Andis Kudors: Vladimirs Putins, svinīgā sardze un 9. maijs
Foto: LETA

Skatoties RTR televīzijas kanāla Vladimira Putina personības kulta raidījumu "Maskava, Kremlis, Putins", raisījās asociācija ar kādu kinofilmu par Ņikitu Hruščovu. Padomju galma apvērsumā nogāztais Ņikita Sergejevičs apstaigāja viesu pamesto svinību galdu un vienatnē vienu pēc otras izdzēra ciemiņu šņabja glāzītes.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja filmā bija farsa un komēdijas elementi, tad RTR raidījuma skats nebija jautrs, jo runa ir par karu. Sargs mundierī pienesa puķes, Putins vienatnē vienu pēc otras uzlika neļķes uz postamentiem, uz kuriem bija varoņpilsētu nosaukumi. Īpaši tika parādīts Kijevas uzraksts, mājiens ir saprasts: ukraiņi, attopieties, esiet pateicīgi un neesiet fašisti! Kremļa cietokšņa siena, viens pats Putins un viņa apsardze... RTR raidījuma seja Pāvels Zarubins, stāvot uz kādas ēkas jumta un priecājoties par zemu lidojošajiem helikopteriem, ar aizrautību ziņoja par Putina darbībām, sakot, ka parāde vēl būs, viss būs. Izolētais Putins ir laikmeta zīme, kuras iemesls nav tikai Covid-19, bet gan Kremļa saimnieka daudzu gadu politika.

Kaut kas aizgāja greizi

Ne jau tā viss bija iecerēts, 9. maijam bija jākalpo par Krievijas ilggadējā valdnieka triumfa brīdi, 75. gadu Uzvaras dienas jubilejas svinībās viņa zvaigznei bija jāspīd sevišķi spoži. 22. aprīlī Krievijas pilsoņiem bija jāapstiprina prezidenta ierosinātā Konstitucionālā reforma, ļaujot visiem domāt, ka Putins nav klibā pīle, jo te nav nekādi Rietumi, te neviens neklibo, te turas, kamēr iznes ar kājām pa priekšu. 2005. gadā Vladimiram Putinam labi veicās pirmā prezidentūras termiņa beigās un visu otro posmu, jo naftas cenas strauji auga. Varēja runāt skaļiem vārdiem un lieliem burtiem: "Krievija pieceļas no ceļiem", "valsts ieņem sev pienākošos vietu starptautiskajā arēnā" u. tml. Bet veiksme nav mūžīga, pat ja esi valdnieks ar dabas resursiem visbagātākajā valstī. Venecuēlā arī ir daudz naftas, tomēr tas netraucēja sociālistiskajam Hugo Čavesam un viņa pēctecim novest valsti līdz situācijai, kurā tualetes papīrs ir kļuvis par ekskluzīvu lietu. Covid-19 vīrusam neinteresē Putina plāni. Ir lietas, pret kurām nelīdz ne armija, ne naftas dolāri. Viena no pēdējām Krievijas prezidenta komunikācijām tiešsaistē ar valdības ministriem un visu Krieviju parādīja ko zīmīgu – pat ziņas par naudas dalīšanu, pabalstu piešķiršanu Krievijas cilvēkiem vairs īpaši neuzlabo valdnieka garastāvokli. Prezidents zina, ka vējš pūš un šķūnis šūpojas. Iespējams, ka vēl saliks sastatnes pie sienām, lai izvilktu ilgāk, bet reitingi krīt un turbulences periods turpinās.

Kad nekas nav palicis tevī...

