Netik sen atpakaļ,- 2001. gada aprīlī - satiku savu kolēģi Verneru. Raugoties viņa sadrūmušajā sejā bija noprotams, ka dzīve viņam uzlikusi kādu smagāku pārbaudījumu. Tā arī izrādījās,- puisis strādādams labi apmaksātu darbu informācijas tehnoloģiju uzņēmumā, par saņemtajām dividendēm bija iegādājies jaunu auto, un tādēļ bija izpelnījies Valsts ieņēmumu dienesta (VID) uzmanību. Verners bija saņēmis pabiezu vēstuli ar uzaicinājumu aizpildīt paplašināto ieņēmumu deklarāciju par pēdējiem savas dzīves gadiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Izpētījuši tajā pieprasītās ziņas par ieņēmumiem, piederošām kapitāla daļām, automobiļiem, akcijām un pēdējos gados nomaksātajiem nodokļiem, kārtējo reizi nolēmām aizsūtīt “iestādēm” jau no 1996.gada “korupcijas skandālu” laikiem piedāvāto “Lursoft” koncepciju, kura piedāvā atzīt valsts reģistros ierakstītās ziņas par vienreiz deklarētām un savākt tās automātiski, nevis pieprasīt to atkārtotu sarakstīšanu ar roku deklarācijas veidlapu ailīšu simtos.

Vēl jo vairāk tādēļ, ka vienīgā reāli izmantotā iespēja “iestādēm” pārbaudīt iesniegtos datus ir ne jau “spiegošana” pie mājas durvīm, bet gan tehniska datu salīdzināšana ar jau minētajiem valsts reģistriem. Šādu pārliecību jau simtiem reižu esam guvuši no t.s. “ierēdņu korupcijas lietām”- visi viņi sodīt ne jau par reālu korupciju, bet pamatā tādēļ, ka nebija uzrādījuši deklarācijā saistības, kuras jau vienreiz valstij deklarējuši- vai nu kādu amatu uzņēmumā, kādu vecu moskviču, vai ko tamlīdzīgu, kas jaunības sparā bija ierakstīts reģistru annālēs, bet pēc tam aizmirsts.

Bet, likums, protams ir jāpilda. Ar ko sākt? Nejauši atminējos, ka jau kādu gadu spēkā ir tāds jauns “Fizisko personu datu aizsardzības likums”, kura 15. pants lieliski ļauj tikt galā ar datu kvalitātes problēmu.

Kolēģis nekavējoties ķērās pie darba - uzrakstīja vēstules visiem viņam zināmajiem reģistriem, un lūdza sniegt izziņas par viņa statusu šajās “virtuālās Latvijas” daļās. Protams, ieliekot atsauci uz minētā likuma 15. pantu.

Pirmais, gods, kam gods, noreaģēja VID - saņēmis šādu dīvainu pilsoņa vēstuli, ar lūgumu sniegt ziņas par pēdējos gados nomaksātajiem (saņemtajiem) nodokļiem, dienests informēja kolēģi, ka atbildi var sniegt divu nedēļu laikā, un šī iemesla dēļ pagarina arī pašas deklarācijas iesniegšanas termiņu. Galu galā VID “e-pārvalde” jeb “modernizācijas projekts” 28,5 miljonu latu vērtībā tiek ieviests jau gadus piecus - nav viegli uzreiz atrast tādā lielā sistēmā vienu pilsoni.

Lai cik dīvaina sakritība arī tā nebūtu, uzņēmumā, kurā strādāja kolēģis, tajā pašā dienā atskanēja zvans. Dienesta pārstāvji informēja, ka vēloties “iepazīties” ar uzņēmuma algu grāmatvedību. Zinot, ka uzņēmumā grāmatvedība ir pilnīgi automatizēta un atbilstīgi vismaz apzinātajai likumdošanai visas atskaites tiek regulāri iesniegtas visiem, kam pienākas, bet tomēr ar nedaudz paātrinātu pulsu uzņēmuma vadība sāka gaidīt pārbaudi. Pārbaudītāji ieradās nākamajā dienā, un uzreiz izklāstīja nāciena iemeslu - viņiem bija nepieciešamas pēdējo gadu atskaites par kādas personas saņemtajiem ieņēmumiem un nomaksātajiem nodokļiem uzņēmumā (tās pašas, kuras jau regulāri tika iesniegtas minētajiem dienestiem). No uzņēmuma datorizētas sistēmas, šādas atskaites ir izdrukājamas 15 minūšu laikā, kas arī tika izdarīts.

