Mēs ķērāmies pie S.vec.-Z.sv.vec.-S.Kl. (vienkāršības labad turpmāk tekstā – Santa) aizdomīgās personas izpētes. Drīz vien atklājās, ka TV raidlaikā eksponētais kāviens (ko reizēm neveikli pārtrauc citās valstīs neizprotamā kārtā izdzīvojušais kinofilmu materiāls) bijis pelnīts un pamatots.
Visvieglāk pamanīt triviālo, vispārzināmo Santas veicināto psiholoģisko teroru, ar kura palīdzību tieši Viņš piespiež mūs iegādāties prātam neaptverami muļķīgus priekšmetus – un tūdaļ pat tos atdāvināt citiem cilvēkiem, kuriem par saņemto dāvanu lietderību ir vēl neskaidrāks priekšstats. To kā parādību, kuru ikviens izjūt uz sava krokodilādas maka, šeit sīkāk neaplūkosim.
Labāk aplūkosim dāvanu izcelsmes avotus – un, par kādiem līdzekļiem tās iegūtas. Atbilde redzama kā uz Delnas – bez viltīgi savītas ārpuszonas struktūru shēmas šāda pseidolabklājība nebūtu pieejama. Faktiski ir aprēķināts, ka sabiedrība, saņemot no Viņa dāsnajām rokām cukurgailīšus, jaunas sporta zāles un pieminekļus, būs ar mieru turēt muti līdz nākamajiem svētkiem. Tikai tādā veidā iespējams saglabāt pastāvošo kārtību, ka svētku dāvanas saņem pat tāda bieži pieminēta sociālā riska grupa kā Ceļu Policistu Bērni – par spīti tam, ka lielākā iereibušo autovadītāju sabiedrības daļa pieprasa pieņemt stingrākus mērus. Šādos apstākļos kļūst skaidrāks, kāpēc vienīgā īstenā Latvijas prece, kas saistīta ar Ziemassvētkiem, ir veikalu atlaides un zem lielajām elektrolīnijām augošās egles, bet vietējais mazais un vietējais bizness lemts nīkulīgai vegetācijai, turklāt tas notiek laikā, kad ziedu, vekseļu un tauriņu turētāji ir spiesti un aizvien noteiktāk iestājas par tīrākiem principiem spēles noteikumu izveidē.
Nākamais pārmetumu un nosodījuma vilnis samilst, izvērtējot Santas veidotās attiecības ar cilvēkiem. Iedomājieties tikai, vienas nakts laikā Viņš pamanās apciemot ikvienu sievieti pasaulē un cenšas viņai iepatikties. Pavirši tverot, šāds veikums šķiet apskaužams, bet iedziļinoties, mūsu priekšā atklāsies nelaimīgs, sirms un vientuļš vīrs, kurš izmisīgi steidzas no mājas uz māju, savu bērnišķīgo kompleksu egoismā nespēdams izvēlēties, apstāties un Dieva atvēlētajā laikā sirsnīgi mīlēt vienu no savas personības skartajām sievietēm.
Viņa izturēšanās pret bērniem un nelegālo programmatūru vien ir atsevišķas diskusijas vērta. Ik ziemu viņš pamanās izpildīt ikviena bērna slēptāko vēlēšanos, uzdāvājot tieši tādu dāvanu, par kādu jau sen sapņojuši bērna vecāki, pretī pieprasot čaklumu, rātnumu un bezierunu paklausību uz visu nākamo gadu. Informācija par paša Santas bērniem tiek turēta noslēpumā – to vai nu vispār nav, vai arī viņu sociālais statuss ir tik neapskaužams, ka vienā mirklī satriektu Viņa labsirdīgo un rūpīgo tēlu.
Šeit nosodošo uzskaitījumu varētu beigt, taču pēc krietnākās sabiedrības daļas pieprasījuma pētniekiem nācās doties arī intīmu, pikantu sadzīves sīkumu meklējumos, jo bez tiem neviena apsūdzība nav pilnīga. Protams, arī šeit mūs gaidīja vairāki slēpti netikumi, vājības un pat prātu stindzinoši noziegumi! Pirmkārt, jau publiski uzpucētais tēls ir krasā pretrunā ar ilgstošu uzturēšanos ledainās kamanās sēdus stāvoklī. Apvienojumā ar fantastisko karstvīna patēriņu vizīšu laikā atklājas Santas patiesā morālā seja, ko visprecīzāk raksturo hroniska prostatīta iedīgļi, iesīkstējusi nesaturēšana un slikta elpa. Otrkārt, Viņa rūpes par ikvienu valsts iedzīvotāju jāsamēro arī ar pārvietošanos nereģistrētā transporta līdzeklī un nelāgajiem ātruma pārsniegšanas ieradumiem, kas zeļ un plaukst, vīzdegunīgi izmantojot nerakstīto privilēģiju tikai vietumis nosēsties uz pretrunu plosītā Latvijas ceļu asfalta – nu, goda vārds, tādam tikai pa muti, un arī tas vēl būtu par maz!
Epilogs.
Patiesībā, mums nebūtu jābrīnās par šaušalīgajiem Santas noziegumiem vai viņa personības tumšākajiem nostūriem. Daudz neticamāks ir fakts, ka par spīti nu jau zināmajām Ziemassvētku afērām, mēs vēl aizvien turpinām apdāvināt savus mīļos, meklējam sirdsmieru un izlīgumu, cenšamies radīt mājīgu gaisotni un svētku sajūtu par spīti nogurumam un bezcerībai. Par spīti visam, daudzi no mums joprojām nemetas abstraktā pasaules lāpīšanā, kā to dara ik vakaru zilajos ekrānos miesas bojājumus saņemošais sarkanmēteļotais vīrs (starp citu, pirmais mums zināmais gadījums, kad arī ar cietēja tēlu Latvijā izdevies gūt kādu taustāmu labumu), bet godīgi un no sirds cenšas pēc iespējas labāk paveikt savu darbu, lai nebūtu par to jākaunas. Un cenšas arī neuzkrāt parādus attiecībās – ne sirds, ne lietišķo darījumu jomā. Tāds būs arī DELFI novēlējums Ziemassvētkos Tev, mūsu lasītāj – lai Tev vienmēr pietiktu prāta un mīlestības atšķirt kļūdu no ļaunprātības, līdzjūtību no pārākuma apziņas, un lai personiskas izpausmes neliedz Tev saskatīt to labo, kas ir padarīts. Lai jums nekad nebūtu maziski jāsteidzas mainīt savu vārdu vai uzvārdu pēc katra dīvaināka soļa, ko sper mūsu vārda un uzvārda brāļi. Mūsu brāļi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