Atmiņu vēsture ir viens no nacionālās identitātes elementiem. Diemžēl oficiālā Krievija izvēlējusies nevis godīgi un drosmīgi atskatīties uz padomju laiku, bet nodarboties ar padomju mītu tiražēšanu un jaunu radīšanu. Kā lēma mainīt Krievijas iedzīvotāju paškritisko attieksmi 21. gadsimta sākumā? Ar varoņteikām un noziegumu noklusēšanu. Rezultāts – Staļina popularitāte Putina valdīšanas laikā ir būtiski pieaugusi. Profesore Ilga Apine 2007. gadā Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētījuma ietvaros notikušā ekspertu intervijā cita starpā teica: "9. maijs – Uzvaras svētki, ja tos atņems, krievu identitātei maz kas paliks."1 Es tomēr ticu, ka Vladimiram Putinam bija izvēle, bija iespējams meklēt pašapziņas celšanas elementus citos stāstos, bez kaimiņu tautu ciešanu ignorēšanas.

Vai padomju vara spēja nodrošināt kara veterāniem cieņpilnu dzīvi? Nespēja, tāpēc konstruēja virtuālu dzīvi ar preses, kultūras pasākumu un zilo ekrānu palīdzību. Pēc patiesības perioda Borisa Jeļcina valdīšanas laikā Putins atjaunoja padomju vēstures stāstīšanas tradīciju. 2004. gadā Konstantīns Kosačevs (toreiz Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas vadītājs) izteica savu neapmierinātību par to, ka, lai gan Krievijas kaimiņvalstis baudot ekonomisko izdevīgumu attiecībās ar Krieviju, tomēr tās vēlas integrēties ar Eiropu. Pēc viņa domām, Krievijas politika ciešot no ideoloģiskā tukšuma. Priekšplānā iznāca trīs pretuzbrukuma naratīvi: 1) Krievijas/PSRS pienesums nacisma sagrāvē bija izšķirošs. Mūsdienu Krievija kaut kādā veidā ir tā pati, kas sagrāva nacismu, tāpēc visiem ir jābūt pateicīgiem; 2) antiamerikānisms kā nāciju vienojošs elements. Krievija līdzsvaro pasauli pret "atlantistiem" – ASV un NATO; 3) Krievija ir tradicionālo vērtību un garīguma aizstāve.

Atbalstu ideju, ka garīgās vērtības jāsargā, bet tikai ne Krievijas politiķu vadībā, jo Kremļa izpildījumā tā ir lielā mērā fikcija, ciniska vērtību izmantošana pavisam negarīgiem mērķiem. Turklāt ar garīgumu oficiālā Krievija un tās propagandisti saprot tieši pareizticību, pārējais esot ķecerība. Kā pateikt Krievijas un tās kaimiņvalstu iedzīvotājiem, ka likuma vara un tiesiskums ir slikta lieta? Grūti, tāpēc drošāk ir atrast citus labuma kritērijus. 2005. gadā Putina paziņojums par PSRS sabrukumu kā lielāko ģeopolitisko katastrofu bija pagrieziena signāls. No tā brīža akadēmiskā vēsture tika pastumta malā, tās vietā nāca vēstures propaganda, kurā dominē skaisti mīti, nevis skaudrā patiesība. Nu kā uz 9. maija salūta fona stāstīt par sarkanarmiešu pastrādātajiem noziegumiem – marodierismu un izvarošanu? Neiet kopā.

Kara kults

Tas, kas notiek Krievijā, drīzāk ir nevis uzvaras, bet kara kults. Bieži dzirdēts teiciens – ka tikai nebūtu kara! Izskatās, ka "varam atkārtot" ir kļuvis spilgtāks un Krievijā nomainījis pirmo. Ko atkārtot? Uzbrukumu Somijai un Baltijas valstu okupāciju? Aktīvu sadarbību ar vācu sociālistiem, piedodiet, nacionālsociālistiem Otrā pasaules kara sākumā? Vācu sievietes tika izvarotas Berlīnē kara noslēgumā, tāpēc rodas jautājums: ko nozīmē mūsdienu uzraksti uz BMW automašīnām "Na Berļin, za ņemkami!"?

