andis kārkliņš
Foto: LETA

Uzkurinot sabiedrībā dusmas par elektroenerģijas obligāto iepirkumu, Ekonomikas ministrija patlaban cenšas "nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu". Tā ne tikai vēlas atbrīvot sevi no atbildības par gaidāmo tarifa kāpumu un iztēlot sevi par elektrības patērētāju labdari, bet vienlaikus nezin kāpēc arī ieriebt atjaunojamo resursu enerģētikai – nozarei, kas esot pārāk priviliģēta un Latvijas ekonomikai traucējoša.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vairāk nekā pusgadu saskatot ļaunumu tikai atjaunojamo resursu enerģijā, mūsu ierēdņi nesen attapās, ka 74%, vai lauvas tiesu no atbalsta, saņem dabasgāzes koģenerācijas stacijas. Tātad atbalsts aiziet importētai gāzei.

Sabiedriskajā domā Ekonomikas ministrijas publiskie paziņojumi iepotēja (apzināti vai neapzināti) nepatiesu priekšstatu, ka tieši alternatīvi ražotās elektroenerģijas iekļaušana obligātā iepirkuma komponentē (OIK) esot vainojama būtiskajā elektroenerģijas tarifa pieaugumā, kas sagaida patērētājus no šā gada 1.aprīļa. Tādejādi ir radies iegansts solīt sašutušajiem "patērētājiem = vēlētājiem" gan revidēt pieņemtos lēmumus par iepirkuma tiesību kvotu piešķiršanu "ļaunajiem" atjaunojamo resursu izmantotājiem, gan reformēt pašu atbalsta sistēmu – acīmredzami, pēc iespējas no tiem atbrīvojoties. Taču arī šī revidēšana, no malas vērojot, ir mazākajā mērā amizanta: jau kuro gadu visos iespējamos līmeņos ir ticis daudzināts, ka atjaunojamos energoresursus ir jāskata ekonomikas, zemkopības, vides aizsardzības un reģionālās attīstības kontekstā. Taču Ekonomikas ministrijas izveidotajā starpinstitūciju darba grupā, lai izstrādātu elektroenerģijas cenas pieauguma risku ierobežošanas plānu, nez kāpēc nav atrodami ne Zemkopības ministrijas, ne arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji.

Skumjākais šajā situācijā ir tas, ka nav iespējams saprast, vai tas viss jau sākotnēji ir labi iestudēts teātris, vai arī ministrijas un citu atbildīgo iestāžu darbiniekiem vienkārši bija aizmiglojušās acis, un viņi patiešām neredzēja, ka OIK līdzekļu galvenās saņēmējas ir lielās termoelektrocentrāles, jeb koģenerācijas elektrostacijas, kurās tiek dedzināta dabasgāze. Piemēram, 2012.gadā tām komponentes ietvaros izmaksāja 74 procentus no visas OIK - 152,7 miljonus latu. Biogāzes elektrostacijas saņēma 14 procentus, biomasas elektrostacijas – 3 procentus, vēja elektrostacijas – 4 procentus, hidroelektrostacijas ar jaudu līdz 5 MW – 5 procentus no 2012.gada OIK. Starp citu, šie dati ir ņemti no publikācijas pašas Ekonomikas ministrijas mājas lapā (2013.gada 29.janvāris). Un nav jau nemaz arī tā, ka šīs termoelektrocentrāles strādā tikai sākot ar 2012. gadu.

OIK īstais uzdevums ir palīdzēt attīstīt valsts enerģētisko neatkarību, arvien plašāk izmantojot vietējos resursus un jaunas tehnoloģijas, līdz to pielietojums sasniedz "kritisko masu" un kļūst ekonomiski izdevīgs patērētājiem. Atsakoties attīstīt atjaunojamo resursu enerģētiku, valdība nostātos pret Eiropas Savienības energopolitikas direktīvām un pilnībā pakļautu Latviju energoresursu importam – tādejādi tiktu izniekotas vērtīgas iestrādnes un likvidētas iespējas radīt jaunas darbavietas vietējā kurināmā iegūšanā un izmantošanā. No valstiskas politikas viedokļa pilnīgi absurda ir tieši obligātā iepirkuma tiesību piešķiršana TEC, kas dedzina monopolista piegādātu neatjaunojamu kurināmo. Tādejādi tiek nodrošināta vienīgi "Latvenergo" peļņa un palielināti dabasgāzes iepirkumi no "Gazprom"/"Latvijas gāzes". Mūsu valsts sabiedrība tiek spiesta tos papildus apmaksāt, palielinot Latvijas atkarību no visā Austrumeiropā bēdīgi slavenās "gāzes adatas", bet valsts vara to laikam uzskata par normālu!

Gribētos tikai cerēt, ka šī "mazā nesaprašanās ar dabasgāzes koģenerācijas OIK" nav jāsaista ar Saeimas vēlmi klanīties "Latvijas gāzei" un censties nepieļaut mūsu valsts gāzes tirgus liberalizāciju. Kaut gan realitāte liecina par pretējo. Tā ir tā "lielā politika" – vai par tādu uzdotas savtīgas partiju un saimniecisko monopolu intereses. Savukārt atjaunojamo resursu enerģijas ražotāji ir pašu cilvēki, kurus drīkst droši apsaukāt un uzrīdīt viņiem sašutušo sabiedrību.

Ja ierēdņi ne tikai vārdos, bet arī darbos vēlas iestāties par gāzes tirgus liberalizāciju, tad viņu pirmo uzdevumu sarakstā ir atcelt obligātā iepirkuma komponenti par gāzes koģenerāciju. Tad arī būs mazāks iemesls baidīt cilvēkus ar cenu kāpumu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form