Aldis Austers, 'Rīgas Laiks': Armagedons vēl ir priekšā
Foto: LETA

Sākšu ar labo ziņu: cīņa ar Covid-19 pandēmiju pavisam noteikti nav Bībelē pravietotā pēdējā kauja Armagedonā starp grēcīgajām cilvēku valdībām un Dieva "karapulkiem"; lai arī SARS-CoV-2 vīruss izrādījies sīvāks pretinieks nekā tā priekšgājēji, ar lielu pārliecību var teikt, ka valdības šajā cīņā agrāk vai vēlāk uzvarēs, pat neskatoties uz pieļautajām kļūdām. Sliktā ziņa: saskaņā ar SVF aplēsēm ekonomiskie zaudējumi no pandēmijas kopumā varētu sasniegt 9 triljonus ASV dolāru, kas ir līdzvērtīgi 11% no pasaules IKP 2017. gadā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tātad gaidāms lielākais ekonomiskais kritums kopš Lielās depresijas teju pirms gadsimta.

Katra krīze dod cerību, ka pēc tās pasaule kļūs labāka. Nīčes populārais aforisms "Viss, kas mani nenonāvē, padara mani stiprāku" labi iederas gan pāvesta, gan profesora domu gaitā, taču abu skatījums uz to, kas tad ir tas subjekts vai, precīzāk, objekts, kuram pateicoties subjekts pēc krīzes kļūs stiprāks, ir atšķirīgs.

Pāvestam Franciskam tā ir sirdsapziņa: "Es ceru, ka šis briesmu laiks atbrīvos mūs no dzīves autopilotā, satricinās mūsu iemigušo sirdsapziņu un ļaus īstenot humānu un ekoloģisku pārveidi, naudas elkdievības vietā liekot cilvēka dzīvību un cieņu." Bet Hārvarda Universitātes profesoram Danijam Rodrikam tā ir nacionālā valsts: "Jaunā realitāte ir tāda, ka, iedzīvotāju atbalstītas, nacionālās valstis arvien vairāk kļūst par stāvokļa noteicējām, bet daudzpusējās institūcijas no ANO līdz Eiropas Savienībai kļuvušas par upuri savām iekšējām pretrunām un nespējai ātri un izlēmīgi rīkoties globālās krīzes priekšā."

Pirmkārt, šo ekonomisko lejupslīdi izraisījuši nevis kādi stihiski tirgus spēki, globālas dabas katastrofas vai militārie konflikti, bet gan apzināts valdību lēmums liegt cilvēkiem iespēju pulcēties klātienē, tādējādi ierobežojot ne tikai pandēmijas izplatību, bet arī ierastās nodarbes plānojot, ražojot, pārdodot un patērējot. Tas arī nosaka šīs krīzes politisko raksturu: tajā būt varonim nav nemaz tik grūti, jo ļaunumu iemieso mikroskopiskais, bet dzīvotspējīgais vīruss, nevis despotiski valstu vadoņi, bezatbildīgas bankas vai alkatīgi oligarhi. Tas dod iespēju daudziem politiskajiem līderiem iejusties karavadoņu lomās bez reālas karadarbības.

Otrkārt, pretstatā agrākām krīzēm šī ir vispārēja lejupslīde, kas lielākā vai mazākā mērā skar visus pasaules reģionus un tautsaimniecības nozares vienlaicīgi. Pasaules ekonomika ir iemidzināta, un gadu desmitiem ilgi veidojušās sarežģītās un sofisticētās just-in-time piegāžu ķēdes pārstājušas funkcionēt. To visu atjaunot nebūs viegli, jo gaidāms, ka atsevišķi reģioni un nozares vēl ilgi atradīsies izolācijā.

Treškārt, lejupslīdes morālo aspektu nosaka nevis krīzes klasiskā dilemma – kam un cik daudz atņemt un kam to visu atdot –, bet gan tīri utilitāra problēma: ko un cik daudz ir taisnīgi upurēt, lai glābtu tos dažus procentus iedzīvotāju, kuri ietu bojā, saslimuši ar vīrusu. Cik daudz laika paies, līdz tiks atrasta droša vakcīna pret vīrusu vai izveidosies tā dēvētā pūļa imunitāte, kas pasargās vārīgākos no turpmākas infekcijas pārnešanas, un kādas būs ekonomiskās – un līdz ar to arī sociālās un politiskās – sekas metodēm, kas tiek lietotas, lai ierobežotu infekcijas izplatīšanos: sociālā distancēšanās, izolēšanās un karantīna? Iespējams, sociālās un ekonomiskās dzīves iesaldēšana var radīt tik dziļas sekas, ka to mērogs nebūs samērojams ar potenciālajiem zaudējumiem, ko var radīt nekontrolēta pandēmijas izplatība.

