Ja nepalīdz, prasām premjera demisiju, jo šādos gadījumus vīrusi jau gandrīz kapitulē. Bet, ja vēl nekapitulē, valstgribis varētu rādīt piemēru un demisionēt pats - esot veikti pagaidām nepubliskoti pētījumi, ka, atkāpjoties prezidentam, jebkurš vīruss automātiski izbeidzas.
Ja nopietni - šķiet, ka arī valsts vadības līmenī ir iestājusies nopietna mentālā krīze.
Tajos tālajos laikos, kad cilvēki vēl ceļoja (tas bija toreiz, kad visi veikali, restorāni, muzeji, frizētavas un citas aizmirstas iestādes strādāja), mums bija laime nedēļu padzīvot Beirutā un arī pabraukāt apkārt pa Libānu. Kas mūs pārsteidza - nebeidzams "joie du vivre" (varētu tulkot kā prieks par dzīvi), ko sajūtām burtiski starojot no cilvēkiem. Kad vaicājām pēc noslēpuma atslēgas, mums laipni paskaidroja - cilvēki tur ir pieraduši, ka gandrīz vienmēr ir karš vai konflikti un ka Nāve ir iespējama jebkurā momentā. Un tieši tāpēc ar pilnu krūti bauda Dzīvi.
Vecākā paaudze, kas vēl atceras otro pasaules karu, neļaus samelot - arī kara laikā, kad uz ielām šauj, cilvēki turpina dzīvot, mīlēt, ticēt. Arī Baltkrievijā, Krievijā, Sīrijā, un jebkurā Planētas vietā. Jo cilvēks kā garīga būtne ir ieguvis savu fizisko ķermeni, lai Dzīvotu. Nevis Baidītos. Nevis tupētu būrī vai alā, visu pasūtītu internetā un ārā izietu skafandrā (tiesa, ja turpināsim attiekties pret Planētu tāpat kā pašlaik, šāds mirklis var pienākt).
Ir pienācis laiks saprast, ka, lai kā visas pasaules zinātnieki censtos, Nāve šķiet vismaz vēl kādu laiku nedomā viņiem pakļauties. Arī vīrusi - ne šis, ne citi, - neklausīs. Tie mutēs, ja gribēs, radīsies jauni, mainīsies, piemērosies, jo tie ir dzīvi mikroorganismi un patiesībā mēs dzīvojam viņu pasaulē, nevis viņi mūsu.
Stāsta morāle? Ejam uz priekšu ar vakcināciju, gribētāji ir daudz, nemēģinām biedēt neizlēmušos, jo vienlaikus mēs biedējam paši sevi un sabiedrību. Taisām vaļā veikalus, sporta zāles, frizieru salonus, kafejnīcas - protams, ievērojot ierobežojumus, kas arī bez reklāmas rullīšiem "Ziepes, striķis, divi metri " jau katram ir visās šūnās jau iesēdušies. DZĪVOJAM!
Un vēl viens praktisks ierosinājums. Pēc savas un daudzu savu draugu un paziņu pieredzes varu teikt, ka Cilvēks tā pa īstam sāk dzīvot tikai tad, kad saprot, ka ir Garīga Būtne, nevis tikai Bodymind. Šķiet, ka ne premjers, ne valstvadis, ne daudzi politiķi to tā īsti neapzinās.
Tas, kas šobrīd visvairāk pietrūkst mūsu politiķiem un sabiedrībai kopumā ir APZINĀTĪBA jeb MINDFULNESS. Ja Cilvēks neapzinās, ko dara, un viņu vada apstākļi, nekas labs nevar sanākt.
Un tieši tāpēc viens konstruktīvs ierosinājums Ministru kabinetam. Tā kā valdības sēdes nu ir atklātas, ierosinu tās turpmāk sākt ar 10 minūšu meditāciju vai apzinātības nodarbību, kurā var piedalīties jebkurš interesents, kas vēro valdības sēdes. Ja šī doma liksies pieņemama, apsolu sarunāt bez maksas (vai apmaksāšu pats par saviem līdzekļiem) pasniedzējus- domāju, ka gan Integrālās izglītības institūts lektori Juris Rubenis un Indulis Paičs, gan Marcis Auzinsh, gan Ansis Jurģis Stabingis ,gan Ilmārs Latkovskis un viņa trešdienu meditāciju viesi LNB paspārnē piekritīs, un ir arī daudzi citi prasmīgi apzinātības Skolotāji Latvijā.
Diemžēl neredzu citu variantu, kā pašlaik iziet no situācijas, kurā paši sevi dzenam. Dzīve ir krāšņa un daudzšķautnaina, arī slimības un Nāve ir daļa no tās, šis nevarētu būt jauns atklājums. Pat 10 minūšu meditācija kā ikdienas pieradums var transformēt Cilvēku ārkārtīgi īsā laikā, vai vismaz ievadīt transformācijas procesā.
Šī ir mūsu vienīgā Dzīve šajā fiziskajā ķermenī, šajā valstī, šajā laikā. Nepavadām to, slēpjoties alās un baidoties. Dzīvojam! Piesardzīgi, apdomīgi, bet DZĪVOJAM!!!!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
