Skaidrs, ka mūsu platuma grādos gada tumšais laiks pirms ievu ziedēšanas, kura atnākšanu Rietumu loka valstīs sezonāli pavada pašnāvību skaita pieaugums, Latvijā tiek sagaidīts atbilstoši mūsu ekstrēmā dzīvesveida tradīcijām - ar vērienīgu sausās zāles dedzināšanu.
Pagājušā gada pavasarī kāds ministrs televīzijas intervijā uz jautājumu – ko jūs darāt, lai nedegtu kūla, atbildēja apmēram šādi: „Domāju, ka mums vajadzētu tuvākajā laikā sanākt kopā visiem tiem, kas ir saistīti ar šo jautājumu, lai vienotos par to, ko mēs šajā lietā varētu darīt...”.
Tas bija ģeniāls ūdens.
Es esmu darītājs. Varu arī runāt, bet ciest nevaru muldētājus.
2003.gadā Latvijā - 3527 kūlas ugunsgrēki, liesmas pārņēmušas 276 ēkas, no kurām 19 nodegušas pavisam. Dzīvību zaudēja seši cilvēki.
Ko darīt, lai tā nebūtu? Pagājušajā gadā Latvijas Pašvaldību savienības paspārnē tika noorganizēta darba grupa, kuras uzdevums cita starpā ir koordinēt visu kūlas dedzināšanas krīžu laikā veicamos pasākumus. Šajā darba grupā daudz strādāts ar Zemkopības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Pašvaldību savienības un VUGD atbildīgajām personām. Arī strādājot kā novērotājam Eiropas Parlamentā, meklēju iespējamus risinājumu piemērus un zināmus analogus ES tiesību aktos. Secinājums – Eiropā nav šādas problēmas. Varbūt tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāju emigrācija Eiropu vēl tik plaši nav skārusi.
Daži instrumenti kūlas „osvencimu” izskaušanai tomēr tika radīti – Zemkopības ministrija piedāvā Eiropas struktūrfondu naudu par lauku apkopšanu, Iekšlietu ministrija ir izstrādājusi noteikumus pret kūlas dedzinātājiem. Bet ar burkānu un pātagu nepietiek, pat ja dārzenis garšīgs un sods trāpa kā pa maku, tā sēžamvietu. Jāmaina apziņa – dedzināšanas kāri izskaužot pat vēlmes līmenī. Un nepieciešama vēl koordinētāka rīcība pretdarbojoties tiem, kuri katru pavasari Latvijā nodara neatgriezenisku kaitējumu cilvēkam, videi un dabai.
Izmantojot Eiropas fondu līdzekļus ir sagatavota arī publiska mediju kampaņa. Viens darīšanas veids ir strādāt kopā ar dabas aizsardzības organizācijām, kuru aizstāvamos vistiešāk apdraud piromānu pavasara rituāli. Tā, piemēram, Ornitoloģijas biedrība sadarbībā ar Latvijas Sabiedrības Integrācijas Fonda - PHARE šopavasar piedalās akcijās Latvijas reģionu rajonu centros, skaidrojot, aģitējot un lūdzot līdzcilvēkus nedarīt šodien to, ko rīt nožēlos mūsu bērni.
Rīgas Dome ir iesaistījusies ar aicinājumu nededzināt kūlu un nosakot paaugstinātu kaujas gatavību saviem operatīvajiem dienestiem. Vēl svētīgs darīšanas veids ir pašiem nepieļaut kūlas ugunsgrēkus, ziņot par pamanītajiem un galvenais - nevis dedzināt, bet vasarā to zāli nopļaut.
VUGD ik gadu ziņo, ka nekādu ugunsdzēsēju resursu nepietiks, lai nodzēstu nacionāla apmēra kūlas ugunsgrēkus. Šodien lasu, ka ugunsdzēsēji prognozē kūlas ugunsgrēku skaita palielināšanos kristiešu dvēseles nemirstības svētkos -- Lieldienās. Tik tiešām, mūsu prātos Latvijas lauki sadeg, vēl pirms kādam rokās tikuši sērkociņi.
Domājiet, ko darāt. Skatieties, ko jūs nodarāt. Ar piromānu kūlasgrēkiem* nevajag samierināties. Tas ir kropli.
* Kā noteikt, vai kūlas dedzināšana ir uguns vai cilvēka grēks? (LZA Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 25)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