Piemēram, pētījumi liecina, ka bezdarba pieaugums palielina pašnāvību un slepkavību skaitu lielākā mērā nekā samazina mirstību no sirds slimībām, rūpnieciskā piesārņojuma, negadījumiem darba vietās un auto katastrofām. Turklāt šajā krīzē bez ienākumiem palikuši arī tie, kuru rūpals saistīts ar neformālo jeb ēnu ekonomiku. Latvijā ēnu ekonomika veido apmēram piekto daļu no visas ekonomikas, un tas nozīmē, ka aptuveni piektdaļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju jeb gandrīz 190 tūkstoši ir palikuši bez iztikas līdzekļiem. Palūkojoties pāri Latvijas robežām, aina kļūst vēl skumīgāka: pamatots ir pāvesta satraukums, ka Brazīlijas, Indijas un Āfrikas graustu rajonos un Turcijas bēgļu nometnēs mītošajiem uzspiestā karantīna rada patiesi smagas ciešanas.

Zīmīgi, ka valstu skatījums uz minēto morāles dilemmu ir atšķirīgs, turklāt šīs atšķirības nevar saistīt ar kādu noteiktu politiska režīma tipu: pieejas atšķiras gan demokrātisko, gan autoritāro valstu nometnēs. Šo valstu reakcijas var salīdzināt ar psihiatres Elizabetes Kibleres-Rosas 1969. gadā iezīmēto piecu pakāpju modeli tam, kā cilvēki reaģē uz šokējošiem traģiskiem notikumiem. Šīs reakcijas ietver gan vīrusa noliegumu (piemēram, Baltkrievija, Brazīlija un Turkmenistāna), gan dusmas (ASV, Irāna, Ķīna un Krievija), gan depresiju (Itālija un Spānija), gan "tirgošanos" ar pandēmiju (Latvija un daudzas citas valstis), gan arī samierināšanos ar nenovēršamo (Zviedrija). Vēl zīmīgāk, ka noturēt vienotu līniju gan vienā, gan otrā valstu grupā reti kuram izdodas: stingrās pieejas valstis jau sāk liberalizēt ierobežojumus, bet liberālās pieejas valstis – pastiprināt. Tāpēc precīzs ir profesora Rodrika novērojums, ka šajā krīzē valstis nevis līdzinās cita citai, bet gan kļūst par sevis pašu pārspīlētām versijām (exaggerated versions of themselves). Autokrātiskās valstis kļūst vēl autoritārākas, populistiskie līderi vēl populistiskāki, savukārt indivīda brīvību un vienlīdzību respektējošās valstis – vēl egalitārākas un iecietīgākas.

Valdības ir pieteikušas vērienīgas ekonomiskā atbalsta programmas tautsaimniecību stabilizācijai: šobrīd saskaņā ar SVF aplēsēm subsīdiju, garantiju, aizdevumu, sociālo maksājumu un citu instrumentu apjoms sasniedzis 8 triljonus ASV dolāru. No šīs summas 3,5 triljoni ir ES valstu ieguldījums: zīmīgi, ka pat taupību mīlošā Vācija atteikusies no "melnās nulles" jeb bezdeficīta budžeta politikas un pieteikusi viena triljona eiro vērtu ekonomiskā atbalsta programmu. Atbalsta mērķis ir palīdzēt likviditātes grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, saglabāt sabiedrības pirktspēju un novērst paniku finanšu sektorā, jo, kā liecina pieredze, atkopšanās no finanšu krīzēm ir tik smaga tāpēc, ka tā saistīta ar grūto uzticības atgūšanu finanšu institūcijām – organizācijām, kurām ir kritiska nozīme ražojošajiem sektoriem tikai būtiskā investīciju kapitāla veidošanā. Tā kā lejupslīdes cēlonis ir humānos apsvērumos balstīti politiski solidaritātes lēmumi, nevis pārmērīgs egoisms, alkatība vai bara instinkti, ir tikai taisnīgi, ka šādā brīdī valdības uzņemas ekonomiskā bufera funkciju, kompensējot zaudējumus ne tikai mājsaimēm, bet arī uzņēmumiem.

