Andis Kudors, Politika.lv: No Maskavas līdz pašām nomalēm
Foto: stock.xchng

Nostiprināt Krievijas lomu Latvijā un konsolidēt krievu kopienu aiz Krievijas robežām ar kultūras un izglītības programmu starpniecību — šāds nolūks ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina paspārnē savulaik dibinātajam fondam Russkij Mir.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tā uzskata Latvijas drošības policija, un šis ir tikai viens no abu pušu — Latvijas un Krievijas — pārstāvju paziņojumiem, kas šā gada pirmajos mēnešos piesātinājuši Latvijas informatīvo telpu. Krievija ir uzsākusi jaunu konfrontācijas vilni, kurš tik ātri nepāries, taču mums pašiem ir svarīgi atcerēties, ka Latvija šo konfrontāciju nav sākusi.

Konfrontējošā tautiešu politika

Krievija vēlas diskreditēt Latviju un Latvijā dzīvojošos tautiešus lieto kā līdzekli Krievijas ārpolitikā — šāds konstatējums lasāms Satversmes aizsardzības biroja (SAB) marta beigās publiskotajā 2011. gada SAB darbības pārskatā . Reaģējot uz minēto ziņojumu, jaunieceltais Krievijas valsts aģentūras Rossotrudņičestvo vadītājs Konstantīns Kosačovs jau paspējis norādīt, ka Krievija „vadās pēc tīri humanitāriem mērķiem, cenšoties atbalstīt krievvalodīgos iedzīvotājus ārvalstīs.” Šos „humanitāros” mērķus mums palīdzēja saskatīt žurnāliste Inga Sprinģe ar saviem pētnieciskās žurnālistikas kolēģiem, izgaismojot, kādām aktivitātēm Latvijā fonds Russkij mir labprāt piešķir naudu. Kaut oficiāli tā domāta krievu kultūras stiprināšanai, tomēr patiesībā ar tās palīdzību Krievija Latvijā reanimē PSRS ideoloģiju.

Fonda Russkij Mir vadītājs un Krievijas Valsts Domes deputāts Vjačeslavs Ņikonovs martā uzsāka Krievijas parlamenta mobilizāciju Latvijas krievu problēmu risināšanai. Savukārt Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam nācās gan reaģēt uz Krievijas kolēģa Sergeja Lavrova kritiskajiem izteikumiem par Latviju, gan arī veiksmīgi apstādināt divu Krievijas propagandistu Vladimira Simindeja un Aleksandra Djukova desantu Latvijā. Krievijas ārlietu ministrs martā aizrunājās pat tik tālu, ka paziņoja, ka Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju problēmu risināšana būs „jautājums numur viens mūsu [Krievijas] attiecībās ar Eiropas Savienību”. Un kā tad enerģētika un bezvīzu režīms? Dažādu Krievijas aktivitāšu skaita un ģeogrāfijas pieauguma dēļ ir redzams, ka šoreiz kritikai Latvijas virzienā nepiemīt īslaicīgs raksturs.

Šā gada 14. martā, tiekoties ar Krievijas ārpolitikā iesaistīto nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, ārlietu ministrs S. Lavrovs sacīja, ka „sevišķu aktualitāti iegūst uzdevums mobilizēt Krievijas un Eiropas NVO, lai tās atklātu konkrētus nacisma heroizācijas faktus.” Minētajā pasākumā Lavrovs teica, ka nevalstisko organizāciju savāktie materiāli būs jāizmanto ANO Ģenerālajā asamblejā un Cilvēktiesību padomē. Signāls saņemts, NVO ir iedrošinātas, mobilizācija notiks... Zīmīgi, ka ne tikai vēsture, bet arī pārējās tautiešu politikā aktualizētie temati — krievu valoda, tautiešu tiesības un garīgums — rada spriedzi Latvijā. Lai kuru no šiem tematiem uzsāktu aktualizēt Krievijas tautiešu politikas īstenotāji un to atbalstītās NVO Latvijā, tās visas rezultējas politiskās pretenzijās pret Latvijas valodas un pilsonības likumdošanu! Tāpēc nu jau bijušajam Krievijas parlamenta Ārlietu komitejas vadītājam Konstantīnam Kosačovam labāk vajadzētu atzīt, ka, sakot „humanitārie” mērķi, viņš domā „politiskie”.

Ja tautiešu politikas īstenotāji cenšas palīdzēt Latvijas krieviem zināt vēsturi, tad — tikai no pašreizējās oficiālās Krievijas perspektīvas! Maskava vēlas, lai Latvijas krievu bērni domā, ka Latvija iestājās PSRS brīvprātīgi un pēc kara tika deportēti tikai kolaboracionisti (patiesībā — lielā skaitā sirmgalvji un bērni, bet to taču var noklusēt). Tiklīdz līdzīgu ideju paudējus neielaiž Latvijā, tā Krievijas ārlietu resors ar lielu degsmi metas šos „nevalstiskās” iniciatīvas izpildītājus aizstāvēt. Ja tautiešu politikā tiek aktualizēta krievu valodas saglabāšana, tad — uz latviešu valodas lietošanas rēķina! Līdzīgi kā PSRS laikos krievu valodai šeit ir jādominē. Ja runa ir par tautiešu pilsoniskajām tiesībām, tad — uz Latvijas pilsonības institūta pastāvēšanas jēgas rēķina!