Pēc kādas nedēļas kolēģis saņēmis atbildi no dienesta un citiem reģistriem, rūpīgi pārrakstīja iegūtos datus deklarācijā, kuru arī iesniedza tur, kur pienākas.

Vēl pēc kādas nedēļas viņš saņēma atzinumu, ka iesniegtie deklarācijas dati ir pārbaudīti (reģistros :-) un būtiskas kļūdas nav atklātas. Acīmredzot iesniegtie dati jau bija savadīti VID sistēmā un veiktas šo datu datorizētas salīdzināšanas ar citiem reģistriem. Process kopumā neaizņēma vairāk kā 2 mēnešus, un šajā pārbaudē iesaistīto juridisko un fizisko personu skaits nepārsniedza 25. Bet bez šādiem atsevišķiem legāli pelnošiem pilsoņiem, VID jāpārbauda arī kādas 30,000 t.sauc. ierēdņu deklarācijas....

Jāpiebilst, ka uzņēmums gan joprojām vēl tikai gaida, kad darbinieka iesniegtie dati tiks salīdzināti ar uzņēmuma uzskaitē esošajiem datiem. (šeit es domāju tos datus, kurus darbinieks iesniedza valsts ieņēmumu dienestam (vid), kurus bija saņēmis no vid, kurš savukārt tos bija saņēmis no uzņēmuma, kurš savukārt šos datus bija godīgi un regulāri jau sniedzis vid-am visus iepriekšējos gadus).

Ak jā, par ko gan šis murgainais (diemžēl, patiesais) stāsts?

Atbilstoši Ingus B. ieteiktajam, šis ātrumā uztapušais stāsts ir par šodien “augšās” tik populāro jājamzirdziņu- valsts e-pārvaldi. Tā nu ir sanācis, ka līdzīgi vairumam valstu vadītāju, arī mūsēji ir sapratuši- ja jau pat igauņiem izdevies apmācīt savus vadoņus strādāt ar mailsistēmu, un nodēvēt to par valsts pārvaldes datorizāciju pasaules mērogā, vai tad mēs esam sliktāki? Galu galā e-pārvalde nodrošināšot lielāku demokrātiju, ļaušot cilvēkiem savas formalitātes kārtot arī naktīs un brīvdienās, samazināšot korupciju un palielināšot caurspīdīgumu. Respektīvi, nav ko krāmēties ar samilzušajām birokrātiskajām problēmām “pa vecam”,- ir atrasts brīnumlīdzeklis, kas pats visu sakārtos un darīs pilsoņus laimīgus (gan tikai datorizētos un apmācītos 15%).

Bet vai tā būs?

Varbūt. Šeit pirmām kārtām jāņem vērā tas, kādu tiesību sistēmu turpmāk izvēlēsimies par pamatu- vai nu šobrīd “oficiāli proklamēto” rakstīto likumu (ģermāņu) vai precedentu (anglosakšu) sistēmu. Likums un datorprogramma (arī e-pārvaldes “datorprogramma”) pēc būtības ir ļoti līdzīgi - abi definē nosacījumus, kuriem izpildoties tiek iegūts tas vai cits rezultāts. Atšķirība ir tikai vienā- datorprogramma nevar izpildīt pretrunīgus vai likumā nedefinētus nosacījumus (kā papildus argumenti “ne-virtuālajā pasaulē” parasti tiek ņemti radinieki, acu krāsa, aploksnes biezums u.c.). Tā “uzkārtos” arī, kā minētajā gadījumā, kad programmai tālāk jānodod parametrs (dokuments), kurš tai ir jāsaņem pašai no sevis (turklāt radot dokumentu uz saņemtā pamata). Un piemēru “cikliskajām atsaucēm” ir daudz- Valsts ieņēmumu dienests (VID), ja Jūs vēlaties piedalīties kādā VID konkursā, prasīs izziņas no VID, par to ka Jums nav nodokļu parādu (un droši vien pēc tam pārbaudīs vai iesniegtā informācija ir patiesa:-), Uzņēmumu reģistrs (UR)- izziņu no UR, ka esat reģistrēts utt. Vai vainīgi ir šo iestāžu ierēdņi? Parasti jau nē- viņi vienkārši pilda likuma burtu, un ne jau viņi pieņem likumus.

