Ik pa brīdim pavīdot runām par preses fotogrāfijas apbalvojuma izveidošanu vai atjaunošanu nozares un valsts mēroga konkursos, neviļus nāk pārdomas par to, kas īsti notiek ar fotožurnālistiku mūsdienu Latvijā. Fotožurnālistikas kvalitāte, neatkarīgums un drosme visā pasaulē ir sabiedrības brieduma un sirdsapziņas mēraukla.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Gordons Pārkss ar melnādaino sievieti, kurai pie vienas rokas – ASV karogs, pie otras – slota. Edijs Ādams ar savu slaveno fotogrāfiju, kurā iemūžināta nāvessoda izpilde Vjetnamas kara laikā. Paskāls Metrs ar Āfrikā fiksētajiem vudū rituāliem, jaunekļu iniciācijas ceremonijām un citas Āfrikas sejas. Dons Makkalins un Gideons Mendels, kuri dokumentē, kā AIDS iznīcina cilvēku un veselu kopienu dzīvi.

Tā ir pasaules fotožurnālistikas klasika un tagadne.

Kāda šobrīd izskatās Latvijas fotožurnālistikas tagadne?

Dežūras pie Dzemdību nama un dzimtsarakstu nodaļas, rezultātā kāriem lasītājiem piedāvājot slēpjošos cilvēku miglainās bildes. Safrizētie un smaidīgie vai arī rūpju un domu pārņemtie par Latvijas nākotni "pareizie" politiķi un ierēdņi. Tā saucamo smalko jeb naudīgo aprindu atpūtas brīžu un glauno "apartāmentu" un "interjēru" izrādīšana. Lai neapvainotu dažus joprojām pēc godīgākās sirdsapziņas strādājošos preses fotogrāfus, protams, nedrīkst teikt, ka tā ir vienīgā pašreizējās Latvijas fotožurnālistikas aina. Taču pilnīgi noteikti tā ir tā nospiedošā, pamanāmākā un sabiedrības kopējo apziņas un intelekta, kā arī pašcieņas līmeni ietekmējošākā daļa.

Vai tiešām trūkst objektīva profesionāļu? Vai arī jāatzīstas sev, ka pašreizējais sabiedrības līmenis augstāku sniegumu nepieprasa un nemotivē? Turklāt daudziem pašreizējā situācija ir ļoooooti ērta (būt pieķertam pie Dzemdību nama mūsdienu varenajiem jau ir tāds bērna šļupstiens, atvainojos par valodas neveiklību).

Pirms kāda laika Delfu versiju slejā lasīju kāda jaunēkļa cerīgos vārdus par preses atdzimšanu, tostarp par fotožurnālistikas otro elpu, ko varētu dot atjaunotā Preses nagla, kā arī savā tradīcijā nostiprinājusies Latvijas Fotogrāfijas gada Balva, kas šogad ieviesusi pat atsevišķu nomināciju kā preses foto.

Taču, būsim godīgi, Preses naglas ceremonijā fotožurnālistikai un preses fotogrāfiem tika vairāk vai mazāk fona vieta – priekšplānā, protams, pelnīti, taču kā vienmēr, izvirzījās rakstošie (un gan par nominantiem, kur jauniem talantiem un atzītiem viedokļu paudējiem blakus tika ierindoti visnotaļ apšaubāmas reputācijas darboņi, gan par laureātiem esmu dzirdējis nebūt ne viennozīmīgu vērtējumu).

Taču viens paliek nemainīgs – pagaidām neizskatās, ka arī šis notikums veicinās fotožurnālistikas jaunos laikus Latvijā. Vai to var izdarīt atsevišķa uzņēmuma – Latio radītās un stutētās Latvijas Fotogrāfijas gada Balvas – centieni, stipri šaubos (kaut tiešām ceru, ka šis patiešām mecenātiskais projekts izdosies). Ļoti zīmīgs ir fakts, ka atjaunotajā Preses naglas pasniegšanā ziņu fotogrāfija bija vienkārši aizmirsta... Dīvaini, bet fakts – dizaina nominācija ir, bet fotogrāfijas nav.

Nenoliedzami fotožurnālistikas kā vizuālā viedokļa brīvības un postulāta "sabiedrībai ir tiesības zināt" īstenojošā instrumenta kvalitatīvu izaugsmi un ilgspējīgu attīstību līdzās laikam un sabiedrības vajadzībām var veicināt tikai visa nozare – jo, spriežot pēc "dzeltenās preses" patēriņa apjomiem, sabiedrība ir notrulināta tiktāl, ka pati vairs nav spējīga izvirzīt prasības un stimulus. Jūs jautāsit – kāpēc tas ir vajadzīgs nozarei, jo var taču pielāgoties pašreizējam prasību līmenim un pelnīt? Vienkārši tāpēc, lai arī mūsu bērni un mazbērni kļūtu un būtu domājošas būtnes, nevis ar konfetī spozmi manipulējamās marionetes.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form