Skatītāji televīziju mīl bez iebildēm. To vienlaikus asi nīst un apsmej. Starp šīm pretrunīgajām jūtām, tāpat kā īstajos mīlas stāstos, ir tikai solis, tikai mirklis, vien TV pults spiediena sekundes daļa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tāpēc dažādu Nacionālās Radio un televīzijas padomes pēdējā laika aktivitāšu vidū, noteikti būtu jāizceļ viens ļoti jauks notikums. Tā ir pirms pāris dienām arī publiski apskatāmā ikgadējā NRTP padomes balvu piešķiršanas ceremonija, kurā tiek atzīmēti pagājušajā gadā radio un televīzijā tapušie vērtīgākie darbi un sumināti labākie profesionāļi. Tas ir ļoti būtisks pasākums, jo iezīmē iepriekšējā gada sasniegumus, novērtējot to, kā strādājuši ietekmīgākie plašsaziņas līdzekļi, tikai...

Tikai šogad pasākums nedaudz atšķīrās - vairs netika piešķirta TV kritiķa balva. Šīs nominācijas vairs nebija, jau izsludinot konkursu. Man nav ļaunu aizdomu par to, kāpēc tā notika. Visticamāk tas bija padomes locekļu impulsīvs lēmums, kam trūka nopietna pamatojuma, izvērtējuma, savas misijas apziņas. Ir tikai dīvaini, ka valsts budžeta finansēta iestāde, kuras uzdevumos ietilpst arī sabiedriskā radio un televīzijas kvalitātes pieskatīšana, pašrocīgi nolemj ignorēt vienīgo apliecinājumu tam, ka sabiedrībai ir nepieciešams publiski izvērtēt radio un televīzijas produktus. Bet niecīgo faktu varētu arī neievērot, ja vien tas neraisītu pārdomas par jautājumiem, kas ir daudz plašāki un kam nav nekāda sakara ar NRTP darbību.

Visticamāk tā notika tikai tāpēc, ka Latvijā trūkst izpratnes par to, kāpēc vajadzīga televīzijas kritika, nu labi, varam to saukt arī par televīzija un radio veltītu publicistiku.

Vienmēr esmu brīnījusies, ka paši televīzijas darbinieki to uztver kā noteiktu cilvēku vēlmi ar avīžu palīdzību diskutēt ar viņiem. Protams, savā ziņā tas ir TV profesionāļu darba vērtējums, bet būtībā televīzijas kritika nav adresēta cilvēkiem, kas veido televīzijas raidījumus, tā ir saruna ar citiem skatītājiem. Saruna par to, kas ir mūsu kopīgā pieredze. Saruna par to, kā mūs visus un katru atsevišķi ietekmē televīzija.

Ja iedomājamies, ka joprojām lielāko daļu informācijas mēs uztveram ar elektronisko mediju palīdzību, ka arī citos medijos televīzijas sejas un notikumi veido ievērojamu satura daļu, ir skaidrs, ka mūsu viedokļus, uzskatus, rīcību katru dienu ietekmē radio un televīzija. Daudz spēcīgāk nekā jebkas cits. TV redzamie cilvēki ir dzīves stila paraugi, bet ekrānos redzamie jautājumi un problēmas – dažāda līmeņa sarunu daļa. Tā ir modernās kultūras spēcīgākais ierocis, kas ietekmē visas dzīves jomas – sākot ar valodu un beidzot ar profesionālo mākslu. Arī lecīgais teiciens, ka „neskatos to muļķu lākturi” vai vēlme izcelties ar paziņojumu, ka man „nav mājās nav televizora” ir tikai reakcija uz televīzijas visaptverošo ietekmi. Tad kāpēc mēs par to runājam tik reti? Mēs taču lasām kritikas un apskatus par nelielām fotoizstādēm vai modernās mākslas instalācijām, kuras klātienē redzēs daži simti cilvēku.

Bet televīzija uzrunā jebkuru. Kāpēc mēs nediskutējam par to, kā tā maina sabiedrību? Mēs taču visi kopā dzīvojam dīvainajā klātbūtnes efekta ietekmē, kad tikai retais ir bijis klāt, piemēram, Eirovīzijas koncertā Kijevā, bet visi zina, kā tur izskatījās, tāpēc droši var spriest par to. Tieši pateicoties televīzijai mums šķiet, ka zinām, kas notiek Irākā, ko dara Lielbritānijas karaliskā ģimene vai zemnieki Latvijas pierobežā. Mūsu pasaules izpratni veido kādu cilvēku, dažu profesiju pārstāvju atlasīti un parādīti notikumi. Vai nav pavisam muļķīgi neapspriest, kā tas tiek darīts, kā darbojas aktuālo mītu fabrikas? Padomāt, kāpēc TV redzamais reizēm tik ļoti atšķiras no personiskās, reālās dzīves pieredzes? Kas televīzijā ir labs un kas tomēr veicina stereotipu veidošanos, kas noklusē, maldina? Kāpēc tik mazu TV ētera daļu veido ikdienas dzīves problēmas? Kā mūsu pasaules uztveri izmaina fakts, ka TV ekrānos skatāmies lielākoties citur ražotus un plašā reģionā izplatītus, vienveidīgus raidījumus?

Kāpēc realitātes šovu dalībnieku līgumu noteikumi liedz viņiem stāstīt, kāds patiesībā ir šovu veidošanas process? Ko nozīmē fakti, ka gandrīz ikvienu TV spēli, ēdienu gatavošanai veltītu raidījumu un arī citas pārraides sponsorē kāds uzņēmums? Kāda izskatās dažreiz pieminētā televīzijas komercializācija? Daudz jautājumu, vai ne?

Savukārt avīzes un žurnāli, kam noslēgti tik vajadzīgie savstarpējas publicitātes līgumi ar TV kompānijām, ir pilni ar intriģējošiem stāstiem par televīzijas šovu „aizkulisēm”, raidījumu veidotājiem, to tapšanas vēsturi, TV šovu vadītāju dzīves notikumiem. Notikumi TV pārliecinoši kļuvuši par ziņām. Šī veiksmīgi konstruētā un ar lielu jaudu darbinātā karuseļa vidū reizumis derētu arī vērojums no malas, domu apmaiņa, sajūtu salīdzināšana. Arī kritēriju noteikšana. Arī vērtību pārskatīšana.

Es domāju, ka ik pa laikam mums vajadzētu par to visu parunāt. NRTP radītā TV kritiķa balva varētu šādas sarunas paplašināt un veicināt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form