Anglosakšiem ar šo problēmu ir vienkāršāk- balstoties uz precedentiem jomās, kur “parastās” normas vēl nav definētas, ir iespēja uzbūvēt loģiskas (jo citādi tās vienkārši nefunkcionētu) pārvaldes sistēmas, un to darbību arī pieņemt kā “likumīgu”, nereti radot jaunus “likumus”. Ja kādu šis princips- juridiskā code (likuma) un datorprogrammas koda līdzības interesē, iesaku izlasīt Lawrence Lessing grāmatu “Code and Other Laws of Cyberspace”.

Bet droši vien jau valsts ģermānisko tiesību sistēmas pamatu jau mēs tomēr nemainīsim. Tādēļ, pirms ķerties pie principa “datorizēt visu, kas kustas”, ieteiktu likumdevējiem konsultēties pie sistēmanalītiķiem, un izmantojot datorsistēmās šodien tik populāros procesu analizēšanas rīkus apskatīt, “kas tur sanāk no tā jaunā likuma”.

Protams, var iznākt pacīnīties, jo būs daudz ieinteresētu “lobētāju”- ir ļoti izdevīgi datorizēt “esošo bardaku”, jo nepieciešams ievērojami vairāk darba staciju katram ierēdnim, savukārt tās visas kopā taču jāsasaista ar miljoniem vērtām DB sistēmām.

Ieteiktu arī pārāk neaizrauties ar “ārzemju guru” piedāvātajām pārvaldes sistēmām. Tās tik tiešām varbūt brīnišķīgi strādā valstī, kuras likumdošanai atbilstoši tās sākotnēji ir radītas, bet knapi velk dzīvību nonākušas citā likumdošanas vidē, kura strādā principiāli savādāk (visbiežāk – citādi definēta administratīvā struktūra un procedūras). Piemēri,- kaut vai vairāku miljonu vērtais Dāņu valdības dāvinājums- Iedzīvotāju reģistra sistēma. Ne jau sistēmā ir vaina, ka dati tajā neaktualizējas, bet gan tajā, ka dzimšanas apliecību vai pasu drukāšana, bija ne tikai nesaistīta ar šo sistēmu, bet atbilstošās administratīvās struktūras atradās dažādu ministriju pakļautībā, un vairums vispār bija nedatorizētas. Vai to nosaka ierēdņu iegribas,- diemžēl nē- to nosaka likums. Diemžēl, šī prakse,- nesakārtojot SAVUS likumus paņemt ārvalstu konsultantus, kuri pēc pusgada aptaustīšanās parasti autoratīvi paziņo, ka sistēmu var piegādāt tikai tā vai cita ārvalstu firma, turpina novest pie līdzīgām sekām un miljoniem (daudziem desmitiem) latu nodokļu maksātāju naudiņas izmešanas.

Vai e-pārvalde jāievieš?

Neapšaubāmi, tikai manuprāt ievērojot dažus principus, pirmkārt likumdošanas harmonizāciju (un nevis tikai atbilstoši ES normām, bet pirmām kārtām novēršot iekšējās pretrunas un normu dublēšanos).

Dažas normas varētu ieviest jau tagad, īpaši nedatorizejot, piemēram:

-“Valsts institūcijai ir aizliegts atkārtoti personai pieprasīt datus, ja atbilstoši kādam normatīvam aktam tie jau ir reģistrējami citā institūcijā”; - tad netiktu radītas N paralēlas miljoniem vērtas sistēmas.