Bet – vai ar to pietiks? Kopskatā skaitļi tiešām ir iespaidīgi: Māršala plāns Eiropas atjaunošanai pēc Otrā pasaules kara (mūsdienu naudas vērtībā 128 miljardi ASV dolāru) ir tikai niecīga daļa no šobrīd mobilizētajiem resursiem. Taču, kā vienmēr, "velns" slēpjas detaļās. Vispirms, galvenais rīks tautsaimniecību stabilizācijā un izvešanā no šīs krīzes ir fiskālās jeb valsts budžetu finansētās programmas: tikai tās dod svaigu naudu investīcijām un patēriņam. Centrālās bankas savu potenciālu, samazinot naudas aizdevumu likmes un tādējādi atvieglojot parādu pārfinansēšanu un kreditēšanu, lielākoties jau izsmēlušas iepriekšējās krīzes laikā, tāpēc šoreiz monetārajām programmām ir vairāk atbalsta funkcija – proti, tām jānodrošina, lai apritē būtu pietiekami naudas līdzekļu, ko valdībām aizņemties. Miltona Frīdmana vārdiem runājot, "lai naudas mašīna nesalūztu un būtu labi saeļļota". Tādēļ centrālo banku atbalsta programmas nesummējas ar valdības programmām. To pašu var teikt par aizdevumu garantijām: tām ir nozīme atsevišķu uzņēmumu glābšanā, taču makroekonomiska efekta tām nav, jo principā tās "pārliek" investīciju naudu no vienas kabatas citā, kopsummu nepalielinot.

Taču – un tā ir pirmā problēma – fiskālās investīciju programmas veido tikai piekto daļu no pieteiktajiem atbalsta pasākumiem, un tas ir par maz, lai aizlāpītu pandēmijas radīto caurumu. Tas ir par maz vēl jo vairāk tādēļ, ka no trim lielākajām pasaules ekonomikām (ASV, eirozona un Ķīna) pagaidām tikai ASV ir paziņojušas par vērienīgiem fiskālajiem ieguldījumiem, taču to ir daudz par maz pasaules ekonomikas atdzīvināšanai.

Otrā problēma: daudzas valdības rīkojas atbilstoši ierastajiem standarta algoritmiem, ko darīt krīzes apstākļos, neņemot vērā, ka šī krīze atšķiras no iepriekšējām. Tādēļ daudzas joprojām nozīmīgas iedzīvotāju grupas ir palikušas bez iztikas līdzekļiem, bet tas savukārt atsaucas uz pieprasījumu.

Trešā problēma: jau šobrīd lielo parādu dēļ ne visas valstis (piemēram, Itālija) var atļauties vērienīgas atbalsta programmas, bet daudzu citu valstu parādi sasniegs jaunus rekordus. Šos parādus varēs pārfinansēt tikai ar nosacījumu, ka centrālās bankas turpinās noturēt aizdevumu procenta likmes zemā līmenī: tādējādi veidojas situācija, kas nākotnē apdraudēs centrālo banku politisko neatkarību.

Nenoliedzami, intensīvā satiksme starp pasaules reģioniem veicinājusi ātru vīrusa izplatību visos pasaules nostūros. Šajā ziņā piedzīvotais vīrusa uzvaras gājiens ir spilgts apliecinājums mūsdienu pasaules supersavienotībai, taču daudzu cilvēku acīs tas tikai pastiprinās šaubas par globalizācijas nepieciešamību. Līdzās klimata pārmaiņām, migrācijai un pieaugošajai attīstības nesabalansētībai starp pasaules reģioniem un valstu iekšienē – problēmām, kuras arī tiek saistītas ar negatīvajām globalizācijas blaknēm, – daudzu cilvēku acīs Covid pandēmija tikai pastiprinās šaubas par globalizācijas vēlamību. Tomēr jāatzīst, ka ekonomiskā globalizācija un centrālo banku neatkarība – šie divi neoliberālās pasaules kārtības pīlāri – līdz 2008. gada krīzei bija nesuši arī trīs desmitgades ilgu nepārtrauktas ekonomiskās attīstības periodu, līdz šim nepieredzētas patēriņa iespējas un rekordaugstus nodarbinātības rādītājus. Atsakoties no globalizācijas, to visu nāksies zaudēt: globālo piegādes ķēžu sabrukums būs īpaši smags trieciens viedtālruņu un citu augsto un superkapitālietilpīgo tehnoloģiju nozarēm, taču maz ticams, ka tādēļ varētu sagaidīt Latvijā ražotu viedtālruni.

