Aldis Baumanis: Viens pandēmijas gads augstskolās ir pagājis, kā strādāsim nākamajā?  (18)

Globalizācija, arī vēlme un iespējas ātri pārvietoties lielos attālumos ir jauna, iepriekšējos gadsimtos nebijusi situācija, kas, neapšaubāmi, sekmē arī dažādu slimību izplatīšanos. Ar šāda rakstura procesiem mums nāksies rēķināties arī nākotnē, un tāpēc jo svarīgāk ir izvērtēt to, ko mums parādīja pagājušais studiju gads. Dažus secinājumus varam izdarīt jau tagad, dažus parādīs tuvākie gadi, tai skaitā arī to, cik liels pamats ir bažām par vidusskolu absolventu zināšanu līmeņa pazemināšanos, mācību procesam skolās notiekot attālināti.

Paanalizējot pagājušo gadu augstākajā izglītībā Latvijā un pieejamo informāciju par citām valstīm, pirmais iespaids ir tāds, ka mūsu augstākās izglītības sistēma vismaz tajā daļā, kur rezultāti ir atkarīgi no datortehnoloģiju līmeņa un datorprasmēm, kā arī interneta sakaru kvalitātes, veiksmīgi ir tikusi galā ar pāreju uz attālināto studiju procesu.

Salīdzinot ar Eiropas Komisijas un Eiropas Studentu apvienības pētījumiem, šķiet, ka aina pie mums ir labāka nekā vidēji Eiropā. Protams, ne viss ir izdarāms attālināti. Ja, realizējot sociālo zinātņu studiju virzienu programmas, pāreja uz šādu formu bija šķietami vienkārša, tad vairākos citos studiju virzienos, piemēram, medicīnā, pilnvērtīgas studijas šādi nav realizējamas principā. Arī vēl gadu iepriekš pavasarī gūtā pieredze attālinātām studijām paredzēto platformu izvēlē un pielietošanā lieti noderēja.

Turklāt vairākas vajadzīgas un darbu atvieglojošas lietas, kuru ieviešana pirms pandēmijas perioda noritēja salīdzinoši lēni, Covid-19 ievērojami paātrināja. Tā tas notika, piemēram, ar e-paraksta lietošanu. Pieņemu, ka šobrīd jau visās Latvijas augstskolās jautājums ir atrisināts tā, ka studentam, lai noslēgtu līgumu vai iesniegtu kādu citu dokumentu, nav augstskolā jāierodas klātienē – to visu var izdarīt attālināti. No pieredzes redzam, ka studenti, sevišķi strādājošie, kam e-paraksts ir vajadzīgs arī ikdienā, šo iespēju izmanto visai plaši, lieki netērējot laiku braukšanai uz augstskolu.

Tomēr bija vairākas būtiskas problēmas un kļūdas, kas pagājušajā studiju gadā izgaismojās visai skaudri. Vispirms te gribu minēt neskaidrības par to, ko un kā drīkstēja darīt augstskolas, uzsākot studiju procesu pagājušajā gadā. Diemžēl no šīm kļūdām izglītības politikas veidotāji diez ko daudz nav mācījušies, un joprojām ir daudz neskaidru un centralizēti neizlemtu jautājumu. Lai kvalitatīvi sagatavotos nākamajam studiju gadam, gan augstskolas administrācijai, gan akadēmiskajam personālam jau uz pasniedzēju atvaļinājumu perioda sākumu vajadzētu būt pilnai skaidrībai, kādi būs nosacījumi, uzsākot nākamo studiju gadu. Tas pats attiecas arī uz skolu sistēmu. Nevis augustā, bet gan jūnijā ir jāpieņem lēmumi par to, vai vakcinētie, kā arī nevakcinētie pedagoģiskie darbinieki drīkstēs piedalīties mācību un studiju procesā, kā arī par to, kādi nosacījumi mācībām klātienē tiek izvirzīti skolēniem, audzēkņiem un studentiem. Izglītības iestādēm štats ir jākomplektē savlaicīgi, turklāt, jo vēlāk un lielākā steigā to dara, jo lielāks ir risks, ka cietīs mācību procesa kvalitāte, bet paša komplektācijas procesa izmaksas būs augstākas.

Zinot, ka tikai augustā Saeima sāks skatīt šo jautājumu, varam vien aicināt darīt to, neieslīgstot garās, priekšvēlēšanu periodam raksturīgās politiskās diskusijās, bet vairāk tomēr uzticēties veselības aizsardzības ekspertu viedokļiem un ieteikumiem. Tas varētu dot iespēju nonākt pie zinātniski pamatota gala lēmuma īsākā laikā.