-“Valsts institūcijai ir aizliegts pieprasīt personai iesniegt dokumentus, kurus tai izsniedz cita valsts iestāde.” Šāda veida dokumenti valsts iestādei būtu jāiegūst pašai pieprasot no šīs citas iestādes, nevis izmantojot satramdīto pilsoni kā kurjeru. Turklāt tas uzlabotu visu iesaistīto iestāžu darbību atbilstoši likumam- pilsonis ļoti labi zinātu, ka viņa jautājums nevirzas uz priekšu tādēļ, ka pats kaut ko nav atbilstoši likuma iesniedzis;

-“Jebkurai valsts pārvaldes iestādei jānodrošina visu valsts (jebkuru) oficiālo veidlapu pieejamība pilsonim, kā arī dokumentu pieņemšana un tālāka pārsūtīšana, kuri adresēti kādai no pārvaldes iestādēm”, jeb vienas pieturas aģentūras princips. Piemēram Liepājā, pašvaldības līmenī, princips jau strādā vairākus gadus. Līdzīgi no šī gada sākuma uzņēmuma reģistrācija UR tiek atzīta vienlaikus arī par reģistrāciju VID. Tas, ja ne citādi, liek “valdībai” pārdomāt, kādēļ visus šos datus vāc, un kā optimizēt izmaksas informācijas savākšanai un apstrādei.

Liberalizācijas princips,- ja kāda privāts uzņēmums nodrošina likumam atbilstīgu valsts funkciju veikšanu, un spēj nodrošināt tā finansēšanu, tas jānodod privātā pārvaldē, valstij protams atstājot kontroles un uzraudzības funkcijas. Piemēri- finansu un apdrošināšanas funkcijas (vēl pirms 10 gadiem tas bija valsts monopols, bet vai tas strādāja efektīvāk). Turklāt, bankas ļoti aktīvi iesaistās šajā procesā. Piemēram, es esmu patiesi apmierināts, ka pēc brīvas iniciatīvas Hansabanka uzņēmusies veikt tradicionālo pašvaldības zemes nodokļa iekasēšanas funkciju caur internetu. Tā ir tipiska pašvaldības funkcija, bet cik nervu, laika un nodokļu naudiņas būtu iztērēts (un, iespējams arī tērē) lai Rīgas Domes finansu departaments uztaisītu savu “e-iekasēšanas sistēmu”.

Bet šādus principus (un bez datora palīdzības:-) varētu droši vien sadefinēt kādu desmitu. Ja tie tiktu ieviesti, pilsoņu dzīve kļūtu ievērojami vienkāršāka,- vismaz viņi varbūt sāktu novērtēt, ka nomaksātie nodokļi nav paredzēta tikai kāda jauna Volvo iegādei ierēdnim. Atcerēsimies, ka jebkura administratīva procedūra, kuru valsts mums uzliek, prasa laiku- tātad naudu. Un tie ir jau nekur nerakstīti papildus nodokļi.

Vai e-pārvalde ieviesīsies jau tuvākajos gados? Droši vien nē. Tā vēl gadus desmit būs pieejama tikai elitāram (5% varbūt 25%) iedzīvotāju lokam, ja netiks nodrošināta infrastruktūras izveide un apmācība. Pārējiem būs jāsaglabā “parastā” pārvalde (vai “e-negatavie” arī jāizslēdz no “Matricas”:-). E-Pārvalde ieviesīsies tur, kur tā būs pieejama, un integrēta ar citiem pakalpojumiem.

Cilvēkus patiesībā šī tēma īpaši neinteresē - to liecina arī zemā aktivitāte par šo tēmu - nedz DELFI, nedz “Latvijas Vēstneša” nedz “Lursoft” mājas lapās, kur ikviens varētu izteikties par šo tēmu, parādās labi ja pārdesmit komentāru. Bet var jau būt, ka viņiem viss ir skaidrs.

Nobeigumā gribētu novēlēt Ministru kabinetam beidzot atzīt tieslietas kā valdības darba prioritāti, jo tieši tieslietu sektors ir atbildīgs par likumu darbības uzraudzību. Šobrīd visas Tieslietu ministrijas iniciatīvas iesaistoties e-koncepciju izstrādē, diemžēl, vairumā gadījumu tiek vai nu ignorētas, vai uzskatītas par “šauru resorisku interešu motivētām”. Likuma mērķis ir nodrošināt taisnīgumu. Bet tas, pirmām kārtām, nozīmē likuma nepretrunīgumu un vienlīdzību attiecībā pret jebkuru pilsoni. Nevis tā virtualizāciju kādā no “e-pārvaldes” formām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form