Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" to darām jau kopš pagājušā gada rudens. Esam izveidojuši Covid-19 seku rehabilitācijas programmu dažādiem līmeņiem – stacionāram, dienas stacionāram un ambulatorai ārstēšanai. Tas ir speciālistu komandas darbs, kuru veic fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, fizioterapeits, ergoterapeits, psihologs, vajadzības gadījumā piesaistot arī audiologopēdu, uztura speciālistu, mākslu terapeitu, tehnisko ortopēdu.
Protams, rehabilitācija stacionāra apstākļos pēc Covid-19 pārslimošanas būs nepieciešama tikai nelielai daļai atlabušo, taču jāņem vērā, ka šī slimība ir ļoti viltīga un sekas var parādīties arī vēlīnā etapā. Uzkrājoties pieredzei, mēs turpinām strādāt pie rehabilitācijas programmu pilnveidošanas, lai pacienti saņemtu iespējami labāko, individuāli piemērojot nepieciešamo palīdzības apjomu un intensitāti.
Rehabilitācija šai pacientu grupai ir jāpaplašina ne tikai "Vaivaros", bet visur Latvijā, kur vien ir pieejama rehabilitācija, arī dienas stacionāra un ambulatoro pakalpojumu veidā. Neiroloģisko, pulmonoloģisko, kardioloģisko vai muskuloskeletālo traucējumu spektrs var būt ļoti plašs, kas ilgtermiņā ietekmē ne viena vien pacienta darbspējas un atgriešanos iepriekšējā aktivitāšu līmenī. Jau tagad mēs redzam, ka veselības traucējumi var saglabāties mēnešiem ilgi un var sākt izpausties arī pēc zināma laika.
Mediķiem būtu svarīgi atcerēties, ka pēc Covid-19 pacientam var attīstīties ilgstoša disfunkcija gandrīz jebkurai orgānu sistēmai un tādējādi simptomi un pazīmes var būt ļoti daudzveidīgas, pirmajā brīdī pat grūti saistāmas ar pārslimoto infekciju. Tiem, kam slimības gaita ir smaga, pēc ārstēšanās intensīvajā terapijā var būt gan fiziski, gan arī psiholoģiski traucējumi, kas izpaužas kā tā dēvētais pēc intensīvās terapijas sindroms. Mēs daudz ko vēl nezinām, piemēram, par slimības atstātajām kognitīvajām izmaiņām, kuras cilvēka dzīves kvalitāti var ietekmēt ilgu laiku.
Iepriekš minētais nozīmē, ka rehabilitācijas nozarei ir jārēķinās ar paaugstinātu pieprasījumu visos līmeņos – stacionāros, dienas stacionāros un ambulatorajā ārstēšanā. Taču pagaidām nav precīzas atbildes uz jautājumu: cik lieli papildu resursi būs vajadzīgi šo pakalpojumu nodrošināšanai? Jau iepriekš pieprasījums bija lielāks par piedāvājumu, bet Covid-19 situāciju rehabilitācijas jomā ir saasinājis vēl vairāk.
Mūsu speciālistiem ne reti nākas palīdzēt kolēģiem ar praktiskiem padomiem par to, kā labāk rīkoties situācijā, ja Covid-19 pacientam vairs nav nepieciešama intensīvā aprūpe, taču veselības stāvoklis vēl neļauj atgriezties mājās. Mēs varam veidot ieteikumus rehabilitācijas programmu nodrošinājumam, bet telpu pielāgošanas un tehnoloģiju jautājumi ne vienmēr ir ātri atrisināms jautājums, tādēļ par rehabilitācijas kapacitātes un infrastruktūras stiprināšanu ir jādomā savlaicīgi.
Tā ir ilūzija, ka pacienti, kuri vairākas nedēļas ir ārstējušies intensīvajā terapijā, ir izrakstāmi no stacionāra bez tālākas medicīniskās aprūpes. Ģimenes ārstu institūcija ir pārslogota gan ar akūtiem pacientiem, gan ar tiem pacientiem, kuriem saasinājušās hroniskās kaites un dažādu pandēmijas ierobežojumu dēļ nav bijis iespējams savlaicīgi saņemt plānveida palīdzību, kā arī ar Covid-19 vakcinācijas nodrošināšanu.
Tieši tādēļ aicinām Covid-19 pārslimojušos un viņu tuviniekus rūpīgi sekot līdzi veselības stāvoklim. Piemēram, ja līdz saslimšanai cilvēks bija normālā fiziskajā formā, bet tagad vairs nevar noiet tik lielus attālumus, rodas elpas trūkums, nespēks, sāp locītavas, viņam noteikti jāmeklē ārsta palīdzība. Dažkārt psihoemocionālais izsīkums un pacienta depresija bremzē aktīvu rīcību, te svarīga ir tuvinieku iesaiste. Visticamāk, būs jādomā par kādiem ārstniecības vai rehabilitācijas pasākumiem, vismaz ambulatorā līmenī. Bieži vien esam pieraduši paši tikt ar sevi galā, taču šis nav tas gadījums – speciālistu palīdzība vai konsultācija ļaus ātrāk atgūt ierasto ritmu.
Domāju, ka pilnībā nespējam apzināties arī tās pieaugošās rehabilitācijas vajadzības, kuras būs radījuši ārkārtas situācijas sportošanas un fizisko aktivitāšu ierobežojumi mūsu bērniem un jauniešiem. Mazkustīgums, stājas vājums, dažādu ierīču atkarība un psihoemocionālā nomāktība ir tikai aisberga redzamā daļa.
Un nobeigumā aicinu padomāt arī par mediķiem, kuri jau gandrīz gadu strādā paaugstinātas slodzes apstākļos. Arī viņiem būs nepieciešama spēku atjaunošana, jo pretējā gadījumā saskarsimies ar izdegušiem, depresīviem ārstiem, kuri, rūpējoties par citiem, būs zaudējuši darba spējas. Mediķi to nav pelnījuši. Neviens to nav pelnījis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