Kāpēc padomju un mūsdienu Krievijas propagandā, runājot par Vāciju Otrajā pasaules karā, lieto vārdu "fašisms", nevis "nacisms"? No vēstures zinām, ka fašisms bija Itālijā, bet Vācijā – nacisms jeb nacionālsociālisms. Krievijas "medijos" vairāk piesauc fašismu, lai nebūtu jāskaidro, kāpēc vācu sociālisms bija slikts, bet padomju – labs. Vāciju sauca par fašistisku un fašismu kā tādu Padomju Savienībā publiski nepreparēja. Citādi "padomju cilvēks" netīšām ieraudzītu, ka vairāki fašisma elementi sakrīt ar padomju režīma realitāti. Militārisms, vadoņa kults, cenzūra, mērķtiecīga pūļa sajūsmas eksaltācija, varas totalitārā daba ir daļa no pazīmēm, kuras atradīsiet gan 30. gadu Itālijā un Vācijā, gan Padomju Savienībā. Viena no atšķirībām ir privātīpašums, ko fašisti tomēr pieļāva – atšķirībā no komunistiem, kuri vēlējās valdīt pār visu un visiem. Savukārt nacisms pielika klāt vienas rases kultivēšanu kā pārākas pār citām. Latvijā nav pieņemams ne nacisms, ne fašisms, ne komunisms. Pie mums un citur Eiropā vienīgā devīze Otrā pasaules kara kontekstā ir "Nekad vairs!".

2005. gada pavasarī biju Maskavā. Ejot pa ielu uz semināra norises vietu, ieraudzīju ko jaunu – Svēta Jura jeb Georgija lentīti uz liela plakāta ar uzrakstu "Atceros, lepojos!". Jaunā vēstures politika tika īstenota sinhroni kā Krievijas iekšienē, tā kaimiņos. Daudzās galvaspilsētās 2005. gada 9. maijs tika pārvērsts par šovu ar koncertiem jauniešiem un salūtu. "Saskaņas centra" politiķi veikli atņēma pasākuma rīkotājas karogu Tatjanai Ždanokai un nodrošināja Nilam Ušakovam stabilu vietu PBK raidījumos par 9. maiju. Te sakrita gan saskaņiešu, gan Kremļa intereses.

Sarkanais stūrītis

9. maija svinības pieņem reliģisku nokrāsu. Arī komunismam Krievijas izpildījumā tāda bija, ko savulaik skaidroja no Krievijas izraidītais domātājs Nikolajs Berdjajevs. Ja nezināt, kā rīkoties, meklējiet Rakstos! Tikai komunistu izpildījumā tie ir Ļeņina kopotie raksti, nevis Bībele. "Slava Komunistiskajai partijai!", "Slava darbam!", "Ļeņins ir dzīvs!". Nav vis dzīvs, augšāmcēlās Jēzus Kristus, nevis Ļeņins. Komunistu "sarkanais stūrītis", iespējams, tika aizgūts no pareizticīgo dzīvojamās istabas stūrīša ar ikonu. Vai proletariāta ielu demonstrācijas ar politbiroja locekļu ģīmetnēm rokās neatgādināja pareizticīgo ielu gājienus ar svēto ikonām? Komunisms bija līdzīgs reliģijai ar stāstu par gaišo mērķi – komunisma galīgo uzvaru visā pasaulē. Boļševiki izmantoja krievu reliģiozitāti un novirzīja to elku pielūgsmei. Kristietība mums māca, ka elkdievība ir liels ļaunums. Lielinieku maldīšanās sekas bija un joprojām ir bēdīgas.

