Taču ar laiku nāca atklāsme, ka globālie cenu veidošanās procesi ar Latvijas likumdevēju lēmumiem īsti tomēr nav ietekmējami – un skaļie kliedzēji apklusa. Tagad, atkal runājot par kārtējiem administratīvajiem ierobežojumiem un "sistēmas uzlabojumiem" ar aizliegumu, procentu, kvotu un terminu palīdzību, viņi vairs neko nesola. Tā vietā nu jau tiek runāts tikai tas, ka cenas VARBŪT varētu samazināties.
Turpinot šādā virzienā, visi šie populisti, kuriem vismaz līdz šim par savu aicinājumu sekām nav bijis jāatbild, kādreiz varbūt nonāks arī līdz pašlaik viņiem acīmredzot nezināmai atziņai – nekad un nekādi administratīvi aizliegumi un ierobežojumi nespēs būtībā uzlabot konkurenci un virzīt ekonomiku attīstības virzienā, ja vien runa nav par pilnīgiem un absolūtiem monopoliem.
Tirgus ekonomikas pasaules prakse ir pierādījusi, ka aizliegumi, mākslīga tirgus regulēšana, administratīvie ierobežojumi nozaru attīstībai par labu nenāk un konkurenci jau nu nekādā gadījumā neveicina. Administratīvie aizliegumi, lai cik patīkami tie būtu visu sugu populistiem, ir un paliek sociālistiskās pasaules pārpalikums, ar kuriem vēl pirms gadiem divdesmit centās panākt utopiskus mērķus, izpildīt nepamatotus piecgades plānus, iedzīvināt nefunkcionējošas nozares. Tādi, protams, labi der tādām valstīm kā Venecuēla, kur ekonomikā sadarītās nejēdzības vismaz labu laiku var notušēt ar naftas pumpja palīdzību. Bet Latvijai? Ko, piemēram, labu ir paveikuši pēdējā gada laikā pieņemtie administratīvie pasākumi inflācijas ierobežošanai – noteikumi par nepieciešamajām izziņām, dažādu sliekšņu noteikšana utt.? Pirms pāris nedēļām Latvijas Banka jau publiski atzina, ka valdības īstenotie inflācijas ierobežošanas plāna pasākumi nav spējuši būtiski samazināt inflāciju, bet gan drīzāk ir izdarījuši lāča pakalpojumu ekonomikas attīstības iespējām.
Vēl nupat uzņēmuma Wess vadītājs Aleksandrs Oskins administratīvo ierobežojumu cienītājus – birokrātus šokēja ar atklāsmi, ka patiesībā inflācijas ierobežošanas plāna ietekmē, ieviešot dzīvē jaunus iegrožojumus, ir panākta tikai biznesa aizplūšana no Latvijas pie kaimiņvalstu autotirgotājiem. Lūk, tie ir reāli, "taustāmi" piemēri manis nosauktajam administratīvo ierobežojumu efektam. Neviens nešaubās par to, ka ilgstoša augsta inflācija valsts ekonomikai par labu nekādi nenāk un ka Latvijas situācijā bija jāpieņem lēmumi cenu skrējiena ierobežošanai. Jautājums tikai – vai tiek pieņemti pārdomāti lēmumi vai arī tādi, kas domāti tikai pāris mēnešiem, bet pēc tam – nu, tad jau domās atkal...
Tagad pieņemams lēmums par grozījumiem Konkurences likumā, kuri ir piesātināti ar visplašāko aizliegumu spektru, kas turklāt attieksies tikai uz vienu tautsaimniecības nozari. Redzēsim – vai atkal uzvarēs populistiskie administratīvo aizliegumu aizstāvji, kas pēc tam, kad izrādīsies, ka "gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr", mazgās rokas nevainībā. Kā nekā Konkurences likuma grozījumu apspriešanas kontekstā Latvijas mazumtirgotāji jau ir brīdinājuši par cenu celšanās iespējām.
Pārbaudīts gan nekas nav, un pārliecināts par to nav neviens, jo plaši pētījumi jau nav veikti – tā vien šķiet, ka Konkurences padome, kas savulaik jau būtiski iedragāja konkurenci degvielas tirgū, ir gatava bez liekas domāšanas (un "liekiem" izdevumiem šādiem pētījumiem) uzkāpt uz jauna grābekļa. Tieši tāpat kā sociālisma laikos – ja reiz ir ziepju deficīts, tad nevis rūpēties par ražošanas palielināšanu, bet katram pilsonim mēnesī izsniegt pa diviem gabaliem, lai "netiek spekulantiem", un viss...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
