasot to atmaksāt valsts budžetā. Jāpiebilst, ka to paredz arī ES nosacījumi attiecībā uz šo atbalsta veidu. Un ir loģiski, ka šādu izvērtējumu jeb kontroli veiks Valsts ieņēmumu dienests (VID) kā iestāde, kas ir atbildīga par šiem līdzekļiem. Esmu pārliecināts, ka VID veiktās analīzes rezultātā lielākā daļa grantu saņēmēju saņems pozitīvu atzinumu, taču šis darbs ir jāveic, lai izskaustu iespējamos negodprātīgos gadījumus un neradītu precedentu, ka sabiedrības naudu var šķiest tam neparedzētiem mērķiem un palikt nesodītam. Tāpat jānorāda, ka laika gaitā VID ir būtiski mainījis savu darbību, tāpēc droši varam sagaidīt, ka minētās pārbaudes notiks klientorientēti, atbildīgi pret uzņēmējdarbības vidi un valsti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