Arī 9. maijs un Otrā pasaules kara tēma Krievijā iegūst reliģiska kulta elementus. Kad pirms vairākiem gadiem Krievijas televīzijas kanāls "Doždj" skatītājiem piedāvāja atbildēt uz jautājumu: "Vai būtu bijis labāk atdot Ļeņingradu vāciešiem, lai glābtu cilvēku dzīvības?", prokremliski noskaņotie runāja par "koščunstvo" (zaimošanu). Kabeļoperatori lauza līgumus, un no Kremļa neatkarīgais TV kanāls toreiz zaudēja lielu daļu savas auditorijas. Cilvēka dzīvība Krievijā nav tik liela vērtība, lai par to diskutētu... Etātisms (totāla valsts kontrole pār indivīdu) sit augstu vilni ne tikai fašisma un komunisma, bet arī Aleksandra Duginaneo eirāzisma idejās, kuras bija sevišķi populāras pirms desmit gadiem. Karš un pareizticība cieši savijas kopā nupat uzceltajā Krievijas Bruņoto spēku galvenajā templī, kur liela uzmanība pievērsta Otrā pasaules kara tematikai. Par šo celtni, kas ir veltīta uzvaras 75. gadadienai, ir vērts nākotnē rakstīt atsevišķi.

Čehi zaimo "svētumu"

Krievijas vēstures propagandisti ir radījuši fonu, uz kura poļu un čehu aktivitātes padomju pieminekļu nojaukšanā tiek pasniegtas kā "svētuma zaimošana" un "svētvietu iznīcināšana". Prāgā tika demontēts piemineklis padomju maršalam Ivanam Koņevam, kurš bija piedalījies Prāgas pavasara apspiešanā 1968. gadā. Mediji ziņoja, ka 14. martā Krievijas diplomāts, aģentūras "Rossotrudņičestvo" Čehijas nodaļas vadītāja vietas izpildītājs Andrejs Končakovs, iespējams, ieveda rīcina indi, kas bija paredzēta Prāgas 6. rajona administrācijas vadītāja Ondržeja Kolāča un Prāgas mēra Zdeneka Gržiba slepkavībai. Draudzīgas valsts izlūkošanas dienests esot brīdinājis čehu kolēģus. Diplomātiskā bagāža netika pārbaudīta. Ja uz brīdi pieļaujam, ka ziņa bija dezinformācijas sastāvdaļa, tad tas nemaina lietas būtību – Kremlī vēlas, lai baidītos visi, kas ķeras klāt padomju pieminekļiem. Bailes ir informācijas kara rīks. Pieminekļi ir vieta, kur saskaras informācijas telpa ar fizisko. Militāras intervences laikā aviācijas uzbrukums televīzijas tornim ir uzbrukums konvencionālā kara nozīmē, kas notiek fiziskajā pasaulē, un reizē tas ir arī uzbrukums informācijas kara izpratnē, jo kara laikā televīzija ir ierocis, ar kuru šauj pa prātiem un sirdīm. Līdzīgi ir ar padomju pieminekļiem, kuri ir informācijas kara dzoti ārvalstīs. Viss, kas ap tiem notiek, ir svarīgs un izdevīgs Kremlim. Ja paliek, tad tur pulcējas tie, kuri kliedz "Rossija, Rossija!", ja nojauc, tad kliedz – "Zaimošana, fašisms!".

Noslēgumā

Lielā tēvijas kara Uzvaras dienas parāde Maskavā varētu tikt pārcelta uz septembri, organizējot to kā Otrā pasaules kara noslēgšanas parādi saistībā ar Japānas kapitulāciju. Citādi jau nekas būtisks nemainās, nācija, kura netiek galā ar šodienas izaicinājumiem, skatās nevis rītdienā, bet pagātnē. Nemainās arī tas, ka autoritāriem vadoņiem vajag lielu armiju, lielas parādes, lielus pušķus un lielu salūtu, tā, lai žilbst no līdera spožuma. Labāk skatīties TV ekrānā nekā savā pagalmā. Pārfrāzējot anekdoti: "Kam tu tici vairāk, tam, ko saka nācijas līderis RTR TV, vai tam, ko saka tavas melīgās acis, kad ieskaties maciņā?"

1 Ārvalstu ietekme uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā. Rīga, APPC, Sabiedrības integrācijas fonds, 2007., 52. lpp.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form