Līdz šim ekonomisko globalizāciju nav pavadījusi līdzvērtīga politiskās pārvaldības globalizācija. Valstis kļuvušas ekonomiski atkarīgākas cita no citas, un to iespējas individuāli kontrolēt iekšzemes ekonomiskos procesus samazinājušās. Uz valsts varas samazinājuma rēķina augusi biznesu ietekme, bet starptautiskās multilaterālās institūcijas bijušas par vāju, lai šo spēka līdzsvaru atjaunotu.

Taču zaudētājas no Covid-19 būs ne vien starptautiskās institūcijas, bet arī klimats. Šobrīd visas pasaules ekonomikas iemidzināšana gan dod iespēju dabai uzelpot un pasargā dzīvības, kas citādi tiktu zaudētas pārmērīgā piesārņojuma dēļ, taču, kā rāda iepriekšējās krīzes pieredze, ekonomiskais atspēriens var būt ekoloģiski ļoti "netīrs". Kad mērķis ir strauji samazināt bezdarbu, domām par ekoloģiju un efektivitāti neatliek laika. Latvija, protams, nebūs izņēmums. Mūsu ražošanas sektors nekad nav bijis īpaši "zaļš", un nebūtu nekāds brīnums, ka tā dēvētie "zaļie patrioti" attīstības, eksporta konkurētspējas un citu saukļu aizsegā jau pavisam drīz uzstādīs valdībai virkni prasību par izņēmumiem vides aizsardzības noteikumos.

Lielākais ieguvējs no Covid-19 būs nācijvalsts – jebkura veida, neatkarīgi no valdošā politiskā režīma. Hārvardas profesoram ir taisnība, un pandēmija nemainīs tendences, kuras iezīmējās jau pirms krīzes: turpināsies neoliberālās pasaules un līdz ar to arī multilaterālās pasaules kārtības noriets, populistiskie autokrāti kļūs vēl autoritārāki, bet kreisie turpinās savu bezcerīgo cīņu par vēlētāju simpātijām. Saasināsies tikai iekšpolitiskās cīņas starp biznesa "haizivīm", konservatīvajiem populistiem un liberālajiem internacionālistiem. Pēc krīzes valsts ietekme uz ekonomiku būtiski pieaugs, un tikpat būtiski pieaugs arī valstu parādi. Valsts atbalsts galvenokārt plūdīs lielo kompāniju virzienā, tāpēc lielākie ieguvēji līdzās nacionālajām valdībām būs iesīkstējušās politbiznesa struktūras, bet zaudētāji – jaunie inovāciju uzņēmumi. Tas savukārt nozīmēs konkurences samazināšanos biznesa sektorā, kas mazinās tā efektivitāti, bet palielinās politisko ietekmi. Zaudētājas būs arī centrālās bankas, jo rūpēs par finanšu stabilitāti augsta valsts parāda apstākļos tās būs spiestas ilgstoši turēt reālās naudas procentu likmes negatīvā līmenī, kas savukārt nozīmē ievērojamu inflācijas risku nākotnē.

Pāvesta Franciska cerība, ka ierastais straujais dzīves ritums pierims, cilvēki atjēgsies un pasaule mainīsies, visdrīzāk gan neīstenosies: šoks diez vai būs tik liels, lai būtiski mainītu mūsu uzskatus un paradumus. Zinātniskās metodes daudz labāk pārzinošais Hārvardas profesors Rodriks, ieklausījies nacionālo līderu retorikā, izdara trāpīgāku secinājumu: Covid-19 pandēmija per se cilvēces attīstībā jaunus pavērsienus neienesīs, tā tikai pastiprinās pašreizējās tendences. Diemžēl pēc krīzes pasaule kļūs vēl netīrāka, nevienlīdzīgāka un nedrošāka. Trampa patētiskais naids pret starptautiskajām organizācijām apliecina, ka īstā Armagedona kauja vēl ir priekšā; varam tikai cerēt, ka tā nenotiks mūsu dzīves laikā un ne tādā mērogā kā Otrais pasaules karš, kura šausmās dzima liberālā un tolerantā Rietumu kultūra, kas pirms 30 gadiem deva iespēju Latvijai atgūt neatkarību.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form