Aivars Ozoliņš, žurnāls 'Ir': Lai nav jābaro svešu karaspēku  (188)

Varētu priecāties, ka jaunajā koncepcijā aizsardzībai plānotais finansējums tomēr ir lielāks nekā pagājušogad valdības apstiprinātajā Konverģences programmā 2011. – 2014.gadam, kurā paredzēts to četru gadu laikā samazināt līdz 0,7 procentiem no IKP. Tikai tad jāvaicā, kā šī pērn pieņemtā programma sader kopā ar pašreizējiem plāniem izdevumus aizsardzībai tomēr palielināt. Turklāt — vai tiklab pērn plānotā izdevumu samazināšana, kā arī nupat paredzētā to pakāpeniskā palielināšana atbilst Valsts aizsardzības finansēšanas likumam? Tajā noteikts, ka "Ministru kabinets, izstrādājot valsts budžeta projektu kārtējam gadam, paredz valsts aizsardzībai, drošībai un integrācijai NATO šādu finansējuma apjomu: (… ) no 2003. līdz 2012.gadam (ieskaitot) — 2 procentus no iekšzemes kopprodukta".

Apņemšanās atvēlēt aizsardzībai 2 procentus no IKP bija viens no priekšnoteikumiem Latvijas uzņemšanai NATO. "Trekno gadu" burbuļa plīšana un dziļā ekonomiskā krīze spieda samazināt izdevumus itin visam, taču aizsardzībai tie nogriezti īpaši krasi — līdz 1,1 procentam 2011.gadā.

Pērn aprīlī NATO aizsardzības politikas plānošanas komitejas sēdē, kurā tika skatīts Latvijas ziņojums par militāro spēju attīstību, izpelnījāmies skarbu kritiku — ka aizsardzības finansējuma samazinājums var nopietni apdraudēt Latvijas aizsardzības spējas un spēju piedalīties NATO kolektīvās aizsardzības īstenošanā.

Tiesa, saņēmām arī uzslavas par reformām aizsardzības jomā. Bet it īpaši par to, ka par spīti sarukušajam aizsardzības finansējumam nav samazinājies Latvijas ieguldījums NATO starptautiskajās operācijās.

Piedalīšanās NATO operācijās, pirmām kārtām Afganistānā, mūsu partneru skatījumā vismaz daļēji līdzsvaro atkāpšanos no solījumiem par aizsardzības budžetu un arī neļauj pārmest valdībai NATO kolektīvās aizsardzības pienākumu ignorēšanu. Taču Latvijā nav dzirdēti nopietni protesti ne pret aizsardzības finansējuma dramatisku samazināšanu, ne par tā neatbilstību likumam.

Tieši otrādi — vienmēr aktuāls, turklāt arī daļai politiķu, šķiet esam lēti populistiskais jautājums, "ko mūsu puiši dara Afganistānā". Bet pirmie jautājumi, uz kuriem premjerministram Valdim Dombrovskim trešdien nācās atbildēt uzreiz pēc jaunās aizsardzības koncepcijas apspriešanas valdībā, bija nevis par to, kāpēc jau tagad likumā paredzētais aizsardzības finansējuma apjoms tiek plānots tikai pēc astoņiem gadiem, bet gan — vai "atbilstoši" tikšot palielināts arī sociālais budžets.

Kamēr Rīgas ielās nav Krievijas tanku, tikmēr valsts ir drošībā?

Protams, Krievijas bruņotu iebrukumu Latvijā kā 2008.gadā Gruzijā pašlaik nevar iedomāties. Taču starptautiskajā politikā notiek prioritāšu pārbīdes, kuras ietekmēs arī Latvijas drošību. ASV savas intereses arvien vairāk saista ar norisēm Tuvajos Austrumos un Āzijā, ne vairs Eiropā, kā tas bija bijis desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara. Tikmēr Krievija arvien neslēptāk mēģina atgūt ietekmi bijušās PSRS teritorijā, ko atkal par prezidentu ievēlētais Vladimirs Putins izvirza par vienu no savām galvenajām prioritātēm, solīdams veidot "Eirāzijas savienību".

Pat parasti politiski piesardzīgais Satversmes aizsardzības birojs brīdina par Krievijas mērķiem Latvijā — nodrošināt sev šeit īpašas tiesības, tajā skaitā uz "tautiešu" drošības aizsargāšanu. Latvijas «informatīvajā telpā» Kremļa kontrolētu mediju invāzija notiek arvien agresīvāk. Vai ik dienas uzzinām jaunus faktus par Maskavas atvēlētajiem miljoniem "tautiešu atbalsta" pasākumiem. Valodas referenduma dienā gar Latvijas robežām lidinājās krievu bumbvedēji. Nupat Kaļiņingradas apgabalā izvietots Krievijas zenītraķešu divizions. Pastāvīgi kiberuzbrukumi ir ikdiena visām trim Baltijas valstīm.

Latvija līdz ar pievienošanos NATO ieguva drošību, kādas tai nekad līdz tam nebija bijis. Arī pašlaik ceram, ka NATO galotņu sanāksmē Čikāgā maijā tiks pieņemts lēmums turpināt mūsu drošībai vitāli svarīgo Baltijas gaisa telpas patrulēšanu. Taču jāatceras, ka valstīm, kuras to darīs, arī ir budžeta problēmas. Tāpēc būtu bīstami iedomāties, ka tā ir dāvana uz mūžīgiem laikiem un par brīvu. Vismaz savu daļu no kolektīvās aizsardzības izdevumu rēķina būtu jāprotas nomaksāt. Nevar cerēt, ka par mūsu drošību vienmēr maksās citi.