Ja runā par atbalstu Krievijas tautiešu garīgumam, tad prātā tiek paturēts, ka garīgumu nes tikai pareizticība. Šāda paternālistiska vēlme izlemt, kādā konfesijā ir jāapvienojas krieviem gan Krievijā, gan ārpus tās robežām, ir ierasta lieta tautiešu politikā. Turklāt Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) pārstāvji, ceļojot pa pasauli un konsolidējot Krievu pasauli , neaizmirst pamācīt citu valstu politikas veidotājus. Maskavas Patriarhāta ārējo sakaru vadītājs metropolīts Ilarions šā gada martā Rīgā reklamēja KPB galvas Kirila grāmatu. Prezentācijas pasākumā Ilarions teica, ka veciem cilvēkiem Latvijas pilsonība ir jāpiešķir, neprasot valsts valodas zināšanas, jo viņiem esot grūti iemācīties svešvalodu. Labi, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadītājs metropolīts Aleksandrs minētajā pasākumā līdzīgiem izteikumiem nepiebalsoja. Tomēr, ja vienu vai citu iemeslu dēļ Latvijas pareizticīgās baznīcas galva no sava amata atkāpsies, viņa pēctecis, visdrīzāk, vairāk līdzināsies Ilarionam un rūpēsies ne tikai par draudzes garīgumu, bet nostāsies arī Krievijas tautiešu politikas īstenotāju ierindā.

Visiem iepriekš apskatītajiem tematiem ir pievērsta galvenā uzmanība Krievijas tautiešu politikas programmās, dokumentos, konferenču dalībnieku runās un publikācijās. Vienkāršā valodā var teikt, ka Krievijas tautiešu politika ir nedraudzīga Latvijai. Un nevis mums būtu jātaisnojas Krievijai par šiem tematiem, bet Krievijai būtu jāpaskaidro, kāpēc tā nevēlas labas kaimiņattiecības un īsteno politiku, kas sašķeļ Latvijas sabiedrību.

Politiskie draudi

Lai gan līdz šim Latvijā politiķi un zinātnieki parasti kautrējas runāt par Krievijas tautiešu politikas un mediju lomu Latvijas drošības kontekstā, pati Krievija to jau ir izdarījusi mūsu vietā. 2009. gada Krievijas Nacionālās drošības stratēģijas sadaļā „Kultūra” ir minēts, ka Krievija veidos kopēju informatīvi humanitāro telpu NVS un kaimiņvalstīs, lai izpildītu drošības uzdevumus kultūras sfērā. Tātad Krievijas kultūras vērtību aizsardzība praksē ir uzbrukums mūsu informācijas un kultūras telpai. Starptautiskās politikas pētnieku vidū labi pazīstamais zinātnieks Barijs Buzans (Barry Buzan) grāmatā „Cilvēki, valstis un bailes” raksta, ka draudi nacionālajai identitātei „ietver mēģinājumus valstī, kura ir kļuvusi par uzbrukuma mērķi, pastiprināt atsevišķu grupu īpašo etnisko un kultūras identitāti. Mērķi var būt dažādi. Tie var būt mēģinājumi pastiprināt valdības grūtības nedraudzīgajā kaimiņvalstī.”

Vai šie drošības teorētiķa spriedumi lielā mērā nav attiecināmi arī uz mūsdienu Latviju? Buzans skaidro, ka „politiskie draudi ir vērsti pret valsts organizācijas stabilitāti. [...] Parasti politiskie draudi ir vērsti pret valsts ideju, sevišķi pret tās nacionālo identitāti un organizējošo ideoloģiju, kā arī pret institūcijām, kas šo ideju realizē. Tā kā valsts pēc savas būtības ir politiska vienība, tad politiskie draudi var izraisīt tikpat lielas bailes, cik militārie.” Zīmīgi, ka Buzans norāda — pat netīša ietekme var būt kaitējoša: „Ja vietējā kultūra ir vāja un apjoma ziņā maza, tad pat iepriekš neparedzētu, nejaušu kontaktu blakusefekts var izrādīties graujošs un politiski nozīmīgs.” Krievija mūs ietekmē gan netīši, gan tīši.

Mediji kā līdzeklis

„Valoda, reliģija un arī vietējās kultūras tradīcijas ir daļa no valsts idejas, un var rasties nepieciešamība tās aizstāvēt un aizsargāt pret vilinošu un valdonīgu citas kultūras ietekmi.” Ar kultūru šeit nevajadzētu saprast tikai etnogrāfisko sfēru. Daļa no vērtībām, kas nāk no Krievijas, apdraud Latvijas kultūru plašākā interpretācijā. Vai Krievija var eksportēt mums demokrātiju, likuma varu, reliģijas brīvību u.c. vērtības, kuras Latvija ir izvēlējusies par savām? Protams, ka ne, jo grūti ir eksportēt to, kas pašiem ir liels deficīts.

Lai gan šī raksta galvenā uzmanība ir veltīta Krievijas ārvalstīs dzīvojošo tautiešu politikai, tomēr Latvijai kā demokrātiskai valstij nav daudz instrumentu, lai ierobežotu minētās politikas kaitīgo ietekmi. Divas galvenās sfēras, kurās Buzana minētā aizsardzība Latvijā būtu jāīsteno, ir izglītība un mediji. Nosaukšu tikai dažus uzdevumus mediju sfērai: sabiedriskā pasūtījuma mērķtiecīga izmantošana vietējo mediju atbalstam un noteikta satura nodrošināšanai; mediju īpašumtiesību caurspīdīgums; Latvijas TV kanālu pieejamības nodrošināšana visā valsts teritorijā, it īpaši Latgalē un Krievijas varas kontrolēto TV kanālu izņemšana no valsts uzņēmuma „Lattelecom” pakām. Ierobežotu līdzekļu apstākļos būtu jādomā arī par vienota Baltijas valstu medija izveidi. Mērķtiecīgi darbojoties Latvijas mediju konkurētspējas vairošanā, Latvija spēs mazināt ar sašķelto mediju telpu saistīto iekšējo vārīgumu, līdz ar to Krievijas tautiešu politikas ruporiem šeit būs mazāk dzirdīgu ausu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form