Jau pieminētajā studentu apvienības 41 valstī veiktajā pētījumā, apkopojot vairāk nekā septiņpadsmit tūkstošu respondentu atbildes, vairākums norādīja uz studiju rezultātu pasliktināšanos, pārtraucot klātienes studijas, šāds risks noteikti pastāv arī Latvijā, turklāt pastāv neatkarīgi no tā, gribam mēs to atzīt vai ne. Pasniedzējam, kurš "runā ar datoru", vai studentiem, kuri ieraduši savā starpā komunicēt, veikt grupu darbus un vienkārši būt kopā, saziņa caur ekrānu radīja diskomfortu, tādēļ bija nepieciešams papildu iedrošinājums, lai sekmīgi turpinātu izglītošanos. Ja ņemam vērā šo socializēšanās nepieciešamību un diskomfortu, un emocionālo spriedzi, ko rada tās trūkums, arī atstājot negatīvu ietekmi uz studiju procesu, tad veidu, kā atsākt studiju procesu klātienē, meklējumu virziens noteikti uzskatāms par pareizu. Neapmierinošs ir šo darbību ātrums.

Kā pieminētajos pētījumos, tā arī citos bija aplūkoti arī finansiālas dabas jautājumi. Ar apmēram pusi no strādājošajiem studentiem vai nu pilnībā, vai uz laiku tika pārtrauktas darba attiecības vai samazināts viņu atalgojums. Te jāņem vērā, ka lielākā daļa Latvijas studentu paši maksā par savām studijām, tādēļ šāda pandēmijas radīta krīze ekonomikā nopietni apdraud šo studentu iespējas iegūt augstāko izglītību. Statistiski ir pierādīts, ka augstāks izglītības līmenis gan dod iespēju saņemt lielāku atalgojumu, tātad maksāt lielākus nodokļus, gan samazina bezdarba risku, tātad – mazāk tērēt valsts sociālo budžetu. Šo iemeslu dēļ brīdī, kad šai skaitliski lielākajai Latvijas studentu grupai ir apdraudētas studiju iespējas, valsts atbalsts studiju turpināšanai faktiski būtu pat uzskatāms par investīciju attīstībā nākotnē.

Diemžēl pagājušajā gadā izglītības politiķi un ierēdņi izvēlējās visai vienkāršu un dīvainu risinājumu – valsts atbalstu pielika pie stipendiju fonda un to saņēma tie, kas studē par valsts budžeta līdzekļiem. Rezultātā valsts un privāto augstskolu maksas studenti, kas jau tā paši finansē savu studiju procesu, vēl ar saviem un savu vecāku nodokļiem līdzfinansēja budžeta studentu pabalstus pandēmijas seku mazināšanai, bet paši no šīs summas nesaņēma neko. Tā izglītības sistēmas ierēdņiem un politiķiem vienkārši bija vieglāk, jo nebija jāveic tik daudz grozījumu normatīvajos dokumentos. Nezinu, kā epidemioloģiskā un ekonomiskā situācija attīstīsies šajā studiju gadā, bet, ņemot vērā vēlēšanu tuvumu, ir cerības, ka valdošo partiju politiķi pavērsīsies ar seju pret visiem Latvijas studentiem. Interese par desmitiem tūkstošu maksas studentu un viņu ģimeņu kā vēlētāju balsīm gaidāmajās Saeimas vēlēšanās piespiedīs pieņemt sabalansētākus lēmumus, nekā tas tika darīts iepriekšējā studiju gadā.

Raksta ierobežotais apjoms neļauj aplūkot visus aspektus par izglītības sistēmas darbību pandēmijas apstākļos. Skaidrāk ir saskatāmas arī iepriekšējos gados pieļautās kļūdas izglītības politikas lēmumu pieņemšanā. Tas vispirms ir sakāms par smagnējo un novecojušo akreditācijas procesu augstākajā izglītībā, ko atstāja mantojumā iepriekšējais Saeimas sastāvs, faktiski atsviežot Latviju atpakaļ pie deviņdesmito gadu akreditācijas kārtības un liekot tagad jau vairākkārt mainīt akreditācijas termiņus un grafikus.

Vai un kad mēs atgriezīsimies pie normāla mācību režīma? Vai atgriezīsimies – noteikti! Kad tas notiks, to noteiks dažādu faktoru, ne tikai vakcinēšanās apjoms mūsu valstī, kopums. Esmu pārliecināts, ka pandēmijas ietekmē ikviens ir daudz ko iemācījies, tostarp uzlabojot datorprasmes un dažādu interneta platformu lietojamību, kā arī spēju ātri pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Domāju, ka, sākoties šim studiju gadam, neskatoties uz minētajām un vēl citām problēmām, ikviena izglītības iestāde būs labāk sagatavojusies mācību un studiju procesa nodrošināšanai nekā gadu iepriekš. Esam radījuši iespēju organizēt hibrīdlekcijas, kur studenti ar Covid-19 sertifikātiem varēs lekcijas apmeklēt klātienē, bet pārējie pieslēgties attālināti, ir atrasti arī citi risinājumi kombinētajām studijām un, ja tāda nepieciešamība tomēr būs, arī atsevišķiem attālināto studiju periodiem.